Tiranozauru kanjons

Pirmā nodaļa

Rīta saule karsēja augstos pakalnus, kveldējot zemi. Džimijs Vailers apmetās kadiķa ēnā, iekārtojoties uz akmens. Ernandess apsēdās viņam blakus, viņa tuklā seja bija pārklāta ar sviedriem. Vailers izņēma no mugursomas kafijas termo­su, ielēja tasīti Ernandesam un vienu sev un izkratīja no pa­ciņas Marlboro cigareti. Vītlijs bija devies uz priekšu kopā ar suņiem, un viņš vēroja, kā tie visi lēnām kustas pāri kaila­jiem pauguriem.

Kāds pārgalvis!

Jā, atteica Ernandess.

Vailers dziļi ievilka cigaretes dūmus un noskatījās uz bez­galīgo, sarkanīgi oranžo kanjonu ainavu, kupolveidīgajiem akmeņiem, smailēm, grēdām un pakalniem. Trīs simti tūk­stoši akru bezcerīgi. Viņš samiedza acis spožās gaismas dēļ. Līķis varēja būt aprakts jebkurā no simtiem kanjonu vai arī Dievs vien zina kādā aizā vai akmeņu ieskautā ielejā, dziļi apbedīts kādā plaisā.

Žēl gan, ka Vītlijs nesāka meklējumus, kamēr pēdas vēl bija svaigas, sacīja Ernandess.

Jā, tā gan.

Augšā debesīs iedūcās maza lidmašīna meklējot mari­huānu.

Vītlijs parādījās viņiem priekšā uz paugura, un varēja re­dzēt, ka viņš ar pūlēm kāpj augšā pa garu slīpumu, kas vizēja karstumā, pār pleciem nesdams četras smagas blašķes. Abi viņa pēddzinēji, kas nebija piesieti, drāzās viņam pa priek­šu, mēles izkāruši, degunus piebāzuši pie zemes.

Varu saderēt, ka Vītlijs tagad nožēlo, sacīja Vailers. Viņam jānes ūdens gan sev, gan suņiem.

Ernandess iesmējās.

Tātad kādas ir tavas domas? Vai tev ir kādas teorijas?

Sākumā man šķita, ka tas ir saistīts ar narkotikām. Bet tagad domāju, ka tas ir kas lielāks. Kaut kas tur notiek, un gan Brodbents, gan mūks tajā ir iesaistīti.

Vailers atkal ievilka dūmus, aizmeta izsmēķi un vēroja, kā tas kūleņo lejā pa kailu akmeni.

Piemēram, kas?

Nezinu. Viņi kaut ko meklē. Padomā! Brodbents apgal­vo, ka viņš te bieži jājot vienkārši "prieka" pēc. Nu, paska­ties apkārt! Vai tu šeit jātu tāpat prieka pēc?

Nekādā ziņā.

Tad viņš tā nejauši uzduras šim ceļotājam, tieši pēc tam, kad tas ticis sašauts. Ir saulriets, astoņdesmit jūdzes no ceļa, nekurienes vidū… Sakritība? Jā, kā tad.

Tu domā, ka Brodbents pats viņu nošāva?

Nē. Bet viņš ir iesaistīts. Viņš kaut ko slēpj no mums. Lai nu kā, divas dienas pēc tam viņš dodas apciemot mūku, Vaimenu Fordu. Esmu pārbaudījis šo vīru, un liekas, ka viņš arī klaiņo pa visu tuksnesi, palikdams tur vairākas dienas pēc kārtas.

Jā, un ko gan viņi meklē?

Tieši tā. Un vēl kas, ko tu nezini, Ernandes. Es liku Sil­vijai paskatīties, vai sistēmā kaut kas minēts par šo mūku. Uzmini nu? Viņš strādājis CIP.

Tu joko!

Es nezinu visu stāstu, bet šķiet, ka viņš pēkšņi no tu­rienes aizgājis, uzradās klosterī un tur viņu pieņēma. Pirms trīsarpus gadiem.

Ko viņš darīja CIP?

Nevaru uzzināt, tu jau zini, kā tas ir ar CIP Viņa sieva ari tur strādājusi un nogalināta, pildot uzdevumu. Viņš ir va­ronis. Vailers paņēma vēl vienu cigareti, izsmēķēja līdz sī­vajam filtram un nometa to zemē. Viņam radās interesanta apmierinātības sajūta, kad viņš piesārņoja šo neskarto aina­vu, vietu, kas visu dienu viņam ausī bija kliegusi: "Tu neesi nekas, tu esi neievērojams." Pēkšņi viņš piecēlās kājās. Viņš bi­ja pamanījis melnu punktiņu kustamies pa zemu kalnu grē­du, ko ietvēra dažas augstas kraujas. Vailers pielika pie acīm binokli.

Nu, nu. Kā velnu piemin, tā velns klāt.

Brodbents?

Nē. Tā saucamais mūks. Un viņam kaklā karājas binok­lis. Tieši kā nupat teicu: viņš kaut ko meklē. Pie velna, jā, un es atdotu savu kreiso sēklinieku, lai uzzinātu, kas tas ir.