Tiranozauru kanjons

Četrpadsmita nodaļa

Vaimens Fords varēja saredzēt Navahas nogāzes konusveidīgo virsotni pāris simtu jardu attālumā, kur plakankalne bei­dzās ar nelielu īkšķa formas pauguru. Saule karājās zemu debesīs karsti sarkans zelta aplis. Fords jutās uzmundri­nāts. Tagad viņš saprata, kāpēc senie indiāņi devās tuksne­sīgajos apgabalos un cieta badu vīzijas meklējumos. Viņš bi­ja divas dienas pārticis, brokastīs ēdot tikai maizes šķēli, kas aplieta ar nedaudz olīveļļas, un vakariņās pusi bļodiņas ar lēcām un rīsiem. Bads darīja dīvainas un aizraujošas lietas ar prātu; tas deva viņam eiforijas un nebeidzamas enerģijas sajūtu. Viņam tas šķita neparasti, ka šis nelielais psiholoģis­kais efekts varēja radīt dziļas apgarotības pilnas sajūtas.

Viņš apstaigāja smilšakmens pauguru, meklēdams ceļu augšup. Skats bija brīnišķīgs, bet no augšas viņš varētu re­dzēt vēl vairāk. Viņš gāja gar smilšakmens klintsradzi, kas bija ne vairāk kā trīs pēdas plata un ienira tūkstošiem pēdu lejā kanjonu zilajos dziļumos. Viņš nekad nebija devies tik dziļi iekšā augsto pakalnu zemē, un viņš jutās kā pētnieks, kā Džons Veslijs Pouels. Tā bija, bez šaubām, viena no attā­lākajām vietām zemākajos četrdesmit astoņos štatos.

Viņš apgāja ap radzi un apstājās no pārsteiguma un iz­brīna. Priekšā stāvas nogāzes malā bija redzams neliels, bet gandrīz nevainojams Anasasi klints miteklis četras mazas telpas, kas iebūvētas smilšakmens grēdā un apmestas ar javu. Viņš ļoti piesardzīgi apgāja ap krauju kā gan te agrāk tika uzaudzināti bērni? un noliecās, palūkojoties iekšā. Nelielā telpa bija tukša, tajā mētājās tikai sabirzusi kukurūza un da­žas trauku lauskas. Viena vienīga saules gaismas šautra bija izlauzusies caur sienas iebrukušo daju, metot mirdzošu gais­mas plankumu. Smiltis uz grīdas bija redzamas nesenas so­ļu pēdas te bija gājis kāds zābakos ar smailiem purnga­liem, un Fords prātoja, vai tikai tie nav piederējuši dārgumu meklētājam. Tas šķita ticami; ja gatavojās kaut ko izpētīt ša­jos augstajos pakalnos, tad labāku novērošanas punktu bija grūti atrast.

Viņš piecēlās kājās un turpināja ceļu garām nogruvumiem pa senu taku, ko ieminušas kājas stāvā smilšakmenī, kas veda uz virsotni.

Virsotne piedāvāja žilbinošu ainavu pāri Atbalšu korei gandrīz, kā šķita, līdz pašai pasaules malai. Viņam pa kreisi vidēja milzīgais de 1os Vjehošas plakankalnes profils, posms pēc posma kā lieliskas akmens kāpnes, paceļoties līdz Kanhilonu kalnu pakājei. Tas bija viens no visvairāk bijību iedve­sošiem skatiem, kādu viņam jebkad bijis lemts redzēt, it kā Lielais Radītājs būtu uzspridzinājis un nodedzinājis visu, at­stājot pilnīgu katastrofas vietu.

Fords pārskatīja savas kartes un izņēma vienu. Viņš ar acīm pārskrēja pāri kartes kvadrantiem un tad prātā sadalīja pa­kalnus sev pretī tieši tādos pašos kvadrantos. Sadalījis un sa­numurējis ainavu, līdz jutās pilnīgi apmierināts, viņš izņēma binokli un sāka pētīt pirmo kvadrantu, to, kas bija tālākais uz austrumiem. Kad tas bija izdarīts, ķērās pie nākamā un tad vēl nākamā, metodiski strādādams, līdz aptvēra visu ainavu, meklējot īpašo iežu formāciju, kas bija ieskicēta datora attēlā.

Pirmajā reizē viņš ieguva pārāk daudz iespējamo kandi­dātu. Līdzīgas ģeoloģiskās formācijas bieži vien tika atras­tas grupās, tās tika izveidotas no tiem pašiem akmens slā­ņiem, no tām pašām vēja vai ūdens darbībām. Fords guva arvien lielāku pārliecību, ka viņš ir uz pareizā ceļa, ka T.Rex ir kaut kur tepat Atbalšu korē. Viņam gluži vienkārši vaja­dzēja tikt tuvāk.

Viņš pavadīja nākamās piecpadsmit minūtes, izpētot kat­ru kvadrantu otro reizi, bet, lai gan daudzi akmens veido­jumi izskatījās līdzīgi viņa meklētajam, neviens no tiem ne­bija pilnīgi saderīgs. Protams, vienmēr jau pastāvēja iespēja, ka viņš skatās uz pareizo formāciju no nepareiza leņķa vai arī formācija paslēpusies vienā no dziļajiem kanjoniem pa­kalnu tālākajā daļā. Tad viena noteikta vieta saistīja viņa uz­manību. Tiranozauru kanjons. Tas bija garākais kanjons pla­kankalnē, dziļš un līkumots, vairāk nekā divdesmit jūdzes šķērsām pāri Atbalšu korei, ar simtiem, varbūt pat tūksto­šiem sānu kanjoniem un pietekām. Viņš identificēja lielo bazalta monolītu, kas iezīmēja tā ieeju, un vēroja ar binokli tā līkumoto ceļu. Dziļi kalnos kanjons izbeidzās attālā ielejā, kas bija pieblīvēta ar savādiem, kupolveidīgiem akmeņiem. Da­ži kupoli izskatījās ļoti līdzīgi datora attēlam platāki vir­sotnē, ar šaurākiem kakliem. Viņi bija samesti kopā kā plik­pauru bariņš, kuri saskārušies ar galvām.

Fords ar pirkstiem izmērīja attālumu no saules līdz hori­zontam un nolēma, ka pulkstenis ir apmēram četri. Tā kā bija jūnijs, tad saule norietēs daudz vēlāk par astoņiem. Ja viņš pasteigsies, tad tiks līdz smilšakmens kupolu bariņam pirms tumsas iestāšanās. Neizskatījās, ka tur lejā būs atro­dams ūdens, bet viņš nesen bija piepildījis savas divas blaš­ķes ar pārpalikumu no nesenā spēcīgā lietus, iegūdams čet­rus litrus rezervei. Viņš apmetīsies kaut kur lejā tajā iespaidīgajā kanjonā un atsāks savu izpētes ceļojumu līdz ar saullēktu nākamajā rītā. Tā bija svētdiena. Dieva diena.

Fords atvairīja šo domu no sava prāta.

Viņš vēl pēdējo reizi paskatījās binoklī uz dziļo, noslēpu­maino kanjonu. Kaut kas viņā uzvilnīja. Viņš zināja, ka T.Rex bija tur lejā Tiranozauru kanjonā.

Šī sakritība lika Fordam pasmaidīt.