Tiranozauru kanjons

Četrpadsmita nodaļa

Detektīvs leitnants Vailers izkāpa no policijas patruļmašī­nas un nometa cigareti sev pie kājām uz asfalta. Nospiedis to ar kurpes purngalu, viņš iegāja galvenajā mītnē pa sētas puses durvīm, iziedams cauri ar organisko stiklu apdarinā­tajam vestibilam. Plaši atvēris slepkavību izmeklēšanas no­daļas stikla durvis, viņš devās pa gaiteni garām podā augo­šam gumijkokam un iegāja sanāksmju telpā.

Viņš bija ieradies pašā laikā. Visi jau bija klāt, un, viņam ienākot, noklusa pārējo murmināšana. Vailers nevarēja ciest sanāksmes, bet viņa darbā no tām nebija iespējams izvairī­ties. Viņš pamāja ar galvu savam palīgam Ernandesam, pā­ris citiem kolēģiem, izņēma no kaudzītes putuplasta tasīti un piepildīja to ar kafiju, nolika mapi uz galda un apsēdās. Kā­du brīdi viņš pievērsa uzmanību tikai kafijai, iemalkoja to pārmaiņas pēc tā bija tikko uzvārīta un nolika tasīti uz gal­da. Tad atvēra mapi, izņēma no tās aktu vākus, uz kuriem bija uzrakstīts LABIRINTS, un nometa uz galda tieši ar tik lielu enerģijas sparu, lai visi pievērstu viņam uzmanību.

Viņš atvēra vākus, smagi uzlika uz tiem roku un paskatī­jās visapkārt.

Vai mēs visi esam šeit?

Tā šķiet, atbildēja Ernandess.

Pārējie murminādami pamāja ar galvu.

Vailers skaļi iemalkoja kafiju un atkal nolika tasīti.

Dāmas un kungi, kā jūs visi zināt, mums pie Čamas no­tikusi slepkavība, Labirintā, un tā ir saistījusi lielu preses uz­manību. Es gribu zināt, ko mēs pašlaik esam noskaidrojuši un kādi ir turpmākie plāni. Ja kādam ir spožas idejas, gribu tās dzirdēt.

Viņš pavērās visapkārt.

Sākumā paskatīsimies uz medicīnas eksperta slēdzienu. Doktore Feinindžere?

Policijas patoloģe, eleganta izskata sieviete ar sirmiem matiem, ģērbusies kostīmā, kas šķita nevietā pieputējušajā sanāksmju istabā, atvēra plānu ādas mapīti. Viņa nepiecēlās, lai runātu, un viņas balss atskanēja sausi un klusi, ar nelielu ironijas devu.

Nozieguma vietā atrasts desmit ar pusi kvartu asinīm piesūkušos smilšu, kas saturēja vairumu no piecām, komats, piecām pintēm asiņu, kuras ir cilvēka ķermenī. Nekādas cil­vēka paliekas atrastas netika. Mēs veicām visas pārbaudes, kādas vien varējām, asins grupu, narkotiku esamību un tā tālāk.

-Un?

Asins grupa O pozitīva, nav ne narkotiku, ne alkoho­la pazīmju, asins šūnu skaits it kā normāls, serums, olbal­tumvielas, insulīns, viss normāli. Upuris bijis vīrietis pie la­bas veselības.

Vīrietis?

Jā. Y hromosomas klātbūtne.

Vai izdarījāt kādas DNS pārbaudes?

-Jā.

-Un?

Mēs pārbaudījām visās datubāzēs, un nav nekādas sa­kritības.

Ko jūs gribat teikt ar to, ka nav nekādas sakritības? Iejaucās apgabala prokurors.

Mums nav visas valsts datubāzes, medicīnas eksper­te pacietīgi paskaidroja, it kā runātu ar idiotu, un Vailers pie­ņēma, ka droši vien tā ari ir. Parasti nav iespējas identifi­cēt personu no viņa DNS, vismaz ne pašlaik. Tas ir derīgs tikai salīdzinājumos. Tas būs derīgs tikai tad, ja atradīsim ķermeni, radinieku vai asins traipu uz aizdomās turamā drē­bēm.

Skaidrs.

Vailers iemalkoja kafiju.

Vai viss?

