Tiranozauru kanjons

Piecpadsmita nodaļa

Harijs Dīrborns dziļi un gari ieelpoja, viņa seja bija paslēpta ēnā.

Mans Dievs, ir jau puspieci. Vai vēlaties tēju?

Ja tas jūs neapgrūtinātu, sacīja Toms, prātodams, kā gan baismīgi resnais vīrs tiks ārā no krēsla, nemaz nerunā­jot par tējas vārīšanu.

Nepavisam ne. Dīrborns nedaudz pakustināja kāju un uzspieda uz neliela izciļņa grīdā; pēc brīža parādījās kalpo­tājs.

Tēju.

Kalpotājs nozuda.

Pie kā mēs palikām? Ak jā, Maikstes Vezersa meita. Viņu sauc Roberta.

Robija.

Robija, tā viņu sauca tēvs. Diemžēl viņai ar tēvu nebija tuvas attiecības. Pēdējais, ko dzirdēju, ir tas, ka viņa mēģi­na gūt panākumus kā māksliniece Teksasā šķiet, ka Mārfā. Maza pilsēta viņu varēs viegli atrast.

Kā jūs pazināt Vezersu? Vai viņš jums meklēja dinozau­rus?

Resns pirksts uzsita pa krēsla paroci.

Neviens man nemeklē, Tomas, lai gan es citreiz pastās­tu, ko ierosina daži mani klienti. Man nav nekāda sakara ar kolekcionēšanu vienīgi dokumentālu liecību pieprasīšana, ka fosilija ņemta no privātas zemes. Šajā brīdi Dīrborns apklusa uz tik ilgu laiku, lai viņa sejas apakšdaļa izstieptos ironiskā smaidā. Tad viņš turpināja. Vairums fosiliju med­nieku meklē mazus objektus. Es viņus saucu par paparžu un zivju pūli, kā mūsu paziņu misteru Bīzonu. Kravas mašīnas pilnas ar mēsliem. Ik pa laikam viņi uzduras kaut kam sva­rīgam, un tad viņi vēršas pie manis. Man ir klienti, kuri mek­lē kaut ko pavisam īpašu: biznesmeņi, ārzemju muzeji, kolek­cionāri. Es savedu kopā pārdevējus ar pircējiem un paņemu divdesmit procentus maksas. Es nekad neredzu eksemplā­rus un nepieskaras tiem. Tas nav mans darbības lauks.

Toms apspieda smaidu.

Parādījās kalpotājs ar milzīgu sudraba paplāti, uz kuras bija uzlikta tējkanna, kas pārklāta ar auduma sildāmo, kā arī šķīvji ar cepumu, krēma kūciņu un mazu eklēru kaudzēm, un vēl arī marmelādes burciņas, sviests, saputots krējums un medus. Viņš nolika paplāti Dīrborna pusē un nozuda tikpat klusu, kā bija ieradies.

Lieliski! Dīrborns, noņēmis sildāmo no kannas, pie­pildīja divas porcelāna tasītes un pievienoja pienu un cukuru.

Jūsu tēja. Viņš pasniedza tasīti ar apakštasīti Tomam.

Toms paņēma to un iemalkoja tēju.

Es uzstāju, lai mana tēja tiktu pagatavota angļu stilā, ne­vis kā tie barbariskie amerikāņi to gatavo. Dīrborns iesmē­jās un, izdzēris tasīti tukšu ar vienu piegājienu, nolika to at­pakaļ, tad ar tuklo roku pastiepās pēc kūciņas, atgrieza to vēl kūpošu vaļā, nozieda bagātīgi ar saputoto krējumu un ieme­ta mutē. Tad viņš pasniedzās pēc apaļmaizītes, uzlēja virsū nedaudz mīksta sviesta, pagaidīja, līdz tas jau kūst, un tad sāka ēst. Lūdzu, cienājieties! Viņš sacīja apslāpētā balsī.

