Tiranozauru kanjons

4.nodaļa

Dabas vēstures muzejā Manhetenā bija iestājusies nakts. Liega vēja brāzma čabināja veco kļavu lapas muzeja parkā, un notekcauruļu fantastiskās akmens figūras pie jumtiem klusu tupēja uz tumšo debesu fona. Dziļi muzeja pagrabā dega gaisma Mineraloģijas laboratorijā, kur Melodija Kruk­šanka, noliekusi muguru pār mikroskopu, sēdēja un skatī­jās, kā atdalās šūnas.

Tas bija turpinājies jau trīsarpus stundas. Veneras elementārdaļiņas bija veicinājušas apbrīnojamu vairošanās uzplūdu veicinājušas šūnu atdalīšanās orģiju. Sākumā Melodijai bija šķitis, ka tās kaut kādā veidā bija uzsākušas ļaundabīga audzēja veidošanos, ļaundabīgo šūnu grupu. Taču drīz vien viņa saprata, ka šīs šūnas neatdalījās tā, kā to darīja audzēja šūnas vai pat jebkādas normālas šūnas.

Nē, šīs šūnas diferencējās.

Šūnu grupa bija uzsākusi pieņemt tās īpašības, kas pie­derēja šūnām, kuras veido apaugļotu embriju. Kamēr šūnas turpināja atdalīties, Melodija ieraudzīja vidū tumšu līniju, kas sāka izskatīties tieši pēc tādas, kāda attistījās visos mugur­kaulnieku embrijos, un pamazām izveidotu mugurkaulu un muguras smadzenes radījumam, kurš attīstās.

Radījums.

Melodija, jau sasniegusi noguruma pēdējo robežu, pacēla galvu. Viņa vēl nebija iedomājusies, kas tieši varētu šeit augt, vai nu ķirzaka vai kas cits, bet bija vēl par agru ontoloģiskajā procesā ko uzzināt.

Viņa nodrebēja. Pie velna, ko viņa darīja? Būtu neprāts gaidīt un uzzināt. Tas, ko viņa tagad darīja, bija ne tikai muļ­ķīgi, bet arī bīstami. Šīs elementārdaļiņas vajadzēja pētīt, ievērojot biodrošības ceturtā līmeņa noteikumus, nevis viņas visiem pieejamā laboratorijā.

Melodija paskatījās pulkstenī, tik tikko spēdama kon­centrēt uzmanību uz rādītājiem. Viņa samirkšķināja acis, paberzēja tās, paskatījās pa labi un tad pa kreisi. Viņa bija tik nogurusi, ka sāka redzēt halucinācijas.

Melodijai nebija ne jausmas, kas ir šīs elementārdaļiņas, ko tās dara, kā tās darbojas. Tās bija svešķermeņi, kas ar asteroīdu Čiksulubs atbraukuši ekskursijā uz Zemi.

Melodija atstūma krēslu un piecēlās, nedaudz grīļodamās, un, rokām drebot, atbalstījās pret galdu. Viņa sāka prātot, ko lai iesāk. Paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja skapī as­toņdesmit procentu sālsskābi. Viņa atslēdza skapi, izņēma pudeli un ielēja pāris unces seklā stikla traukā. Tad ļoti rū­pīgi un uzmanīgi viņa noņēma priekšmetstikliņu no mikro­skopa, aiznesa un ieslidināja sālsskābē. Atskanēja šņākoņa un neskaidra miglošanās, kad sālsskābe acumirklī iznīcināja un sašķēla derdzīgās šūnu grupas, līdz vairs nekas nebija pa­licis pāri.

Viņa atvieglota uzelpoja. Tas bija pirmais solis iznīcināt organismu, kas auga uz priekšmetstikliņa. Tagad bija jāiznī­cina pašas atbrīvotās Veneras elementārdaļiņas.

Melodija pielika skābei stipru oksīdu, neitralizējot to un izraisot sāls slāņa nogulsnēšanos trauka dibenā. Paliekot Bunzena degli zem vāka, viņa uzlika uz degļa stikla trauku un sāka izdedzināt šķidrumu. Pēc brīža viss šķidrums bija iztvaikojis, atstājot tikai sāls kārtu. Tagad viņa pagrieza degli, cik vien stipri iespējams. Pagāja piecas minūtes, tad desmit, un sāls sāka pārvērsties garozā, spīdot spilgti sar­kanā krāsā, kad temperatūra sasniedza stikla kušanas līme­ni. Neviens oglekļa veids nespēja izturēt tādu karsēšanu. Piecas minūtes viņa paturēja trauku virs degļa, līdz tas bija ķiršu krāsas spīdumā, un tad nodzēsa gāzi un ļāva traukam atdzist.

Melodijai bija palicis vēl kaut kas neizdarīts: pats svarī­gākais. Un tas bija pabeigt rakstu, pievienojot to, ko tikko atklājusi. Viņa pavadīja desmit minūtes, uzrakstot pēdējās di­vas rindkopas, aprakstot nupat redzēto tik sausā zinātniskā valodā, kādu vien varēja no sevis izdabūt. Viņa to saglabā­ja, pārlasīja vēl pēdējo reizi un jutās apmierināta.

Klusībā Melodija nosodīja sevi par neuzmanību. Lai kas arī bija šīs elementārdaļiņas, tagad Melodija bija pārliecinā­ta, ka tās ir ļoti bīstamas. Nevarēja zināt, ko tās izdarītu ar dzīvu organismu, ar cilvēku. Viņu pārņēma trīsas, prātojot, vai tikai viņa nav inficējusies. Bet tas nebija iespējams da­ļiņas bija pārāk lielas, lai paceltos gaisā, turklāt, ja nepiemin tās, kuras viņa bija ar tādām pūlēm dabūjusi, pārējās bija dro­ši ieslodzītas akmenī, sešdesmit piecus miljonus gadu vecā, tomēr joprojām funkcionālā.

Funkcionālā.

Tas ari bija galvenais. Kāda bija to funkcija? Bet, pat uz­dodot sev šo jautājumu, viņa jau saprata, ka atbildes atraša­nai aizietu mēneši, ja ne gadi.

Melodija pievienoja rakstu e-pastam un sagatavoja to iz­sūtīšanai, turot pirkstu virs pogas IEVADĪT.

Viņa to nospieda.

Un atslīga krēslā, skaļi nopūzdamās un pēkšņi juzdamās patiešām iztukšota. Ar šo pogas spiedienu viņas dzīve bija mainījusies. Uz visiem laikiem.