Tiranozauru kanjons

7.nodaļa

Toms skrēja tieši aiz Sallijas, sprādziena troksnis turpināja dunēt viņam ausīs, eksplozijas radītais smilšu vilnis bangoja pa kanjonu viņiem priekšā. Kādu brīdi viņi apstājās atpūs­ties kanjona sienas patvērumā. Toms atspiedās pret klinti, smagi elpodams, un Fords viņiem pievienojās.

Pie velna, kas šeit notiek? Toms elsoja.

Mūks papurināja galvu.

Kas tas bija, kas uz mums šāva?

Bezpilota lidmašīna. Tā joprojām ir tur, augšā, vēro mūs. Tomēr tai vairs nav raķešu. Tie pārnēsā tikai divas.

Tas ir kaut kas nereāls.

Man šķiet, ka lidaparāts izšāva, tikai lai nobloķētu kan­jonu. Viņi grib mūs ieslodzīt slazdā.

Kas ir viņi?

Vēlāk, Tom. Mums jātiek projām no šejienes.

Toms samiedza acis un pavērās apkārt uz kanjonu, izpē­tīdams tā malas abās pusēs. Viņa skatienu saistīja plata, slī­pa plaisa, kuras dibenā gulēja milzīga akmeņu kaudze. Nogāzenajā plaisā bija pietiekami daudz vietas, kur atbalstīt kājas un rokas uz iesprūdušiem akmeņiem.

Tur! Toms norādīja. Mēs varam izkāpt pa to plaisu. Viņš pagriezās pret Salliju. Vai varēsi to izdarīt?

Pie velna, jā!

Un tu, Vaimen?

Nekādu problēmu.

Izskatās, ka pa labo pusi varētu uzkāpt.

Rādi ceļu! Fords sacīja.

Vai zini, kas atrodas tālāk?

Es nekad agrāk neesmu bijis tik dziļi iekšā plakankal­nēs.

Toms paskatījās uz savām četri simti dolāru vērtajām itā­liešu kurpēm, kas bija noplēstas līdz nepazīšanai, bet jopro­jām turējās kopā. Viņš vismaz bija pasūtījis gumijas zoles. Pa­skatījies atpakaļ, viņš redzēja, ka putekļi pēc sprādziena sāk lēnām nolaisties pār viņiem.

Ejam!

Toms pieķērās pie pirmā atbalsta un uzstūmās augšup.

Skatieties, kur es lieku kājas un rokas, un izmantojiet tos pašus atbalstus. Saglabājiet desmit pēdu distanci. Sallija, tu nāc aiz manis.

Toms atspieda celi pret akmeni un sāka rāpties augšā. Viņš centās neievērot to, ka mute šķita piepildīta ar smil­tīm. Slāpes nu jau bija kas vairāk par agoniju; tās bija fizis­kas sāpes.

Kāpt bija grūti, taču atbalstu pietika. Toms kāpa metodis­ki, ik pa laiciņam pārbaudīdams, kā klājas Sallijai. Viņa bija sportiska un ātri vien iemanījās. Fords rāpās veikli kā pērti­ķis viņš bija tam kā radīts. Nokļūstot augstāk, skatienam pavērās milzīgi un bezgalīgi plašumi. Viņi kāpa bez virvēm, bez āķiem pilnīgi bez jebkādiem drošības elementiem. Kā­pēji to sauca par "nekrišanas stilu" ja nokriti, tu biji paga­lam.

Toms koncentrēja uzmanību uz akmeņiem viņa acu priek­šā. Tas, ko viņš juta, vairs pat nebija nogurums, bet gan kaut kas neizprotams. Viņi nonāca pie nelielas klintsradzes, uz­vilkās pa to augšā un apsēdās atpūsties. Fords izvilka savu blašķi.

Ak mans Dievs, vai tas ir ūdens? iesaucās Sallija.

Tā ir ļoti maz. Iedzer divus malkus.

Sallija sagrāba blašķi un, rokām drebot, iedzēra ūdeni. Vi­ņa to pasniedza tālāk Tomam, kurš ari iedzēra pāris malku. Ūdens bija silts un garšoja pēc plastmasas, taču tas tik un tā šķita pats brīnišķīgākais šķidrums, ko Toms jebkad dzīvē garšojis, un, lai pārtrauktu dzert, viņam bija jāpieliek vislie­lākās pūles. Viņš pasniedza blašķi Fordam, kurš ielika to at­pakaļ mugursomā, neiedzerdams ne malka.

