Tiranozauru kanjons

Septītā nodaļa

Madokss slāja augšup pa Kanjona ceļu un nogriezās uz Sau­les kalna ceļu. Viņa skatiens vēroja ar roku uzrakstītas zī­mes, kas izrotāja abas šaurās taciņas puses, katrai no tām sacenšoties ar pārējām pievilcībā. Takas pildīja tūristi, kas bi­ja saģērbušies tā, it kā būtu devušies ceļojumā pa Sahāras tuksnesi, ar platmaļu saules cepurēm, pie vidukļa piestipri­nātām ūdens pudelēm un augsti aizsaitētiem pastaigas zā­bakiem. Vairums izskatījās bāli un apjukuši, it kā viņi tikko būtu izniruši kā kāpuri no salijušām austrumu pilsētām. Ma­dokss turpretim šodien bija izvēlējies bagāta teksasieša tē­lu, un viņam šķita, ka tas viņam diezgan labi padevies, viņš bija pat aplicis kaklasaiti, kuru rotāja vīrišķīgs, golfa bum­bas lieluma tirkīza gabals.

Ceļš veda garām dažām vecām Viktorijas laika stila mā­jām, kuras, tāpat kā viss pārējais, bija pārvērstas par galeri­jām, to logos spīdēja indiāņu dārglietas un keramika. Ma­dokss paskatījās pulkstenī. Pusdienlaiks. Viņam bija vēl nedaudz brīva laika.

Viņš klaiņoja pa galerijām, pārsteigts par lielo sudraba, tirkīza un keramikas daudzumu, kas atrodams pasaulē, ne­maz nerunājot par gleznām. Madoksam šķita, ka māksla principā ir apmāns. Viņš aplūkoja vēl vienu skatlogu, kurā bija atveidots izgaismots kanjons, koijoti, kuri gaudoja pret mēnesi, un segās tērpušies indiāņi. Vēl viens viegls veids, kā pelnīt naudu, un pavisam likumīgs. Kāpēc gan viņš jau agrāk nebija redzējis šīs iespējas? Viņš bija iztērējis pusi mū­ža, mēģinot nopelnīt naudu grūtajā un nelegālajā veidā, ne­saprazdams, ka labākās naudas pelnīšanas viltības ir pilnīgi likumīgas. Kad viņš būs pabeidzis pēdējo darbiņu, tad sāks rīkoties simtprocentīgi likumīgi, ieguldīs kādu naudu Hard Time un varbūt pat pameklēs kādus ieguldītājus. Viņš varē­tu kļūt par nākamo miljonāru.

Madoksa uzmanību saistīja kāda galerija ar milzīgām bron­zas un akmens skulptūrām. Priekšmeti izskatījās dārgi to pakustināšana vien maksātu veselu bagātību. Durvis iezvanī­jās, viņam ieejot, un kāda jauna sieviete pienāca, klikšķinot augstos papēžus, un spilgti nokrāsotās lūpas pasmaidīja.

Vai varu jums kā palīdzēt, ser?

Kā nu ne, viņš atbildēja, jau sadzirdot to, kā stiepj vārdus. Šī te skulptūra, viņš pamāja uz lielāko, kuru re­dzēja veikalā, pilna auguma indiāņu grupu, kas bija izgrebta vienā lielā akmenī, kurš svēra apmēram trīs tonnas. Ja neiebilstat, ka jautāju, cik tā maksā?

"Svētības ceļš". Septiņdesmit pieci.

Madokss apvaldīja sevi, pirms viņam izspruka jautājums vai tūkstoši?

Vai jūs pieņemat kredītkartes?

Ja viņa bija pārsteigta, tad to neizrādīja.

Mums tikai jāpārbauda kredīta limits, tas ari viss. Vai­rumam cilvēku nav tik liels kredīta limits.

Es neesmu vairums cilvēku.

Vēl viens spilgts smaids. Madokss ievēroja, ka viņai uz krūtīm, kur bija atpogāta zīda blūze, ir vasaras raibumi.

Man patīk tā maksāt par pirkumiem, cik vien ir iespē­jams, un pēc tam dabūt balvā "biežā ceļotāja jūdzes".

Jūs varētu aizlidot līdz Ķīnai par jūdzēm, ko iegūtu ar šo maksājumu, viņa sacīja.

Es labāk dotos uz Taizemi.

Varētu ari uz turieni.

Madokss paskatījās uz sievieti ciešāk. Viņa bija izskatīga, un viņai tādai arī vajadzētu būt, lai strādātu šajā vietā. Ma­dokss prātoja, vai viņa iegūs procentus no darījuma.

Nu… Viņš pasmaidīja un piemiedza ar aci. Un cik maksā tā lietiņa? Viņš norādīja uz bronzas statuju ar indi­āni, kam rokā vanags.

"Vanaga atbrīvošana". Tā ir simt desmit.

Es tikko nopirku rančo ārpus pilsētas, un tāpēc man tā sasodītā vieta jāiekārto. Desmit tūkstošus kvadrātpēdu, un tā ir tikai galvenā māja.

