Tiranozauru kanjons

Sešpadsmita nodaļa

Madokss Stāvēja pie sievietes, kas gulēja guļvietā, viņas blondie mati bija izlaidušies uz spilvena kā oreols. Viņa tik­ko bija sākusi grozīties un ievaidējusies, un beidzot atvērās viņas acis. Madokss neko neteica, vērojot, kā Sallijas skatiens mainījās no apjukuma līdz bailēm, kad viņa visu atcerējās.

Viņš pacēla ieroci, lai Sallija to var redzēt.

Nekādas māžošanās. Vari piecelties sēdus, bet tas arī viss.

Viņa pieslējās sēdus un saviebās, dzelžiem ap plaukstām un potītēm nošķindot.

Madokss norādīja ar roku apkārt.

Nu… Ko tu par to domā?

Atbildes nebija.

Es smagi strādāju, lai tev patiktu.

Viņš bija uzsedzis nelielu pārklāju uz troses spoles, lai tā izskatītos pēc galda, ielicis svaigus ziedus ievārījuma burkā un bija pat pakāris nelielu plakātu, ko bija paņēmis no mā­jas. Petrolejas lampa meta dzeltenu gaismas strēli telpā, kas bija patīkami vēsa salīdzinājumā ar vēlās pēcpusdienas svel­mi ārpusē. Arī gaiss bija svaigs nekādu raktuvju izgaroju­mu vai indīgu gāžu.

Kad atgriezīsies Toms? jautāja Madokss.

Blondīne neatbildēja un aizgrieza galvu. Tas sāka Ma­doksu kaitināt.

Paskaties uz mani!

Viņa nelikās to dzirdam.

Es teicu, paskaties uz mani! Madokss pacēla ieroci.

Viņa lēnām, nekaunīgi pagrieza galvu un paskatījās uz Madoksu. Zaļās acis mirdzēja no naida.

Vai tev patīk tas, ko redzi?

Viņa neatbildēja. Skatiens sievietes sejā bija tik saspringts, ka Madoksu tas nedaudz pat mulsināja. Viņa nelikās nobi­jusies. Bet Madokss zināja, ka viņa ir nobijusies. Viņa bija drausmīgi pārbijusies. Tā tam vajadzēja būt. Un iemesls tam bija labs.

Madokss piecēlās kājās un, raidīdams viņai uzvaras pilnu skatienu, paslēja gaisā rokas.

Jā, aplūko mani labi! Neesmu tik slikts, vai ne?

Sallija nereaģēja.

Tu vēl redzēsi daudz manis. Sākšu ar to, ka parādīšu savu tetovējumu uz muguras. Vai vari uzminēt, kas tas ir?

Nekādas reakcijas.

Lai to uztaisītu, pagāja divas nedēļas, četras stundas die­nā, veselas četrpadsmit dienas. To paveica mans cietuma draudziņš, patiess ģēnijs ar adatu. Vai zini, kāpēc es tev to stāstu?

Viņš apklusa, bet sieviete neko nesacīja.

Tāpēc, ka šis tetovējums ir iemesls tam, kāpēc esmu ar tevi šeit šodien. Tagad klausies uzmanīgi. Es gribu to pie­zīmju grāmatiņu. Tā ir pie tava vīra. Kad viņš man to at­dos, es tevi palaidīšu tas ir tik vienkārši. Bet, lai to izdarī­tu, man ar viņu jāsazinās. Vai viņam ir mobilais telefons? Iedod man viņa numuru, un tu jau pēc pāris stundām varē­tu tikt no šejienes ārā.

Beidzot viņa ierunājās:

Sameklē tālruņu grāmatā.

Ak, nu kāpēc gan tev jābūt tādai maitai!

Viņa neko nesacīja. Varbūt domāja, ka spēj kaut kā kon­trolēt situāciju. Viņam nāksies šai blondīnei pierādīt pretējo un pieveikt viņu kā jaunu ķēvi.

Vai redzi tās važas pie sienas? Tās ir domātas tev, ja nu gadījumā nebiji to jau uzminējusi.

Viņa nepagrieza galvu.

Apskati tās labi.

Nē.

Piecelies!

Viņa palika sēžam.

Madokss uzmanīgi notēmēja ieroci pret Sallijas potīti, no­mērķēja nedaudz pa kreisi un izšāva. Troksnis ierobežotajā telpā bija drausmīgs, un viņa salēcās kā stirna. Lode bija ieurbusies matracī, un no tā izspraucās pildījuma kumšķi.

Sasodīts! Netrāpīju.

Viņš atkal notēmēja.

Tu klibosi visu savu atlikušo mūžu. Tagad piecelies!

Viņa piecēlās, roku dzelžiem nožvadzot.

Aizšļūkā uz turieni, kur sienā iestiprinātas važas. Tu no­ņemsi roku dzelžus un uzliksi važas.

Tagad Madokss varēja redzēt, kā viņas iedomīgo seju pārņem bailes, par spīti pūlēm to apslēpt. Viņš pacēla ieroci.

Es varētu tevi pat nogalināt, ja ķers artēriju.

Nekādas atbildes.

Vai tu darīsi to, ko tev lieku, vai arī man nāksies tev iešaut pēdā? Pēdējais brīdinājums, un es nejokoju.

Atkal jau viņš runāja nopietni, un Sallija to saprata.

Es to izdarīšu, viņa noteica apslāpētā balsī. Viņas acīs bija saskrējušas asaras.

Gudra meitene. Lūk, tā! Šī pati atslēga der abām ierī­cēm. Sākumā noņem tās no potītēm, vienu pēc otra. Tad no labās plaukstas. Kreiso es tev pats noņemšu. Viņš pameta Sallijai atslēgu. Viņa noliecās un to pacēla, neveikli atslēdza dzelžus ap potītēm un paklausīja viņa norādījumiem.

Tagad nomet atslēgu.

Viņš pietupās un to satvēra.

Es pats atbrīvošu tavu kreiso plaukstu. Madokss pie­gāja pie galda, nolika uz tā ieroci un sagrāba Sallijas kreiso plaukstu. Tad viņš pārbaudīja važas, lai pārliecinātos, ka tās kārtīgi piestiprinātas.

Viņš atkāpās un pacēla ieroci no galda.

Redzi to? Viņš norādīja uz savu stilbu. Tu man trā­pīji, vai zini to?

Žēl gan, ka netrāpīju apmēram četras collas augstāk, atbildēja Sallija.

Madokss raupji iesmējās.

Mums te ir īsta komiķe. Jo drīzāk tu darīsi, kā lieku, jo drīzāk tas viss beigsies. Tavam vīram, Tomijam, ir piezīmju grāmatiņa. Es to gribu. Viņš atkal notēmēja Glock pret Sal­lijas pēdu. Pasaki man viņa mobilo telefonu, un mēs va­ram sākt rīkoties.

Viņa nosauca numuru.

Tagad tev tiks patiešām kas īpašs.

Viņš pasmīnēja, atkāpās un sāka atpogāt savu kreklu.

Es tev parādīšu savu tetovējumu.