Tiranozauru kanjons

1.nodaļa

Melodija Krukšanka pabeidza kārtot informāciju savā dato­rā HTML formātā, samazinot attēlus, rakstot piezīmes un veicot pēdējos labojumus mazajā rakstā, ko viņa bija pabei­gusi negantas enerģijas uzplūdā. Melodija strādāja, nedz ēdusi, nedz gulējusi bija pagājušas sešdesmit negulētas stundas -, tomēr viņa joprojām jutās satraukuma pilna. Tas būs ļoti ievērojams darbs mugurkaulnieku paleontoloģijas vēsturē un sacels vispārēju kņadu. Būs tādi, kas apšaubīs, neticēs viņai, un, iespējams, pat sagaidāmas apsūdzības vil­tojumā taču informācija bija laba. Tā spēs izturēt. Un attēli bija nevainojami. Bez tam viņai vēl bija palicis viens neskarts parauga gabals, ko viņa plānoja piedāvāt vai nu Smitsona institūtam, vai Hārvardai, lai viņu paleontologi veic neat­karīgas izpētes.

Sāksies elles troksnis, līdzko viņa publicēs savu rakstu internetā. Pietiks tikai ar vienu lasītāju, un tad jau visi sāks to lasīt, un viņas pasaule būs uz visiem laikiem mainījusies.

Melodija bija beigusi gandrīz vai beigusi. Viņas pirksts bija pacelts virs pogas IEVADĪT, kas bija jānospiež, lai nosū­tītu rakstu pa e-pastu.

Pie durvīm kāds pieklauvēja, un Melodija satrūkās. Krēsls joprojām bija palikts zem roktura. Viņa paskatījās pulkstenī pieci.

Kas tur ir?

Apkope.

Melodija nopūtās un piecēlās no krēsla, piegāja pie dur­vīm un noņēma krēslu. Viņa jau gatavojās atvērt durvis, taču tad apstājās.

Apkope?

Kā jau teicu.

Frenkij?

Kurš gan cits?

Melodija atslēdza durvis un atvieglota ieraudzīja Frenkiju, kurš svēra tikai deviņdesmit astoņas mārciņas, kuru viņa tik labi pazina, neskuvušos kaulu kambari, kurš oda pēc slik­tiem cigāriem un vēl sliktāka viskija. Viņš iešļūkāja telpā, un Melodija aizslēdza durvis. Frenkijs sāka staigāt apkārt pa laboratoriju, iztukšodams papīrgrozus milzīgā plastmasas maisā, svilpodams kaut ko bez melodijas. Viņš paliecās zem Melodijas galda, savāca grozu, kas bija pārpildīts ar tukšiem sodas dzērienu traukiem un šokolādes Mars papīriem, un, vilkdams to ārā, apdauzīja galvu pret galdu, uzmezdams uz tā dažas tukšās Dr Pepper kārbas, no kurām nopilēja nedaudz limonādes.

Atvainojiet!

Nekas. Melodija nepacietīgi gaidīja, līdz Frenkijs beigs. Viņš iztukšoja papīrgrozu, ar piedurkni ātri noslaucīja gal­du, pagrūzdams piecdesmit tūkstošus dolāru vērto mikro­skopu. Melodija īsu bridi pabrīnījās, kā gan bija iespējams, ka daži cilvēki spēj izdarīt matemātiskus aprēķinus, bet citi pat nemāk iztukšot papīrgrozu. Taču nebija jauki tā domāt, un viņa nekad neļautu sev kļūt par vienu no tiem iedomī­gajiem zinātniekiem, ar kuriem bija nācies saskarties pēdējo gadu laikā. Viņa vienmēr izturēsies laipni pret zemākas kva­lifikācijas zinātniekiem, kā ari neveikliem apkopējiem un stu­dentiem.

Paldies, Frenkij!

Līdz vēlākam! Frenkijs aizgāja, izejot atsizdams mai­su pret durvīm, un telpā atkal valdīja klusums.

