Tiranozauru kanjons

TREŠĀ DAĻA. IRBJU LĪCIS

Viņa bija plecos divdesmit pēdas plata un piecdesmit pēdas ga­ra. Viņa svēra apmēram sešas tonnas. Viņas kājas bija vairāk nekā desmit pēdu garas, ar pašiem spēcīgākajiem muskuļiem, kādi jebkad attīstījušies mugurkaulniekam. Staigādama viņa turēja asti aug­stu gaisā un spēra divpadsmit līdz piecpadsmit pēdas platus soļus. Skrienot viņa varēja attīstīt ātrumu trīsdesmit jūdzes stundā, taču vairāk nozīmīga bija viņas veiklība, lokanums un zibenīgie refleksi. Viņas pēdas bija apbruņotas ar četriem zobenam līdzīgiem nagiem, trim priekšā un rudimentāru pirkstveida izauguma piesi aizmugu­rē. Viņa staigāja uz pirkstgaliem. Viens vienīgs labi notēmēts spē­riens varēja pāršķelt uz pusēm simts pēdu garu putniegurņa dino­zauru.

Viņas žokļi bija trīs pēdas gari, ar sešdesmit zobiem. Viņa iz­mantoja četrus priekšzobus, lai saplosītu medījumu un novilktu tam ādu no kauliem. Daži zobi abos sānos bija gandrīz divpadsmit col­las gari un platumā tik lieli kā bērna dūre. Aizmugurē tie bija ro­baini, tādējādi pēc košanas viņa varēja saturēt savu medījumu, ka­mēr sasmalcināja. Vienā reizē viņa spēja nokost barību, kas svēra vairākus simtus mārciņu. Caurumu un kanālu labirints galvaskausā deva viņai milzīgu spēku un vieglumu, kā arī lokanumu. Viņai bi­ja divi dažādi košanas paņēmieni lielais kodiens, kas izgriezās lau­pījumam cauri kā šķēres, un "riekstkoža" kodiens, lai sadragātu bruņas un kaulus. Aukslējas atbalstīja tievi statņi, kas ļāva galvas­kausam izplesties uz sāniem un izstaipīties, lai gaļas gabalus varē­tu norīt veselus.

Ar saviem žokļa muskuļiem viņa spēja, pēc aptuvena aprēķina, izkost cauri tēraudam.

Viņas "rokas" bija mazas, ne lielākas kā cilvēkam, taču daudzas reizes stiprākas. Tām bija divi izliekti nagi deviņdesmit grādu leņ­ķī, lai pastiprinātu to satveršanas un ciršanas spēju. Skriemelis, pie kura piestiprinātas ribas, bija tik plats kā kafijas kanna, lai atbalstī­tu viņas vēderu, kam bija jānes vairāk nekā ceturtdaļu tonnas tikko aprītās barības.

Viņa nelabi oda. Mutē bija pūstošas gaļas gabali un kumosi, un sasmakuši tauki, kas, iesprūduši īpašās zobu plaisās, piedeva viņas kodienam papildu nāvīgumu. Pat ja upuris izbēga no sākotnējā uz­brukuma, tas droši vien drīz nobeigtos no kādas infekcijas vai asins saindēšanās. Kauli, kurus viņa izmeta kopā ar izkārnījumiem, daž­reiz bija pavisam sairuši no indīgajām sālsskābēm, kas viņai veici­nāja gremošanu.

Pakauša kauls kaklā bija greipfrūta lielumā, un tas ļāva viņai pagriezt galvu gandrīz par simts astoņdesmit grādiem, tādējādi vi­ņa varēja kost visos virzienos. Kā cilvēkam viņas acis skatījās uz priekšu, dodot stereoskopisku redzi, un viņai bija lieliska smaržas un dzirdes izjūta. Viņas visvairāk iecienītie upuri bija putniegurņa dinozauri, kas trokšņaini klīda pa milzīgajiem mežiem, taurējot, lai saturētu baru kopā un jaunos pie mātēm. Bet viņa pielāgojās apstākļiem un ņēma visu, kas vien bija ēdams.

Pārsvarā viņa medīja no slēpņiem, ilgi un zaglīgi pielavotos un tad ātri pieskrienot. Viņa bija labi maskējusies meža krāsās, bagātī­gos zaļo un brūno toņu rakstos.

Jaunībā viņa medīja barā, taču, kad pieauga, darbojās viena pa­ti. Viņa neuzbruka upurim un necīnījās ar to līdz nāvei, bet slepus tam uzklupa un raidīja vienu mežonīgu kodienu, zobiem izgriežoties cauri bruņām, lai sasniegtu galvenos orgānus un pulsējošās ar­tērijas; un brīdī, kad bija satvērusi savu upuri kā tārpu uz āķa, vi­ņa saķēra tā kāju un pārlauza. Tad palaida un atkāpās drošā attālumā, kamēr upuris veltīgi auroja, cirtās, raustījās krampjos un noasiņoja līdz nāvei.

Kā jau daudzi plēsoņas, viņa rakņājās pa atkritumiem; viņa ēda jebko, ja vien tā bija barība. Iegremdējot zobus pūžņojošā, tārpu pilnā sprāgonī, viņa jutās tik apmierināta, kā norijot veselu, puk­stošu sirdi.