Tiranozauru kanjons

23.nodaļa

Ar stindzinošu neticību Toms pazina, ka tā ir Sallija, kas kliedz. Viņš pielika muti pie plaisas un ierunājās:

-Sallija!

Bija dzirdams, kā strauji tiek ievilkta elpa.

Tom?

Sallija! Kas noticis? Vai ar tevi viss kārtībā?

Mans Dievs, Tom! Tas esi tu… Sallija tik tikko spēja parunāt. Esmu iesprūdusi. Viņš uz mani šauj. Atskanēja žēlabainas elsas.

Sallija, esmu šeit, viss būs kārtībā. Toms paspīdināja vārgo gaismas strēli lejup un satriekts ieraudzīja plaisā Sal­lijas seju apmēram divu pēdu attālumā zem sevis.

Atskanēja vēl viens šāviens, un Toms izdzirdēja lodes nodzinkstēšanu akmeņos.

Viņš šauj plaisā, bet viņš nevar mani saredzēt. Tom, es esmu iesprostota…

Es dabūšu tevi no turienes ārā. Toms paspīdināja apkārt lukturi. Ieži jau tagad bija ieplaisājuši, un vajadzēja vienīgi tos salauzt un izvilkt pa gabaliņiem. Viņš spīdināja apkārt lukturi, augšup un lejup pa tuneli, meklējot kādu instrumentu. Vienā stūrī gulēja redeļu kastes un virvju rituļi.

Es tūlīt būšu atpakaļ.

Vēl viens šāviens.

Toms pieskrēja pie kaudzes, izvilka sapuvušu virves rituli, un pārmeklēja satrūdējušu rupja auduma maisu kaudzi. Pa­šā apakšā bija salauzts ogļrača tērauda kaplis. Viņš to sagrā­ba un skrēja atpakaļ.

Tom!

Esmu šeit. Tūlīt dabūšu tevi ārā.

Nogranda vēl viens šāviens. Sallija iekliedzās.

Man iešāva! Viņš man trāpīja!

Ak vai, kur…?

Kājā. Jēziņ, dabū mani laukā!

Aizver acis!

Toms iebāza tērauda ķīli caurumā, pacēla nokritušu ak­meni un uzsita ar to pa ķīli, sitot atkal un atkal. Jau ieplai­sājušais iezis sāka atbrīvoties. Toms notupās ceļos un sāka raust ar rokām un vilkt ārā tā gabalus. Iezis bija sadrupis, kad viens gabals bija atbrīvots, ar pārējiem veicās daudz vieglāk. Visu laiku, kamēr Toms darbojās, viņš runājās ar Sal­liju, atkārtojot viņai, ka viss ir kārtībā un ka viņa tūlīt pat tiks no šejienes laukā.

Vēl viens šāviens.

Tom!

Tu maita! Ar tevi ir cauri, tiklīdz ielikšu jaunas patronas!

Toms izvilka ieža gabalu, aizmeta to projām, izvilka vēl

vienu un vēl vienu, sagriežot pret asajām malām rokas, to­mēr turpinādams nikni strādāt.

Sallija, kur viņš tev trāpīja?

Kājā. Šķiet, ka nav tik ļauni. Turpini!

Vēl viens šāviens. Toms izmantoja akmeni par āmuru, si­tot pa tērauda kapli atkal un atkal, izvelkot ārā vēl vairāk iežu un paplašinot caurumu. Nu jau viņš varēja redzēt Salli­jas seju.

Tagad ieži padevās daudz vieglāk.

Klikt! Sallija salēcās.

Dieva dēļ, turpini!

Ķīļa gals nolūza, un Toms nolamājās, pagriežot to otrādi un mēģinot izmantot otru galu.

Tas jau ir pietiekami liels! iekliedzās Sallija.

Toms pastiepās lejup, saņēma Sallijas roku un pavilka vi­ņu, nobrāžot pret akmeni un saplēšot vēl vairāk blūzi. Taču plaisa nebija pietiekami liela; Sallijas gurni iestrēga.

Ar tevi ir cauri!

Toms ietrieca kapli iezi, nošķeļot viegli lūstošu gabalu. Pil­nīgā vienaldzībā viņš pamanīja, ka ir atklājis zelta dzīslu, ko kalnrači kaut kādā veidā bija palaiduši garām. Viņš to aiz­meta un izvilka vēl vienu gabalu.