Nopūzdamās Melodija izpētīja mikroskopu. Dr Pepper pi­les bija trāpījušas pa tā malām, un viņa ievēroja, ka nedaudz bija nokļuvušas ari uz priekšmetstikliņa.

Melodija ieskatījās okulāros, lai pārliecinātos, ka nav no­darīts kaitējums. No parauga bija palicis ļoti maz, un katrs gabaliņš bija ļoti svarīgs, it īpaši tās sešas vai septiņas ele­mentārdaļiņas, kuras viņai ar tādām pūlēm bija izdevies at­brīvot.

Priekšmetstikliņam nekas nebija noticis. Dr Pepper neko nemainītu pāris cukura molekulu nevarēja izpostīt elemen­tārdaļiņu, kas bija pārcietusi apbedīšanu sešdesmit piecu mil­jonu gadu garumā un divpadsmit procentu skābes vannu.

Pēkšņi viņa apstājās. Ja viņai neizlikās, tad viena no ele­mentārdaļiņas krusta kājiņām bija pēkšņi sakustējusies.

Melodija nogaidīja, vērīgi lūkojoties uz palielinātajām ele­mentārdaļiņām, pie kakla izjuzdama kņudinošu sajūtu. Ka­mēr viņa vēroja, sakustējās arī otra elementārdaļiņas krusta kājiņa, kā maza mašīna klikšķot no viena stāvokļa uz otru. Tad daļiņa sāka virzīties uz priekšu. Melodija apbrīnā skatī­jās, bet sāka arī uztraukties, jo arī citas sāka kustēties tādā pašā veidā. Sāka kustēties visas elementārdaļiņas, kustinot kājiņas kā mazus propellerus.

Elementārdaļiņas bija vēl dzīvas.

Laikam iemesls bija cukura pievienošana šķīdumam. Me­lodija pasniedzās zem galda un izvilka pēdējo Dr Pepper. Vi­ņa to atvēra un izsūca ar pipeti nelielu devu, kuru iepilināja vienā priekšmetstikliņa galā, izveidojot cukura gradientu.

Daļiņas kļuva vēl aktīvākas, mazajām kājelēm tā kusto­ties, ka tās virzījās pretim gradientam, pretim augstākai cukura koncentrācijai.

Melodija juta, kā pieaug kņudinošā satraukuma sajūta. Viņa pat nebija pieņēmusi tādu iespēju, ka tās varētu jopro­jām būt infekciozas. Un, ja tās bija dzīvas, tad tās noteikti bija infekciozas vismaz dinozauram.

Herpetoloģijas laboratorijā tālāk pa gaiteni viens no ku­ratoriem bija audzējis ķirzakas, izdarot ilgstošus eksperimen­tus. Laboratorijā bija inkubators ar in vitro šūnām. Tā būtu lieliska pārbaudes vieta, lai redzētu, vai daļiņa inficētu mūs­dienu ķirzaku.

Melodija izgāja no savas laboratorijas. Gaitenis bija tukšs svētdienas pievakarē bija maz ticams, ka viņa kā­du satiks. Herpetoloģijas laboratorija bija aizslēgta, taču vi­ņas atslēgas karte darbojās, un piecu minūšu laikā viņa jau bija ieguvusi petri trauku, pilnu ar augošām ķirzakas šū­nām. Melodija to atnesa atpakaļ uz savu laboratoriju, at­brīvoja dažas šūnas ar fizioloģiskā šķīduma strūklu, un uz­lika tās uz priekšmetstikliņa.

Tad viņa pielika acis pie okulāriem.

Veneras elementārdaļiņas pārtrauca savu kustību uz cu­kura gradientu. Tās visas reizē pagriezās, gandrīz vai kā vil­ku bars, kas saodis ko viņiem patīkamu, un metās virsū šū­nām. Melodija juta, kā viņai aizžņaudzas kakls. Pēc brīža jau tās bija sasniegušas šūnu grupu, sadrūzmējās tai apkārt, pie­līpot pie šūnu apvalka ar saviem taustekļiem; tad ar strauju, asu kustību viena daļiņa iespraucās šūnā.

Melodija saspringa un skatījās, kas notiks.