Tiranozauru kanjons

12.nodaļa

Pagaidiet Šeit, sacīja Fords. Es uzkāpšu tur augšā pa­skatīties.

Toms un Sallija atpūtās, kamēr Fords uzrāpās uz akmens izlūkos. Viņi atradās neauglīgās ielejas vidū, un visapkārt slējās nelaimi vēstoši akmeņi. Helikopters bija nolaidies ne­pilnas jūdzes attālumā, un Fords bija pārliecināts, ka viņu pēdas atrastas. No savas CIP pieredzes viņš zināja arī to, ka viņi būs atstājuši iespējamos izejas punktos vīrus, kuri vir­zīsies uz priekšu, lai nogrieztu viņiem ceļu. Viņu vienīgā iespēja bija atrast negaidītu maršrutu ārā no kanjona vai arī slēptuvi.

Fords paskatījās uz kanjona attālo galu. Pelnu pelēku, kai­lu kalnu rinda aizveda pie sakritušiem akmeņiem, kas atgā­dināja mūku galvas ar kapucēm. Vairākas jūdzes aiz tiem slē­jās spilgti sarkanas klintis, gluži kā kāpnes, kas veda uz vēl vienu plakankalni. Ja viņiem izdotos aizlavīties uz turieni, tad varbūt izdotos aizbēgt, taču tas neizskatījās pārāk tica­mi. Viņš palūkojās lejup uz Tomu un Salliju. Viņi bija gluži bez spēka, un Fords domāja, ka ilgi neizturēs. Viņiem bija jāatrod vieta, kur paslēpties.

Viņš nokāpa lejā.

Vai kaut ko redzēji? Toms jautāja.

Fords papurināja galvu, negribēdams stāstīt.

Turpināsim ceļu.

Viņi atsāka iet pa gultni uz akmeņu klājienu. Apkārt val­dīja nomācošs karstums. Viņi turpināja ceļu, gan rāpjoties pāri nokritušajiem akmeņiem, gan spraucoties starp tiem, dažreiz saulē, dažreiz ēnā, ieejot cik vien dziļi iespējams šajā akmeņu jūrā. Dažreiz akmeņi bija sagāzušies tik cieši kopā, ka viņiem nācās rāpot, lai tiktu cauri.

Tikpat pēkšņi viņi iznāca ārā tieši pret klintīm, kas no abām pusēm veidoja kaut ko kolizejam līdzīgu. Tālākajā ga­lā, apmēram piecdesmit pēdas virs kanjona gultnes, jau sen izžuvusi ūdens straume bija izveidojusi alu. Fords ieraudzī­ja neskaidras bedrītes akmenī, tādus kā pakāpienus, kurus senie anasasi indiāņi bija izcirtuši, lai būtu taka uz alu.

Pārbaudīsim to, sacīja Fords.

Viņi piegāja pie klints pamatnes, un Toms izpētīja seno taku. Viņš paskatījās augšup.

Te viņi mūs atradīs, Vaimen, Toms sacīja.

Citas iespējas nav. Ala varbūt kaut kur ved. Un ir iespē­jams, ka viņi mūs palaidīs garām, ja mēs te lejā nolīdzināsim pēdu nospiedumus.

Toms pagriezās pret Salliju.

Kā tev šķiet?

Es vairs nespēju domāt.

Darīsim to!

Viņi notīrīja pēdu nospiedumus, cik vien labi varēja, un uzkāpa augšā pa taku. Kāpšana nebija grūta, un pēc brīža viņi jau bija alā. Fords, smagi elpojot, apstājās. Viņš pats jau tuvojās savas izturības robežai, un brīnījās, kā gan Toms un Sallija vispār vēl var paiet. Viņi abi izskatījās briesmīgi. Vai nu viņiem veiksies, vai ne, bet šī ala bija viņu ceļa beigas.

Ala bija kā katedrāles kupols, grīda bija no gludas smilts un smilšakmens sienas pacēlās augšup. Netiešā saules gais­ma no āra piepildīja to ar sarkanīgu mirdzumu, un tā smar­žoja pēc smilšu putekļiem un laika. Milzīgs akmens stāvēja alas tālākajā galā, laikam bija nokritis no griestiem pirms ga­du miljarda, tas bija novecojis un noapaļots no ūdens pilēšanas.

Ieejot dziļāk alā, viņi iztraucēja ligzdojošu kanjona bez­delīgu koloniju. Spalgi vidžinot, tās uzspurdza virs viņiem.

Ala, iespējams, turpinās aiz tā milzīgā akmens, sacīja Fords.

Viņi piegāja pie alas gala, tuvojoties nokritušajam akme­nim.

Paskatieties! iesaucās Toms. Pēdu nospiedumi.

Smiltis bija uzmanīgi noslaucītas, taču starp akmeni un

alas sāniem varēja redzēt zābaku nospiedumus.