Tagad!

Viņš satvēra Salliju zem padusēm un izvilka brīvībā. No lejas atskanēja vēl viens šāviens.

Sallija gulēja uz zemes netīra, slapja, ar sadriskātām drē­bēm.

Kur tev trāpīja? Toms drudžaini pārmeklēja sievu.

Kājā.

Toms saplēsa savu kreklu un, noslaucījis asinis, ieraudzīja nelielas skrambas viņas stilbā.

Sallija, viss ir kārtībā. Ar tevi viss būs kārtībā.

Tā jau man likās.

Maita!

Kliedziens likās histērisks.

Atskanēja vēl pāris šāvienu. Caur plaisu izlauzās noklī­dusi lode un iestrēga griestos.

Mums jāaizsprosto šis caurums, sacīja Sallija.

Bet Toms jau vēla šurp akmeņus. Viņi nostiprināja tos cau­rumā, kārtīgi piespiezdami uz leju. Pēc piecām minūtēm cau­rums jau bija bloķēts.

Pēkšņi Toma rokas bija aptvērušas Salliju, cieši viņu piekļaujot sev.

Ak dievs, es jau domāju, ka nekad vairs tevi neredzēšu, Sallija elsodama ieteicās. Nespēju tam noticēt, nespēju noti­cēt, ka tu mani atradi.

Toms atkal viņu apskāva, arī pats tam tik tikko spēdams noticēt. Viņš juta, kā Sallijas sirds mežonīgi pukst.

Iesim!

Toms palīdzēja viņai piecelties, un abi kopā metās skrē­jienā pa tuneļiem, Tomam ik pa laikam pakratot lukturi, lai to atdzīvinātu. Viņi uzkāpa augšā šahtā un pēc piecām mi­nūtēm jau bija tikuši ārā no raktuvju ēkas.

Viņš nāks ārā no otras šahtas, sacīja Sallija.

Toms pamāja ar galvu.

Mēs iesim apkārt pa garāko ceļu.

Viņi devās prom nevis pa kalna kori, bet ieskrēja meža tumsā lejā pie aizas, un tur viņi apstājās, lai atvilktu elpu.

Kā tava kāja? Vai varēsi paiet?

Var iztikt. Vai tas ir ierocis tev pie jostas?

Jā. Divdesmit otrā kalibra pistole ar vienu lodi. Toms paskatījās aiz muguras uz sudraboto kalnu, ar roku atbal­stīdams Salliju. Mana mašīna ir pie vārtiem.

Viņš būs mums priekšā, sacīja Sallija.

Viņi apsēdās pie aizas, mazliet atvilka elpu un devās tā­lāk. Priedes meta tumšas ēnas, un skuju paklājs zem kājām bija mīksts un tikai mazliet čabēja. Iešanas izraisītās skaņas apslāpēja nakts vēja pūsma, kas šalca koku galotnēs. Toms ik pa laikam apstājās, lai ieklausītos un redzētu, vai viņiem neseko, bet visapkārt valdīja klusums.

Pēc desmit minūtēm dziļā aiza vienmērīgi pārvērtās par plašu, sausu gultni. Priekšā un mazliet zemāk kļuva redza­ma apgaismotā māja. Viss šķita kluss, taču nolaupītāja Range Rover vairs tur nebija.

Viņi gāja pa vietu, kur agrāk bija atradies ciemats, bet ne­vienu nekur nemanīja.

Vai tu domā, ka viņš krita panikā un metās bēgt? jau­tāja Sallija.

šaubos.

Viņi pagāja garām mājai un veikli devās prom pa mežu paralēli ceļam. Tagad Toma mašīna jau atradās nepilnas ceturtdaļjūdzes attālumā. Toms kaut ko izdzirdēja un apstā­jās, sirdij ātri dauzoties. Taču tas bija tikai pūces zemais klie­dziens. Toms paspieda Sallijas roku, un viņi turpināja ceļu. Pēc īsa brīža Toms jau ieraudzīja metāla stiepļu sētas siluetu pavīdam starp kokiem.

Toms palīdzēja Sallija pakāpties.