Toms paņēma eklēru un iekodās tajā. Pa kūciņas otru pusi izšļācās putukrējums un nopilēja lejā pa viņa roku. Viņš nolai­zīja krējumu un noslaucīja roku.

Dīrborns pašmaukstināja lūpas, noslaucīja tās ar salveti un turpināja:

Vezerss nebija paparžu un zivju vīrs. Viņš meklēja tie­šām īpašus eksemplārus. Viņš visu mūžu vēlējās atrast to vie­nu lielo ķērienu. Lielie dinozauru mednieki ir visi viena ti­pa. Viņi nedzenas pēc naudas. Viņi ir apsēsti. Galvenais ir medību satraukums, atklājuma saviļņojums, apsēstība atrast kaut ko, kas ir patiešām rets un vērtīgs, tas viņus dzen uz priekšu.

Viņš ielēja otro tējas tasi, pacēla pie lūpām un izdzēra līdz pusei ar vienu malku.

Es nodarbojos ar Maikstes atradumiem, bet citādi liku viņu mierā. Viņš reti man stāstīja, ko dara vai kur meklē, šoreiz tomēr sāka klīst runas, ka viņš atradis ko ievērojamu plakankalnes apkārtnē. Viņš runāja ar sasodīti pārāk dau­dziem cilvēkiem, meklējot informāciju, ar ģeofiziķiem, kosmoķīmiķiem, paleontoloģijas kuratoriem dažādos muzejos. Tas nebija gudri no viņa puses. Viņš bija pārāk labi zināms. Baumas sāka klīst ātri vien. Visi zināja, kā viņš darbojas viņa mājās izveidotais GPR un viņa piezīmju grāmatiņa jau bija leģendāras -, tāpēc neesmu pārsteigts par to, ka viņam dzinās pakaļ. Piedevām visas plakankalnes ir federālā zeme tā ir Zemes pārvaldes biroja pārziņā. Viņam tur nevajadzēja atrasties. Itin viss, kas paņemts bez atļaujas, ir zādzība skaidri un vienkārši.

Kādēļ lai viņš tā riskētu?

Tas nav nekāds lielais risks. Viņš nav vienīgais, kurš tā rīkojas. Vairums Zemes biroja īpašumu ir tik tālu, ka iespē­jas tur tikt noķertam gandrīz nav.

Kādus atradumus viņš jums piegādāja?

Dīrborns pasmaidīja.

Es nekad nestāstu par tiem, ar kuriem sadarbojos. Pie­tiks ar to, ka teikšu: viņš nekad mani neapgrūtināja ar viduvējībām. Runā, ka viņš varēja saost mazus beigtus dinozau­rus, lai gan tie apglabāti jau pirms miljoniem gadu.

Viņš elēģiski nopūtās, pārtraukdams nopūtu ar marme­lādes cepuma iemešanu sev mutē.

Viņa problēma bija nevis dinozauru atrašana, bet gan ko ar tiem iesākt, kad tie atrasti. Finansiālā puse vienmēr viņu mulsināja. Es mēģināju palīdzēt, bet viņš vienmēr iekū­lās nepatikšanās. Viņš bija sarežģīts vīrs, vienpatis, ass, viegli apvainojās. Protams, viņš varētu atrast dinozauru, kas vērts pusi miljona dolāru, bet, tikai lai dabūtu to fosiliju ārā no zemes un aizsūtītu uz laboratoriju, tas viņam izmaksātu simts tūkstošus. Vajag apmēram trīsdesmit tūkstošus cilvēka dar­ba stundu, lai lielo dinozauru notīrītu un sagatavotu un tajā skaitā nav iekļauta tā izbāšana. Vezerss pārāk daudz rū­pējās par saviem dinozauriem, un rezultātā viņam nekad ne­bija naudas. Bet atrast tos viņš noteikti varēja.

Vai jums ir kāda nojausma par to, kurš viņu noslepka­voja?