Tu nedzersi?

Man nevajag, viņš īsi atteica.

Toms pavērās augšup. Viņš joprojām varēja sadzirdēt ne­skaidro, odam līdzīgo sīkšanu, taču pašu lidaparātu nema­nīja. Atslīdzis pret akmeni, viņš mēģināja izprast uzbruku­mu.

Kas šeit, sasodīts, nodek?

Tas, kas mūs vajā, ir četrdesmit miljonu vērtais Preda­tor, lidaparāts bez apkalpes, stingri slepens no astes līdz spārna galam.

Kāpēc tas mūs vajā?

Fords nogrozīja galvu.

Neesmu pārliecināts.

No kanjona nogāzes izstaroja svelme. Toms nopētīja klinti virs viņiem, izvēlējās maršrutu un sāka atkal kāpt. Pārējie klusēdami viņam sekoja. Tagad viņi atradās divi simti pēdu augstumā, bet kāpt kļuva vieglāk. Vēl pēc piecām minūtēm viņi jau bija pieveikuši stāvāko klints daļu. Nu jau vajadzēja nogurdinoši rāpties pa mazām, stāvām slīpnēm. Tikusi aug­šā, Sallija noslīga uz līdzena akmens un ievaidējās, un Toms nogūlās viņai līdzās. Viņš paskatījās augšup tukšajās debe­sīs, kas bija klusas, jo lidaparāts laikam bija nozudis.

Fords izņēma no kabatas nodilušu karti un atlocīja to.

Kur mēs esam? Toms jautāja.

Nav saprotams. Fords atkal salocīja karti.

Toms pacēla galvu, nopētīdams apkārtni. Smilšakmens plakankalne bija ūdens izskalota un vēja izgrebta. Dažas ze­mākās vietas bija pilnas ar sapūstām smiltīm, kuras regulāri saviļņoja vējš. Šur un tur cieši plaisā turējās kāds vēja ap­pūsts kadiķis. Plakankalne beidzās apmēram ceturtdaļjūdzi tālāk pie zilās debess malas. Toms samiedza acis, skatīda­mies tālumā.

Es gribētu redzēt, kas ir aiz tās malas. Te mēs esam kā sēdošas pīles.

Mēs visur esam sēdošas pīles, kamēr tas verķis vēl lidi­nās apkārt.

Viņi mūs turpina vērot? jautāja Sallija.

Ne mazāko šaubu. Un esmu pārliecināts, ka viņi ir izsū­tījuši helikopteru. Es teiktu, ka mums vēl ir desmit vai div­desmit minūtes laika.

Tas ir tiešām neprāts. Tev patiešām nav nojausmas, kas šeit notiek?

Fords papurināja galvu.

Vienīgais, par ko varu iedomāties, ir tas dinozaurs.

Kāda gan viņiem varētu būt interese par dinozauru? Man šķiet vairāk ticami tas, ka bumbvedējs nejauši pazau­dējis H bumbu, vai ari salūzis slepens satelīts kaut kas tam­līdzīgs.

Fords papurināja galvu.

Man gan tā neliekas.

Bet, ja arī tas saistīts ar dinozauru, kāpēc viņi dzenas pakaļ mums? Toms jautāja.

Lai dabūtu informāciju.

Kādu informāciju? Mums nav ne jausmas, kur tas atro­das.

Nav jau teikts, ka viņi to zina. Pie tevis ir piezīmju grā­matiņa, un man ir GPR attēls. Izmantojot gan vienu, gan otru, viņi to varētu atrast pāris dienu laikā.

Un kas notiks, kad viņi dabūs no mums to, ko grib?

Viņi mūs nogalinās.

Tu taču tam netici.

Es tam neticu, Tom. Es to zinu. Viņi jau mēģināja mani nogalināt.

Fords piecēlās kājās. Toms ar sāpēm darīja to pašu, palī­dzēdams piecelties arī Sallijai. Mūks sāka soļot pa akmeņaino plakankalni savā ierastajā gaitā, brūnajam talāram ar katru soli noslaukot zemi.