Varu iedomāties.

Madokss. Džims Madokss. Viņš pastiepa roku.

Klarisa Provendere.

Patīkami iepazīties, Klarisa.

Mākslinieks ir Villijs Atkitijs, īsts, reģistrēts navahu cilts loceklis, viens no mūsu senajiem indiāņu skulptoriem. Pir­mais darbs, uz kuru jūs skatījāties, ir izgrebts no vietējā Ņūmeksikas ģipša, tas ir no Sanandresa kalniem.

Skaisti. Kas tajā attēlots?

Trīs dienu ilgā Svētības ceļa dziedāšana.

Kas tā tāda?

Svētības ceļš ir tradicionāla navahu ceremonija, kuras mērķis ir atjaunot līdzsvaru un harmoniju cilvēka dzīvē.

Man tāda noderētu. Tagad viņš bija pietiekami tuvu, lai sasmaržotu šampūnu, kuru viņa no rīta bija lietojusi, maz­gājot savus spīdīgos, melnos matus.

Mums visiem, atteica Klarisa Provendere un iesmē­jās, ar viltīgajām, brūnajām acīm uz viņu sāņus lūkodamās.

Klarisa, jums to noteikti visu laiku jautā, bet ja es pār­kāpju kādas robežas, tad sakiet to, bet kā būtu ar vakari­ņām šovakar?

Viņas žilbinošais smaids bija neīsts.

Es nedrīkstu tikties ar iespējamiem pircējiem.

Madokss to pieņēma par piekrišanu.

Es būšu septiņos "Sārtajā ielejā". Ja gadīsies, ka jūs ma­ni tur nejauši satiekat, es priecāšos pacienāt jūs ar martīni un steiku Dunigan.

Viņa neteica "nē", un tas Madoksu iedrošināja. Viņš pa­māja uz skulptūrām.

Man šķiet, ka ņemšu to no ģipša. Taču man sākumā jāizmēra māja, jāpārliecinās, ka skulptūra tur ietilps. Ja to ne, tad noteikti to otru.

Man šeit ir visa informācija: izmēri, svars, piegāde.

Viņa aizklikšķināja, un Madokss vēroja viņas mazajā, mel­najā kleitiņā iespiesto pēcpusi. Viņa atgriezās ar papīra la­pu, kartīti un brošūru par mākslinieku, pasniedzot to visu ar smaidu. Madokss pamanīja lūpu krāsas pēdas uz zoba. Viņš ieslidināja visu iedoto jakas kabatā.

Vai iebilstat, ja izmantošu telefonu ātram vietējam zva­nam?

Nē.

Klarisa pieveda viņu pie galda galerijas dziļumā, piespie­da taustiņu un pasniedza viņam klausuli.

Tas prasīs tikai sekundi. Hallo? Mister Brodbent?

Balss līnijas otrā galā atbildēja:

Nē, te Šeins Makbraids, viņa palīgs.

Es tikko esmu pārcēlies uz dzīvi Santafē, nopirku ran­čo pilsētas dienvidos. Esmu prātojis par izjādes zirga iegā­dāšanos. Tas ir glezns, skaists dzīvnieks, un man nepiecie­šama veterinārārsta pārbaude. Vai dakteris Brodbents varētu to apskatīt?

-Kad?

Šodien vai sestdien.

Daktera Brodbenta šodien šeit nav, bet viņš ir brivs pirmdien.

Sestdien ne?

Es strādāju sestdien, tā ka paskatīsimies… man ir brivs laiks divos.

Atvainojiet, Šein, tas nav personiski, bet dakteri Brodbentu man īpaši ieteica, un es justos ērtāk, ja viņš man palī­dzētu.

Ja vēlaties viņu, nāksies pagaidīt līdz pirmdienai.

Man tas nepieciešams sestdien. Ja tā ir viņa brīvdiena, esmu gatavs maksāt papildus.

Viņš tajā dienā būs ārpus pilsētas. Atvainojiet. Kā jau teicu, priecāšos jums palīdzēt.

Nekā personiska, Šein, bet kā jau teicu… Madokss vī­lies apklusa. Paldies, lai nu kā. Es jums piezvanīšu pirm­dien, lai noteiktu tikšanos.

Viņš nolika klausuli, pamirkšķinot ar aci Klarisai.

Viņa pavērās uz Madoksu, taču viņas sejas izteiksme neko neizteica.

Tiksimies "Sārtajā ielejā", Klarisa.

Kādu bridi viņa neatbildēja. Tad paliecās uz priekšu un, viltīgi pasmaidījusi, zemā balsi atbildēja:

Es šeit strādāju piecus gadus un esmu ļoti, ļoti laba dar­biniece. Vai zināt, kāpēc?

Kāpēc?

Es uzreiz pamanu muļķības, kad tās ienāk pa durvīm. Un jūs esat tik pilns ar tām, ka atstājat pēdas.