Nē. Bet nav grūti uzminēt, kas notika. Daži no tiem mazāk veiksmīgajiem bija sākuši viņu izsekot. Kā jau teicu, sāka klīst runas. Viņš uzdeva pārāk daudz jautājumu pārāk daudziem ģeologiem, it īpaši tiem, kuri pētīja K-T masas iz­zušanu. Visi zināja, ka Maikste klaiņo, ošņā ko nozīmīgu. Mans pieņēmums, ka viņu noslepkavoja kāds, kurš gribēja tādu slavu, kāda būtu tikusi viņam.

Toms paliecās uz priekšu.

Vai jums ir padomā kāds noteikts cilvēks?

Dīrborns pakratīja galvu, paņēma eklēru un norija to.

Es pazīstu visus šajā biznesā. Melnā tirgus dinozauru mednieki ir rupji vīri. Tikšanās reizēs viņi sāk kauties ar dū­rēm, viņi aplaupa citu medījumus, viņi melo, krāpjas, zog. Bet slepkavība? Tam es neticu. Es minētu, ka slepkava ir jaunienācējs vai arī kāds algotais, kurš ņem savu darbu pā­rāk nopietni.

Viņš iztukšoja savu tasīti un ielēja vēl vienu.

Un kādas ir tās baumas, kuras jūs minējāt?

Pāris gadu Vezerss bija mēģinājis izpētīt smilšakmens slāņus, kas zināmi kā Velna līča formācijas Ņūmeksikā.

Velna līcis?

Gandrīz visi T.Rex, kas jebkad pastāvējuši, ir atrasti ta­jās milzīgajās nogulās, kas parādās dažādās vietās Klinšu kal­nos, bet kas nekad nav bijušas Ņūmeksikā. Slāni pirmo rei­zi atklāja paleontologs, vārdā Bārnums Brauns, Velna līcī, Montānas štatā, apmēram pirms simts gadiem, kad viņš atra­da pasaulē pašu pirmo T.Rex. Bet Vezersa meklējumi snie­dzās tālāk par Velna līča iežiem. Viņam bija apsēstība ar K-T robež virsmu.

Ar Cretaceous-Tertianj robežvirsmu?

Tieši tā. Redziet, Velna līča formāciju klāj K-T robežvirsmas slānis. Tas slānis, kurš ir tikai pusi collas biezs, raksturo notikumu, kas nogalināja dinozaurus, asteroīda uzlidoju­mu. Pasaulē nav daudz tādu vietu. Man šķiet, ka tieši tas aizveda viņu līdz augsto pakalnu zemei Abikijai.

Kāpēc viņš meklēja tieši K-T robežvirsmas slāni?

Neesmu pārliecināts. K-T robežvirsma ir gluži vai pats interesantākais iežu slānis, kāds jebkad atklāts. Tajā ietilpst sanesu ieži no asteroīda trieciena, kā ari pelni no mežu deg­šanas. Ir tāda īpaši skaidra K-T robežvirsmas slāņa iežu se­cība Ratonas līcī Kolorādo štatā. Tie visi atklāj iespaidīgu stāstu. Asteroīds trāpīja vietā, kur tagad atrodas Jukatanas pussala, Meksikā, nokrītot tādā leņķī, ka izkaisīja kausētus sanesu iežus pāri lielākajai daļai Ziemeļamerikas. Asteroīds tika nosaukts maiju vārdā par Čiksulubu, tas nozīmē "Velna aste" jauki, vai ne?

Viņš iesmējās un izmantoja izdevību apēst vēl vienu kū­ciņu.

Čiksulubs trāpīja Zemi. Tas bija tik liels, ka, tā apakšai saskaroties ar Zemi, augšgals bija lielāks par Everestu.