Viņi izspraucās aiz milzīgā akmens un iegāja alas dziļumā.

Fords pagriezās un te nu tas bija, lieliskais T.Rex, tā žokļi un priekšējie locekļi izstiepās no akmens.

Izskatījās, it kā milzīgais zvērs nikni cīnītos par to, lai tik­tu ārā, lai atbrīvotos no akmens kapa. Dinozaurs gulēja uz sāniem, bet nokritušā akmens pozīcija bija to nostādījusi gan­drīz vai stāvus, piedodot tam vēl groteskāku dzīvības ilūzi­ju. Skatoties uz to, Fords gandrīz vai varēja sajust lielā zvē­ra pēdējos nevaldāmos apziņas brīžus. Neviens neierunājās. Tas bija neaprakstāms skats.

Klusēdami viņi piegāja pie akmens pamatnes. Pie tās bija smiltīs izmētāti pāris fosiliju gabali arī viens garš, melns, kā zobena asmens izliekts zobs. Toms to pacēla un novilka ar īkšķi pa nikni izroboto zoba iekšējo malu. Viņš viegli iesvilpās un pasniedza to Fordam.

Tas viņa rokās bija smags un vēss.

Apbrīnojami, Fords nomurmināja, atkal palūkojoties uz milzīgo, klusējošo monstru.

Paskatieties uz šo! iesaucās Toms, norādot uz dažiem dīvainiem, cilvēka veidotiem priekšmetiem, kas bija daļēji aprakti smiltis, vairākas no koka izgrebtas senas figūriņas. Toms notupās, notīrīja smiltis un atklāja apakšā vēl dažas figūras un mazu trauku, kas bija pilns ar bultas uzgaļiem.

Ziedojumi, sacīja Fords. Tas izskaidro indiāņu vei­doto taku. Viņi pielūdza monstru. Un nav jau brīnums.

Bet kas tur?

Toms parādīja uz metāla malu, kas rēgojās ārā no smil­tīm. Viņš noslaucīja smiltis un atklāja apdegušu metāla kār­bu. Viņš to izvilka un noņēma tās vāku. Iekšā bija plastma­sas maisiņš, kurā bija noglabāts žūksnis vēstuļu, aizlīmētas aploksnes, datētas un adresētas "Robijai Vezersai". Uz pir­mās bija rakstīts: Manai meitai Robijai. Es ceru, ka Tev patiks šis stāsts. T.Rex ir vienīgi Tev. Mīlu, tētis.

Toms bez vārdiem saritināja vēstules un ielika tās atpa­kaļ kārbā.

Sallija, kura stāvēja attālāk, tuvāk pie alas ieejas, pēkšņi iečukstējās:

Balsis!

Fords satrūkās, it kā attapdamies no sapņa. Viņu situāci­jas realitāte strauji atgriezās.

Mums jāpaslēpjas. Paskatīsimies, cik tālu ved ala.

Toms paņēma vājo lukturi, ko vēl nēsāja sev līdzi, un pa­spīdināja tā vārgo gaismu alā. Klusēdami viņi ieraudzīja, ka ala izbeidzas ūdens izskalotā plaisā, kas bija pārāk šaura, lai pa to izlīstu cilvēks. Toms paspīdināja lukturi uz visām pusēm.

Mēs esam nonākuši strupceļā, Fords klusu noteica.

Tātad tas ir viss? jautāja Sallija. Ko mēs tagad iesāk­sim? Padosimies?

Fords neatbildēja. Viņš ātri aizgāja līdz ieejai alā, piespie­dās pie sienas un palūkojās lejup. Pēc brīža viņš atgriezās.

Viņi ir tur lejā, kanjonā, trīs karavīri un civilais.

Toms arī aizgāja un paskatījās lejup uz mazo amfiteātri. Tur bija redzami divi vīri ar ieročiem, tērpušies tuksneša drēbēs. Parādījās trešais, tad arī ceturtais. Vīri pētīja zemi, kur trīs bēgļi bija notīrījuši savas pēdas. Viens norādīja aug­šā uz alu.

Viss ir beidzies, Fords klusu sacīja.

Muļķības. Toms izņēma savu ieroci un magazīnas kār­bu un ieslidināja tajā pāris ložu. Viņš pacēla galvu un ierau­dzīja, ka Fords nogroza savējo.

Tu izšausi uz tiem puišiem, un tā būs pašnāvība.

Es nepadošos bez cīņas.

Es ari ne. Fords kādu brīdi apdomājās, savilcis raup­jo seju. Izklaidīgi viņš izņēma no kabatas dinozaura zobu un pasvārstīja to rokā. Tad viņš ieslidināja to atpakaļ kabatā.

Tom, vai pie tevis ir piezīmju grāmatiņa?

Toms to izvilka.

Dod to man. Ieroci arī.

Ko tu gribi darīt…

Nav laika paskaidrot