Iedodiet man nogalinātā ķermeni un es pastāstīšu ko vairāk.

Mēs pie tā strādājam. K-9?

Nervozs virs ar burkānu krāsas matiem, Vītlijs no Albukerkes, steidzīgi sakārtoja kaut kādus dokumentus.

Mēs aizvedām sešus suņus uz to apkārtni ceturtajā jū­nijā…

Vailers pārtrauca viņu.

Pēc divām dienām, kad tur bija gāzis spēcīgs lietus, kas visu izskaloja, noslaucīja Labirintu tīru no jebkādām pēdām vai smakām. Vailers pieklusa, draudīgi skatoties uz Vītliju. To es pieminu protokola vajadzībām.

Tā ir attāla vieta, tur grūti tikt klāt. Vītlija balss bija kļuvusi par noti spalgāka.

Turpini.

Ceturtajā jūnijā ar trim dresētājiem no Albukerkes K-9 pēddzinēju nodaļas suņi kaut ko saoda… Viņš pacēla gal­vu. Man šeit ir kartes, ja vēlaties apskatīties…

Vienkārši pabeidz ziņojumu.

Uzoda iespējamu zemes smaržu nozieguma vietā. Viņi tai sekoja pa kanjonu un līdz de 1os Vjehosas plakankalnes malai, bet tur nebija pietiekams zemes segums, lai labi satu­rētu smaržu…

Nemaz nepieminot to puscollu lietus.

Vītlijs apklusa.

Turpini.

Suņi nebija spējīgi turpināt izsekošanu. Tika veikti vēl trīs turpmākie mēģinājumi…

Paldies, mister Vītlij, mēs visu sapratām. Un tagad?

Mums ir suņi, kas meklē līķus. Mēs izstrādājam plānu, sākot no nozieguma vietas, lietojot GPS ierīces, lai izpētītu visu kanjonu. Tajā pašā laikā arī strādājam dziļāk Labirintā un lejup uz upes pusi. Tālāk mēs virzīsimies uz virsotni.

Un tādējādi mēs nonākam pie upes. Džon?

Upe ir zema un lēna. Mums ir nirēji, kas meklē dziļu­mos un siekstās, strādājot zem straumes. Līdz šim nekas nav atrasts nekādu personisko mantu vai atlieku. Esam jau gandrīz pie Abikijas ezera. Neizskatās ticami, ka no līķa at­brīvojās ezerā.

Vailers pamāja ar galvu.

Nozieguma vieta?

Par to atbildēja Kalhouns no Albukerkes, labākais vīrs vi­sā štatā. Viņiem vismaz bija paveicies kriminālistikas jomā. Kalhouns salīdzinājumā ar K-9 komandu bija aizvilcies uz no­zieguma vietu jau līdz ar pirmo gaismiņu.

Mēs veicām pilnīgu elementārdaļiņu un šķiedru izpēti, bet tas bija sarežģīts uzdevums, leitnant, ņemot vērā to, ka praktiski strādājam netīrā smilšu kastē. Savācām visu, kas izskatījās nedabisks, simts pēdu attālumā no slepkavības vietas. Pārmeklējām arī apkārtni divi simti divdesmit jardu uz ziemeļaustrumiem, kur, kā noprotams, stāvēja ēzelis mēs atradām viņa izkārnījumus. Apskatījām ari trešo punktu, augšā kraujā.

Trešo punktu?

Es tūlīt pie tā nonākšu, leitnant. Slepkava visu diezgan labi notīrījis, nodzēsis savas pēdas, bet mēs savācām prāvu daudzumu matu, nedabisku šķiedru, sakaltušu ēdienu pa­lieku. Nekā apslēpta. Divas M-855 čaulas.

Tagad jau mēs pie kaut kā nonākam. Vailers bija dzir­dējis par lodēm, bet nezināja rezultātus.

Tās ir standarta NATO čaulas, pieci, komats, piecdes­mit seši milimetri, metāla apvalks, svars sešdesmit divi gra­mi. Uzreiz var pazīt zaļā uzgaļa dēļ. Mūsu šāvējs droši vien lietojis M-16 vai līdzīgu militārā tipa ieroci.

Varētu būt, ka bijušais militārists.