Saskarsmes brīdī tas iztvaicēja lielu zemes garozas daļu, uz­spridzinot to vairāk nekā simts kilometru platumā. Tā izsi­tās cauri Zemes atmosfērai un aizgāja orbītā, daļa no tās pa­cēlās pusceļā līdz Mēnesim, līdz nokrita atpakaļ ar ātrumu vairāk kā divdesmit pieci tūkstoši jūdžu stundā. Krītošais materiāls pārkarsēja vairumu atmosfēras, uzsākot gigantis­kus ugunsgrēkus, kas noslaucīja no Zemes vairākus konti­nentus, izdalot simtiem miljardu tonnu oglekļa dioksīda, simtiem miljardu tonnu metāna un septiņdesmit miljardu ton­nu sodrēju. Dūmi un putekļi bija tik biezā kārtā, ka Zeme kļuva tik tumša kā pati tumšākā ala, visa fotosintēze apstā­jās, un pārtikas ķēdes sabruka. Iestājās tāda kā atoma ziema, un Zeme sala mēnešiem; tam uzreiz sekoja ātri progresējošs siltumnīcas efekts, kuru izraisīja pēkšņā oglekļa dioksīda un metāna atbrīvošanās. Pagāja vairāk nekā simt trīsdesmit tūk­stoši gadu, līdz Zemes atmosfēra atvēsinājās un kļuva atkal normāla.

Dīrborns pašmakstināja lūpas, ar milzīgu, sārtu mēli no­laizot krējuma pilienus no tām.

Tas viss ir skaisti redzams K-T iežos Ratonas līcī. Pirm­kārt, var redzēt sanesu iežus no paša trieciena. Šis slānis ir pelēks, un tajā ir plaši sastopams retais elements irldijs, kas atrodams tikai meteorītos. Zem mikroskopa var ieraudzīt, ka tas ir pilns ar nelielām lodītēm, sasalušām sakusuša ieža pilītēm. Virs šī slāņa ir otrs slānis, nāvīgi melns, kuru viens ģeologs nosaucis par "Krita pasaules pelniem". Ģeologi ir paši poētiskākie zinātnieki, vai jums tā nešķiet?

Es joprojām nesaprotu, kāpēc Vezerss bija ieinteresēts par K-T, ja viņš meklēja tikai dinozauru fosilijas.

Tā ir mistērija. Varbūt viņš izmantoja to slāni, lai atras­tu T.Rex fosiliju. Vēlākajā krīta periodā, tieši pirms iznīcības, tiranozauri valdīja pār pasauli.

Cik tāds labs T.Rex ir vērts mūsdienās?

Kāds reiz sacīja, ka no visiem cilvēkiem, kas jebkad at­raduši T.Rex, pat nevarētu izveidot beisbola komandu. Viņi ir retākie no retākajiem. Man te ir divi duči klientu, kas gai­da, lai varētu nosolīt nākamo T.Rex, kas parādīsies privātajā tirgū, un mans minējums ir tāds, ka daži no viņiem būtu ga­tavi maksāt simts miljonus vai vairāk.

Toms iesvilpās.

Dīrborns nolika tasīti, un viņa sejā parādījās domīgs ska­tiens.

Man bija tāda sajūta…

-Jā?

Tāda sajūta, ka Maikste Vezerss mekle ko vairak neka tikai T.Rex. Kaut ko, kas saistīts ar pašu K-T robežu. Bet tie­ši ko to es nemāku teikt…

Viņš apklusa un ielēja sev vēl vienu tasi tējas.

Nabaga Maikste. Un nabaga Robija. Es jūs neapskaužu par to, ka nāksies paziņot šos jaunumus.

Viņš iztukšoja tasīti un, apēdis vēl pēdējo cepumu, noslau­cīja seju un pirkstu galus ar salveti.

Tagad pienākusi jūsu kārta runāt, Tomas. Pastāstiet man, ko Vezerss atrada. Dabiski, ka varat paļauties uz ma­nu klusēšanu. Viņa acis mirdzēja.

Toms izņēma no kabatas datora izveidoto attēlu un atlo­cīja to uz tējas galdiņa.

Lēnām, neatturami, bet ar pamatīgu virzītājspēku, lielākā daļa Harija Dīrborna pacēlās no krēsla klusā apbrīnā.