Viņa satvēra stiepļu posmu, Toms pacēla viņu, un sēta klusumā nožvadzēja. Pēc brīža viņa jau bija tikusi pāri, un Toms viņai sekoja. Viņi sāka skriet gar sētu, un pēc maza laiciņa Toms redzēja uz sava zagtā pikapa vāka atspīdam mēness gaismu. Mašīna joprojām stāvēja turpat, kur Toms to bija atstājis, netālu no aizslēgtajiem vārtiem. Taču tagad vārti bija plaši atvērti.

Kur, pie velna, viņš ir? Sallija nočukstēja.

Toms paspieda Sallijas plecu un klusu atbildēja:

Turies ēnā, galvu visu laiku pieliec un ielien mašīnā, bet tā, lai nebūtu nekas dzirdams. Tad es to iedarbināšu un braukšu cik vien ātri būs iespējams.

Sallija pamāja ar galvu. Viņa pierāpoja pie pasažiera pu­ses durvīm, turoties zem logu līmeņa; Toms attaisīja durvis un iekāpa vadītāja pusē. Pēc mirkļa viņi abi jau bija mašīnā. Turot galvu zem logu līmeņa, Toms izvilka no kabatas at­slēgas un ielika tās aizdedzē. Viņš nospieda pedāli un pa­skatījās uz Salliju.

Turies cieši.

Toms pagrieza atslēgu, un mašīna ierēcās. Toms sāka braukt atpakaļgaitā, kārtīgi uzspiedis uz pedāļa. Tajā pašā brīdī no pagrieziena pie meža parādījās spoža priekšējo lukturu gaisma. Atskanēja pēkšņi blīkšķi no liela kalibra lodēm, trāpot pa metālu, un pikapa iekšpuse piešķīda ar sa­plēstiem stikliem un plastmasu.

Lejā!

Metoties sāņus uz sēdekļa, viņš ielika pirmajā ātrumā un iespieda pedāli grīdā. Pikaps grīļīgi izbrauca uz ceļa, izšļakstot uz visām pusēm grants krusu. Toms pārslēdza otro āt­rumu un piedeva gāzi, izdzirdējis, kā vēl vairāk ložu turpi­na sisties pret mašīnu. Riteņi griezās, un pikapa aizmugure mētājās pa labi un pa kreisi. Toms pacēla galvu, taču neko neredzēja: ieplīsušais aizsargstikls atgādināja zirnekļa tīklu. Viņš iesita pa to ar dūri, izvilka pietiekami lielu gabalu, lai varētu redzēt, un turpināja uzņemt ātrumu, mašīnai līgojo­ties pa zemes ceļu.

Paliec uz grīdas!

Toms izdarīja pagriezienu, un šaušana uz īsu brīdi bei­dzās, taču tagad Toms dzirdēja aiz viņiem mašīnas rēkšanu un saprata, ka šāvējs ir aiz viņiem, un pēc mirkļa ari Range Rover izslīdēja aiz pagrieziena, ar saviem priekšējiem luktu­riem iegriežoties viņiem priekšā.

Pliukš! Pliukš! Aiz muguras atskanēja vēl vairāki šāvieni, trāpot pa mašīnas jumtu un noklājot viņus ar atlūzušiem plastmasas gabaliem. Tagad jau pikaps brauca ļoti ātri, un Toms strauji sagrieza stūri sāņus un atpakaļ, padarot viņus par līkumojošu mērķi. Viņš juta, ka aizmugure sāk pēkšņi vibrēt, un saprata, ka vismaz viena no riepām ir sašauta.

Benzīns! Sallija iekliedzās, gulēdama uz grīdas. Es saožu benzīnu!

Bija trāpīts pa degvielas tvertni.

Sekoja vēl viens pliukšķis, un pēc tā dobjošs, trīcošs trok­snis. Toms uzreiz sajuta karstumu un ieraudzīja aiz mugu­ras liesmas.

Mes degam! Sallija iekliedzas. Viņas roka bija uz dur­vju roktura. Lec!

Nē! Vēl ne!

Viņš izbrauca vēl vienu ceļa līkumu, un degšana uz brīdi norima. Toms ieraudzīja, ka priekšā ceļš ved līdz kalna krau­jai. Viņš vēl vairāk uzspieda uz gāzes pedāļa, mērķēdams taisni uz priekšu.

Sallij, es vadu tieši lejā pa to krauju. Kad es teikšu ārā! tad lec. Aizvelies projām no riteņiem. Tad piecelies un sāc skriet. Dodies lejā pa krauju pretim plakankalnei. Vai va­rēsi to izdarīt?

