Tiranozauru kanjons

Treša nodaļa

Džimsons Madūkss, ar iesauku Nezāle, gāja pa kanjonu, svilpodams Saturday night fever un juzdamies kā pasaules valdnieks. Viņa ierocis AR-15 bija notirlts un uzmanīgi no­glabāts aizā, un vēl paslēpts aiz akmeņiem.

Tuksnešainais kanjons pagriezās un tad vēlreiz pagriezās. Vezerss, mēģinādams likt lietā vienu un to pašu triku divas reizes, bija mēģinājis Labirintā tikt no Madoksa vaļā. Vecais maita, iespējams, viņš varēja apmuļķot Džimsonu Madoksu vienu reizi. Bet nekādā ziņā divas reizes.

Viņš slāja pa kanjonu, ar garajām kājām atstājot zemē pē­das. Ar karti un GPS viņš bija pavadījis lielāko nedēļas da­ļu, klīzdams pa Labirintu un mēģinādams atrast ceļu. Tas nebija izrādījies lieks laika kavēklis, jo tagad viņš pārzināja Labirintu, kā arī lielu daļu plakankaļņu apkārtnes. Viņam bija pietiekami daudz laika, lai izplānotu savu uzbrukumu Vezersam, un viņam tas bija izdevies ideāli.

Madokss ieelpoja viegli smaržīgo kanjonu gaisu. Te ne­bija lielas atšķirības no Irākas, kur viņš bija kādu laiku die­nējis Tuksneša vētras kara laikā. Ja bija kāda vieta, kas glu­ži pretēja cietumam, tad tieši te neviens tevi neierobežoja, neviens neuzmācās, nebija nekādu pederastu vai nēģeru, kas bojāja gaisu. Sauss, tukšs un kluss.

Pie Labirinta ieejas smilšakmens kolonnas viņš pagriezās. Vīrs, kuru viņš bija nošāvis, gulēja uz zemes, tumšs siluets puskrēslā.

Madokss apstājās. Uz nošauto un no viņa veda svaigas pēdas.

Madokss sāka skriet.

Ķermenis gulēja uz muguras, rokas gar sāniem, lakatiņš uzmanīgi pārklāts pār seju. Kāds te bija atnācis. Šis cilvēks pat varēja kļūt par liecinieku. Viņš bija jājis ar zirgu un va­rēja doties tiešā ceļā uz policiju.

Madokss piespieda sevi nomierināties. Pat uz zirga mu­guras tas prasītu vīram pāris stundu, lai tiktu līdz Abikijai, un vismaz vēl vairākas stundas, līdz atgrieztos kopā ar po­liciju. Pat ja viņi izsauktu helikopteru, tam būtu jālido pāri Santafē, astoņdesmit jūdzes uz dienvidiem. Tātad viņam bija vismaz trīs stundas, lai dabūtu piezīmju grāmatiņu, paslēp­tu nošauto un tiktu no šejienes projām.

Madokss pārmeklēja ķermeni, izvandot nogalinātā kaba­tas un pārbaudot viņa somu. Plauksta sataustīja akmeni vī­rieša kabatā, viņš to izvilka un, ieslēdzis lukturi, pārbaudī­ja. Tas noteikti bija iežu paraugs, kaut kas tieši tāds, ko Korvuss bija vēlējies.

Tagad bija jāatrod piezīmju grāmatiņa. Neņemdams vērā asinis, viņš atkal pārmeklēja ķermeni, pagrieza to, iztaustīja otru pusi un aizkaitināts iespēra pa līķi. Viņš pavērās apkārt. Nošautā ēzelis stāvēja simts jardu attālumā, joprojām ap­krauts ar mantām, un snauda.

Madokss attaisīja mezglus un noņēma seglus. Atraudams vaļā brezenta somu, viņš iztukšoja to smiltīs. Ārā izkrita elektroniskie piederumi, āmuri, cirtņi, kartes un rokas GPS komplekts, kafijas kanniņa, panna, tukši ēdiena maisiņi, pā­ris zirga pinekļu, netīra apakšveļa, vecas baterijas un salo­cīta pergamenta papīra loksne.

Madokss paņēma pergamentu. Uz tās bija primitīva kar­te ar neveikli uzzīmētām kalnu virsotnēm, upēm, akmeņiem, svītrotām līnijām, seni spāņu burti un tur, tieši pa vidu, ar tinti spēcīgi bija ievilkts spāņu stila X.

Jēziņ, tiešām īsta dārgumu karte.

Dīvaini gan, ka Korvuss to nebija pieminējis.

Madokss salocīja pergamentu un, iebāzis to krekla kaba­tā, atsāka meklēt piezīmju grāmatiņu. Rāpodams uz ceļiem, viņš pārskatīja visus izbirušos instrumentus un krājumus un atrada visu, ko vien varēja, tikai ne piezīmju grāmatiņu.

Viņš pārbaudīja elektroniskos piederumus. Mājās darināts mēsls, ielocīta metāla kaste ar dažiem slēdžiem, ciparnīcām un mazu LED ekrānu. Korvuss nebija to pieminējis, taču tas izskatījās svarīgs. Būs labāk, ja viņš arī to paņems.

Madokss vēlreiz pārmeklēja mantas, atvēra seglu kaba­tas, izberot miltus un sausās pupas, pārbaudīja, vai nav kā­di apslēpti nodalījumi, noraujot seglu vilnas oderi. Nekādas piezīmju grāmatiņas. Atgriezdamies pie mirušā ķermeņa, Madokss pārbaudīja jau trešo reizi ar asinīm piesūkušās drē­bes, meklēdams četrstūrainu priekšmetu. Bet vienīgais, ko viņš atrada, bija zīmuļa galiņš labajā kabatā.

Viņš apsēdās, juzdams, ka iesāpas galva. Vai vīrs uz zir­ga būtu paņēmis piezīmju grāmatiņu? Vai tā bija nejaušība, ka tas vīrs ieradies, vai ari ne? Prātā iešāvās drausmīga doma: vīrs uz zirga bija viņa sāncensis. Viņš darīja tieši to, ko Madekss bija darījis, sekojis Vezersam un cerējis, ka va­rēs iegūt naudu no sava atklājuma. Varbūt viņš bija uzgājis piezīmju grāmatiņu.

Nu, Madokss toties bija atradis karti. Un viņam šķita, ka šī karte varētu būt tikpat svarīga, cik grāmatiņa, iespējams, ka vēl svarīgāka.

Madokss nopētīja apkārtni, mirušā vīra ķermeni, asinis, ēzeli, nekārtību uz zemes. Policija bija ceļā. Ar lielu piespie­šanos Madokss sāka elpot mierīgāk, kontrolēja savus sirds­pukstus, atcerēdamies meditācijas paņēmienus, kurus bija iemācījies, sēžot cietumā. Viņš izelpoja, ieelpoja, liekot ātra­jai sirds dauzīšanai norimt līdz vienmērīgai darbībai. Miers pamazām atgriezās. Viņam vēl bija pietiekami daudz laika. Viņš izņēma no kabatas akmens paraugu un pagrieza to pret mēness gaismu, un tad izņēma karti. Gan jau visi šie iegu­vumi apmierinās Korvusu.

Bet vispirms viņam bija jāapglabā mironis.