Tiranozauru kanjons

EPILOGS. JORNADA DEL MUERĪO

Pēc četrām stundām visur valdīja tumsa. Viņa bija ierāvusies dūksnājā, acis daļēji aizvērusi. Vienīgā gaisma bija no Šur un tur degošajām cipresēm. Purvs bija pilns ar dinozauriem un maziem zīdītājiem, kas peldēja, kuļājās un turējās virs ūdens, aiz bailēm zau­dēdami prātu, daudzi gāja bojā un noslīka.

Viņa piecēlās un viegli atrada ēsmu.

Gaiss bija kļuvis karstāks. Kad viņa ievilka elpu, iesāpējās plau­šas un viņa sāpēs ieklepojās. Viņa pacēlās no ūdens, lai cīnītos ar mežonīgo karstumu, un, atpletusi žokļus, ierāva gaisu.

Karstums pastiprinājās. Tumsa pastiprinājās.

Viņa aizslāja līdz dziļākam un vēsākam ūdenim. Apkārt peldēja beigta barība, taču viņa to ignorēja.

Sāka līt melns, sodrējains lietus, noklājot viņas muguru ar dar­vai līdzīgiem dubļiem. Gaiss kļuva biezāks, visu aizsedza migla. Caur kokiem viņa ieraudzīja sarkanu blāzmu. Augstos pakalnus noslaucī­ja milzīgs, mežonīgs ugunsgrēks. Viņa vēroja, kā tas iet uz priekšu, eksplodējot lielo koku galotnēs un nometot lejā degošu zaru jūru.

Ugunsgrēks pagāja garām, apejot purvaino slīkšņu, kur viņa bija paslēpusies. Sakarsušais gaiss sāka kļūt vēsāks. Viņa palika tupam ūdenī, nāves trūdu apņemta. Pagāja dienas. Tumsa kļuva arvien dziļāka. Viņa sāka zaudēt spēkus un pamazām mirt.

Nāve viņai bija nepazīstama sajūta, tāda, ko viņa nekad agrāk nebija piedzīvojusi. Viņa juta to kustamies sev iekšienē. Tā viltīgi, klusi viņai uzbruka. Viņa tik tikko spēja pakustēties. Tagad viņa elsoja daudz smagāk un tomēr nespēja apmierināt vajadzību pēc skā­bekļa. Viņas acis bija karstuma izdedzinātas, un tās miglojās un aiztūka.

Miršana prasīja vairākas dienas. Viņas instinkti ar to cīnījās, pretojās katram tās brīdim. Dienu pēc dienas pieauga sāpes. Viņa koda un spēra sev pa sāniem, izplēsdama pati savu miesu, mēģinā­dama sasniegt ienaidnieku sevī. Sāpēm pieaugot, viņa kļuva niknāka. Akli viņa streipuļoja uz zemes pusi, kājas šķita neciešami smagas. Atbrīvojusies no ūdens varas, viņa drebēdama nokrita krastā. Tur viņa auroja, spēra un koda dubļos, dusmās plosot zemi. Plaušas sā­ka pildīties ar šķidrumu, viņas sirdij cīnoties ar asins sūknēšanu caur ķermeni.

Lija karsts, melns lietus.

Bioloģiskā programma, kas bija viņu vadījusi četrdesmit gadus, padevās. Mirstošie neironi iekvēlojās pēdējā bezjēdzīgas aktivitātes uzplūdā. Vairs nebija nevienas atbildes, nevienas programmas, ne­viena risinājuma vispārējai krīzei. Viņas veltīgā aurošana apslāpa slapjas, vaidošas miesas drebuļos. Smadzeņu kreisā puslode sabruka elektrisko impulsu brāzmā, labā kāja nodrebēja mežonīgos, epileptiskos spērienos, pirms iestājās strauja koma, nagi sastinga, kaulu cīpslas izsprāga. Žokļi atvērās un aizvērās, atkal plaši atvērās un palika tādā pozīcijā sastinguši.

Trīsas turpinājās līdz pat astes galam, vibrējot pret zemi, līdz tikai pats galiņš nedaudz drebēja un tad izbeidzās jebkāda nervu darbība.

Programma bija beigusi savu darbību. Turpināja līt melnais lie­tus. Pamazām viņu apklāja izžulgusī zeme. Ūdens līmenis pacēlās, ko izraisīja lielās vētras kalnos, un jau pēc dienas viņa bija aprakta biezos dubļos.

Viņas sešdesmit piecu miljonu gadu ilgais apbedījums bija sācies.