-Jā!

Krauja tuvojās. Toms satvēra rokturi un mazliet pavēra durvis, turot gāzes pedāli nospiestu līdz grīdai.

Gatavojies!

Pagāja sekunde.

Tagad!

Toms izlēca ārā, atsizdamies pret zemi, un sāka velties, tad nostājās uz kājām un sāka skriet. Viņš ieraudzīja tumšo Sallijas siluetu attālāk sāņus, viņa centās piecelties kājās tie­ši tajā brīdī, kad degošais pikaps pazuda aiz kraujas, dzinē­jam gaudojot kā lidojošam ērglim. Atskanēja apslāpēta dār­doņa, un pēkšņa oranža blāzma uzšāvās no kraujas dibena.

Range Rover paguva apstāties tieši laikā, pieslīdējis pie kraujas malas. Atvērās durvis. Toms uz mirkli pamanīja izlecam no mašīnas vīrieti bez krekla, vienā rokā turot luktu­ri, otrā ieroci, ar šauteni pār plecu. Toms metās pretim stā­vajai nogāzei tieši aiz kraujas, bet vīrietis bija pamanījis Salliju un, notēmējis ieroci, skrēja viņai pakaļ.

Ei, tu neģēli! Toms iekliedzās, pagriezdamies pret va­jātāju un cerēdams, ka novērsīs viņa uzmanibu, bet nelietis tikai turpināja sekot Sallijai, strauji tuvodamies viņai, jo Sal­lija kliboja ievainotās kājas dēļ. Piecdesmit pēdas, četrdes­mit… kuru katru bridi viņš nonāks pietiekami tuvu, lai ielais­tu Sallijā lodi.

Toms izvilka savu divdesmit otrā kalibra ieroci.

Ei, kretin!

Vīrietis vēsā mierā nometās uz viena ceļa un noņēma no pleca šauteni. Toms nostājās un nomērķēja ar savu ieroci. Viņš, protams, nevarēja trāpīt vīrietim, bet šāviens, iespē­jams, novērstu tā uzmanību. Tas bija pēdējā šāviņa vērts tā bija Sallijas vienīgā iespēja.

Vīrietis pielika šauteni sev pie vaiga un nomērķēja. Toms izšāva. Vīrietis instinktīvi nogūlās pie zemes.

Toms skrēja viņam pretim, kā neprātīgs vicinādams ieroci.

Es tevi nogalināšu!

Vīrietis atkal piecēlās un šoreiz nomērķēja pret Tomu.

Tūlīt es tevi dabūšu ciet! kliedza Toms, joprojām skriedams uz priekšu.

Vīrietis nospieda mēlīti tieši kad Toms metās pie zemes un pavēlās sāņus.

Vīrietis paskatījās atpakaļ, tur, kur bija skrējusi Sallija, bet viņa bija nozudusi. Viņš atkal pārmeta šauteni pār plecu, pa­cēla ieroci un sāka skriet pie Toma.

Toms uzrāpās kājās un metās lejā pa nogāzi, cik vien ātri varēdams, lecot pāri baļķiem un sakritušiem koku zariem, apmierināts, ka tagad vajātājs dzenas pakaļ viņam. Vīrieša luktura stari mežonīgi lēkāja viņam pār galvu, zibsnījot caur zemajiem krūmu puduriem. Toms izdzirdēja dubultu šāvie­nu, to, kā lode trāpa kokā no viņa pa labi. Toms metās gu­ļus pie zemes un sāka velties, tad atkal piecēlās kājās un skrēja pa diagonāli lejā no kalna. Vīrietis bija apmēram simts pēdas aiz viņa.

Gaismas stars pazibēja Tomam blakus. Vēl divi šāvieni ķēra kokus viņam abās pusēs. Toms līkumoja, mezdamies pa kreisi, pa labi, starp kokiem. Nogāze kļuva arvien stāvāka, un koki auga biezāki. Vajātājs turējās Tomam līdzi, nokļuva pat tuvāk. Tomam vajadzēja aizvilināt viņu cik vien iespē­jams tālāk no Sallijas.

Ar nodomu Toms sāka skriet lēnāk, pagriežoties pa krei­si, prom no Sallijas. Viņam garām aizlidoja vēl dažas lodes, nošķeļot koka skaidu labajā pusē.

Toms turpināja skriet.