Var arī nebūt. Ir daudzi entuziasti, kuriem arī patīk šie ieroči. Viņš pārbaudīja savas piezīmes. Viena čaula iespie­dusies zemē; mēs atradām ieejas vietu, kas mums deva sa­pratni par leņķi. Slepkava šāvis no augšas, trīsdesmit piecus grādus no horizontāles. Tādējādi varam izsecināt, kur slep­kava atradies, slēpnis bijis uz kraujas. Tas arī ir trešais punkts, par kuru jūs jautājāt. Mēs tur atradām daļējus zāba­ku nospiedumus, pāris kokvilnas šķiedru, kas varēja būt no lakatiņa vai plāna krekla. Nekādu patronu. Mums nācās sa­sodīti grūti tikt līdz punktam, kur bijis šāvējs. Slepkava pa­zinis apkārtni un noteikti izplānojis noziegumu jau iepriekš.

Tas liecina, ka viņš ir vietējais.

Vai arī kāds, kurš visu uzmanīgi izpētījis.

Mati?

Trešajā punktā tādus neatradām.

Un otrā lode?

Deformējusies un sadrumstalojusies, kamēr izgāja cau­ri upura ķermenim. Uz tās ir asins pēdas, kas saskan ar asi­nīm smiltīs. Un atkal nekā slēpta.

Vēl kas?

Slepkavības vietā ir vilnas un kokvilnas šķiedras tās mēs vēl pētām un cilvēka mats ar saknēm. Zeltaini brūns, taisns, baltā cilvēka.

Slepkavas?

Tas var būt jebkuram: upurim, slepkavam, kādam jūsu policistam. Varbūt pat mans. Viņš pasmīnēja un izvilka ro­ku caur saviem plānajiem matiem. Nebūs jau pirmā reize. Mēs izdarām DNS analīzes, lai redzētu, vai tas saskan ar asi­nīm. Varbūt vajadzēs paņemt no jūsējiem DNS paraugus iz­slēgšanai.

Brodbents, tas vīrs, kurš atrada nogalināto. Viņam ir gaiši brūni, taisni mati.

Iespējams, ari no viņa vajadzēs paņemt paraugu.

Vailers pateicās Kalhounam un pagriezās pret savu palīgu.

Ernandes?

Es pārbaudīju Brodbenta stāstu. Šķiet, ka viņš bieži vien jāj pa plakankalni.

Ko gan viņš darīja Labirintā? Vailers jautāja.

Viņš teica, ka jājis pa taisnāko ceļu uz Hoakina kanjonu.

Tu gribi teikt, pa garāko ceļu.

Viņš teica, ka viņam patīkot tas ceļš. Tur esot jauki.

Vailers novaidējās.

Man likās, ka viņš ir veterinārārsts. Veterināri parasti ir aizņemti.

Viņam ir partneris, puisis, vārdā Šeins Makbraids.

Vailers atkal novaidējās. Viņam Brodbents jau pašā sāku­mā nebija paticis, un viņam bija sajūta, ka šis vīrs kaut ko slēpj. Bija grūti noticēt, ka viņš tur gadījās tieši tad, kad no­tika slepkavība.

Ernandes, es gribu, lai tu apjautājies, paskaties, vai Brodbents ir pēdējā laikā izrādījis interesi par to apkārtni, kaut ko izlūkojis, medījis un tamlīdzīgas lietas.

Jā, ser.

Vai jūs viņu uzskatāt par aizdomās turamo? pajautāja apgabala prokurors.

Viņš ir, kā jūs to sauktu, persona, par kuru mēs intere­sējamies.

Apgabala prokurors skaļi iesmējās.

Jā, kā tad!

Vailers sarauca pieri. Nebija nekāds brīnums, ka pēdējā laikā nevienu nevarēja notiesāt, ja tādi puiši sēdēja apgabala prokurora birojā. Viņš pavērās apkārt.

Vai ir kādas spožas idejas?

Tas nav gluži manā kompetencē, Kalhouns sacīja, bet mani māc ziņkārība. Vai tajos kanjonos ir kādi pastā­vīgie ūdeņi?

Es nezinu. Kāpēc tā jautājat?

Tā būtu lieliska vieta, kur audzēt marihuānu.

Ņemsim vērā. Ernandes?

Es to izpētīšu, leitnant.