Devītā nodaļa

Fords sarāvies gulēja klints aizsegā ar seju pret zemi, rokas aplicis ap galvu, kamēr apdullinošais raķešu šāviena troksnis aizvēlās kā simts zibens spērieni, atbalsojoties tālāk kan­jonos. Turpinājās smilts un akmeņu lietus, kamēr norima atbalss. Viņš nogaidīja, līdz apkārt atkal bija kluss, un tad pacēla galvu.

Viņš atradās dīvaina oranža mākoņa iekšpusē. Viņš no­klepojās, aizklāja muti ar talāra malu, un mēģināja elpot, jo­projām daļēji apdullis no milzīgā trokšņa viļņa. Dunoņa bija tik spēcīga, ka šķita, skaņa vien bija varējusi viņu nogalināt. Un tomēr te nu viņš bija dzīvs un neskarts. Viņš ar pūlēm spēja tam noticēt.

Fords piecēlās, līdzsvaram atbalstoties pret kanjona sie­nu, galvai pulsējot un ausīs zvanot. Viņš bija paslēpies kan­jona sienas plaisā, un tas bija izrādījies veiksmīgs lēmums. Viņam visapkārt zemē mētājās milzīgi sašķelti akmens ga­bali, bet pārkare bija viņu ļoti labi aizsargājusi. Smilšu pu­tekļi palēnām sāka nosēsties, un oranžā migla pārvērtās dū­makā. Viņš atpazina savdabīgo dvaku, kas bija smacējoša sasmalcināta akmens un kordīta sajaukums. Putekļi, kas bija iesprostoti kanjonu nogāzēs, lēnām aizplūda, bet tik ātri neizklīda.

Smilšu putekļi… tie tagad bija viņa vienīgais glābiņš. Tie viņu paslēps no urbjošajām videokameru acīm, kas atradās uz Predator, kurš, bez šaubām, turpināja augšā riņķot, novēr­tējot paveikto kaitējumu.

Fords atkāpās atpakaļ zem pārkares, līdz smilšu putekļi beidzot izklīda. Fords pieliecās, stāvēja nekustīgs, tik biezā kārtā pārklāts ar smiltīm, ka droši vien pats līdzinājās vie­nam no akmeņiem. Viņš varēja sadzirdēt, kā lidaparāts kaut kur debesīs dūc. Pagāja desmit minūtes, pirms skaņa attāli­nājās.

Fords grīļīgi iztaisnojās, atklepojās un izspļāva putekļus, ar roku notrausdams smiltis no sava talāra, izpurinādams tās no matiem un noslaucīdams seju. Tikai tagad viņš sāka apjaust, cik neskaidrs bija tikko notikušais: Predator bija ar nodomu izšāvis uz viņu raķeti. Kāpēc?

Tai jābūt kļūdai, kādai pārbaudei, kas nogājusi greizi. To­mēr uzreiz, kad to iedomājies, viņš atmeta tādu iespēju. Pirmkārt, Fords zināja, ka slepens lidaparāts nekad netiktu pārbaudīts virs publiskas vietas, it īpaši ne jau Ņūmeksikā, kurā jau bija raķešu poligons "Baltās Smiltis", valsts lielākā izmēģinājumu teritorija. Predator arī nekādā veidā nebūtu va­rējis izbēgt un beigās nonākt šeit tam nebija tāds diapa­zons. Pagrieziens, pikēšana un izšaušanas manevrs, ko bija izdarījis lidaparāts, bija virs NDKV spējām; šo manevru no attāluma izdarīja cilvēks, pilots pilots, kurš redzēja, kas Fords ir un ko viņš dara.

Varbūt viņi dzinās pakaļ kādam citam? Vai bija sajauktas identitātes? Fordam tas šķita iespējams, bet tas būtu milzīgs pirmā kaujas likuma pārkāpums: droša mērķa vizuālā iden­tifikācija. Kā gan viņš savā mūka talārā un sandalēs varēja tikt sajaukts ar kādu citu? Vai CIP medīja viņu, jo viņš kaut ko zināja vai bija izdarījis? Bet bija neiedomājami, ka CIP no­galinātu kādu no savējiem tas, protams, būtu nelikumīgi, taču svarīgāk bija tas, ka tas būtu pilnīgi pretstatā CIP kul­tūrai. Pat ja viņi gribētu Fordu nogalināt, viņi nesūtītu četr­desmit miljonu vērtu slepenu lidaparātu viņam pakaļ, ja bija daudz vieglāk noslepkavot viņu guļot gultā cellē neaizslēg­tajā klosterī un izdarīt tā, lai viņa nāve izskatītos pēc vien­kāršas sirdstriekas.

Te notika kas cits, kaut kas patiešām dīvains.

Fords novilka talāru, izpurināja no tā atlikušās smiltis un atkal uzģērba. Viņš paskatījās ar binokli debesīs, bet lidapa­rāts bija nozudis. Tad viņš pievērsa uzmanību klintij, kurā bija trāpījusi raķete. Viņš redzēja svaigo, oranžo rētu tum­šajā smilšakmenī. Ja viņš nebūtu meties zem tās pārkares kan­jona sienā, tad pilnīgi noteikti būtu nogalināts.

Fords sāka iet lejā pa kanjonu, ausis viņam joprojām du­nēja. Tikko notikušais bija prātam neaptverams, bet viņam sāka uzmākties sajūta, ka uzbrukumam ir kāda saistība ar dinozaura fosiliju. Viņš nevarēja paskaidrot, kāpēc, tā vai­rāk bija nojauta, nevis secinājums. Bet nekas cits nešķita lo­ģiski. Kāds gan bija tas senais šerloka teiciens? Kad viss pārē­jais ir atmests, lai kas arī paliek, lai cik tas būtu neticams, tai noteikti jābūt patiesībai.

Fords prātoja, ka nez kāda neaptverama iemesla dēļ val­dības iestāde izmisīgi grib iegūt dinozaura fosiliju un tikt vaļā no visiem lieciniekiem, un tāpēc gatava nogalināt Ame­rikas pilsoni. Bet tas noveda pie vēl viena jautājuma: kā gan viņi zināja, ka viņš medī dinozauru? To zināja tikai Toms Brodbents.

Strādājot CIP, Fordam dažreiz nācās saskarties ar dažā­dām slepenām aģentūrām, īpašo uzdevumu vienībām un "melnajām nodaļām". Tās bija mazas, ļoti slepenas speciālas komandas, kas veidotas īpašiem izmeklēšanas vai izpētes mērķiem, un izformētas, tiklīdz problēma atrisināta. CIP va­lodā šīs komandas sauca par "melnajam nodaļām". Tām it kā bija jābūt Nacionālās drošības biroja vai arī Pentagona pārziņā, taču patiesībā tās nespēlēja ne pēc viena noteiku­miem. Viss, kas saistījās ar "melnajām nodaļām", bija slepe­na informācija: viņu mērķis, budžets, personāls, tas, ka tās vispār eksistēja. Dažas "melnās nodaļas" bija tik ļoti slepe­nas, ka pat augstākais CIP priekšnieks netika tām klāt. Fords atcerējās dažas, ar kurām bija nācies saskarties.

Fords atcerējās, kā viņš un citi CIP kolēģi ienīda "melnās nodaļas": nelietīgas aģentūras, ne par ko neatbildēja, tās vadīja kovboju tipi, kuri uzskatīja, ka iznākums attaisno tā sasniegšanas līdzekļus lai kāds arī būtu iznākums un lai kādi arī būtu līdzekļi.

Šī situācija nelabi oda pēc "melnajām nodaļām".

Загрузка...