Tiranozauru kanjons

8.nodaļa

Helikoptera rotori jau griezās, kad Masago tajā iekāpa, aiz­sedzot seju no smiltim un grants. Viņš pagāja garām pārē­jiem septiņiem operācijas dalībniekiem un apsēdās priekšā, ar skatu uz aizmuguri. Apkalpes komandieris pasniedza vi­ņam austiņas un mikrofonu, kas bija ar melnu vadu iespraus­ti griestos. Masago uzlika austiņas un noregulēja mikrofo­nu, un putns pacēlās un uzšāvās debesīs, durvīm vēl paliekot vaļā. Tas lidoja pār augšējo kanjonu nogāzēm, brīžiem šķēr­sojot kanjonā atvērtu plaisu, kas ienira zemes dzīlēs. Saule bija gandrīz tieši virs viņiem, un ainava lejā izskatījās sarka­ni karsta.

Uz helikoptera blāvās grīdas Masago atritināja 1:24 000 mēroga topogrāfisko karti ar mērķa rajonu. Viņš joprojām deva priekšroku papīra kartēm, nevis GPS elektroniskajām; kaut kādā ziņā papīrs viņam radīja labāku priekšstatu par apvidu nekā elektroniskā versija. Attēli no Predator, kas ne­redzams riņķoja divdesmit piecu tūkstošu pēdu augstumā, rādīja, ka uzbrukuma objektiem izdevies tomēr izrāpties no kanjona un viņi dodas uz dziļas, komplicētas ielejas pusi. Tas bija ellīgs rajons, kur kādu meklēt, bet, no otras puses, labums tāds, ka tā bija noteikta vieta, no kuras nevarēja izbēgt.

Kad Masago bija beidzis ar sarkanu zīmuli izdarīt kartē atzīmes, viņš to pasniedza komandierim, seržantam Entonam Hitam. Hits klusēdams izpētīja karti, ievadot uz kartes atzīmētos punktus savā GPS aparātā. Vīri bija saņēmuši pē­dējo pavēli tieši pirms pacelšanās bez komentāriem vai dom­starpībām, it īpaši, kad Masago bija īsi pavēstījis par iespē­jamo vajadzību nogalināt Amerikas civiliedzīvotājus. Protams, Masago bija pasniedzis to tā, ka viņi ir bioteroristi, kuru rīcībā ir mikrobs, kas novedīs pie pastardienas. Vai­rums cilvēku nespēja uztvert sarežģītas patiesības, tāpēc la­bāk bija visu vienkāršot.

Masago vēroja, kā Hits darbojas. Viņš bija nēģeris, maz runāja, bija lieliskā fiziskajā formā, ar košām, sarkanbrūnām uzacīm, skaidrām, gaiši brūnām acīm un ļoti mierīgu iztu­rēšanos. Viņš bija tērpies karavīra tuksneša drēbēs, kājās karavīra zābaki, bruņojies ar M4, kas aprīkots ar Aimpoint elektronisko tēmēkli. Kā papildu ierocis viņam bija līdzi div­desmit otrā kalibra Ruger Magnum revolveris, ekscentriska izvēle īpašo operāciju karavīram, taču Masago to novērtēja atzinīgi. Viņš bija paņēmis ari Trace Rinaldi vēl viena izvē­le, kas viņam runāja par labu. Masago bija ļāvis Hitam pie­ņemt lēmumus par aprīkojumu, un seržants bija nolēmis, ka vīriem jādodas ceļā viegli un ātri, bez papildu munīcijas, ti­kai ar viena litra ūdens rezervi, bez granātām vai papildu magazīnas kārbām un bez ierastām Kevlar bruņuvestēm. Ne­bija arī nekādu automātisko ieroču. Galu galā tā nebija ope­rācija Mogadīšo pilsētas centrā, kur pa katrām durvīm līda ārā kārtīgi apbruņojušies sliktie puiši.

Kad Hits bija beidzis, viņš pasniedza karti atpakaļ Ma­sago.

Četri vīri, kuri nolaidīsies, varēs lietot radio. Mēs izvei­dosim ap mūsu objektiem perimetru un cieši to savilksim. Tas ir ļoti vienkāršs plāns. Man tādi patīk.

Masago pamāja ar galvu.

Vai ir vēl kādi jautājumi? viņš pavaicāja.

Hits papurināja galvu.

Seržant Hit, Masago lēnām teica, tuvojas bridis, kad es jums lūgšu nogalināt vairākus neapbruņotus Amerikas ci­viliedzīvotājus. Šie indivīdi ir pārāk bīstami, lai viņus uzti­cētu tiesām. Vai jums pret to ir kādi iebildumi?

Hits lēnām pievērsa skaidro skatienu Masago.

Ser, es esmu karavīrs. Es izpildu pavēles.

Jā, ser.

Masago, sakrustojis rokas, iekārtojās atpakaļ sēdeklī. Ģe­nerālim Milleram tomēr bijusi taisnība Hits bija labs.

Helikopters turpināja dunēt, un tad Hits, skatoties savā GPS, norādīja uz vienu no vīriem.

Halber, desmit minūtes, un mēs nolaidīsimies punktā Tango.

Divdesmit gadus vecs vīrietis pamāja ar skūto galvu un uzsāka sava ieroča pēdējo pārbaudi. Viņi turpināja lidot, se­kojot garam, dziļam kanjonam, kas devās uz ieleju, kuras vir­zienā bija devušies ari viņu uzbrukuma objekti, helikoptera ēnai noviļņojot tieši viņiem virs galvas. Tas bija velnišķīgs, erozijas saēsts apvidus, atvērta brūce zemē, un Masago ne­varēja vien sagaidīt, kad tiks atpakaļ Mērilendas zaļumos.

Piecas minūtes, sacīja Hits.

Helikopters sāka piezemēties, pagriežoties aiz klints stū­ra, un palidoja zem stāvas nogāzes, kur no sāniem kanjoni izgāja neauglīgas augsnes klajumos. Halbers piecēlās, turē­damies pie tīkla. Virve, kas bija rūpīgi saritināta pie atvēr­tajām durvīm, tika izgrūsta ārā. Halbers to satvēra un sāka rāpties lejā, pazūdot skatienam.

Pēc brīža virve tika pavilkta atpakaļ, un helikopters pa­cēlās augstāk.

Salivan, Hits norādīja vēl uz vienu vīru, nolaišanās punkts Fokstrots, astoņas minūtes.

Helikopters atkal uzņēma ātrumu pāri sarkanajam tuksne­sim. Ziemeļos Masago redzēja senas melnas lavas plūsmas aprises; tālu labajā pusē daži ar mežu apauguši kalni pacē­lās līdz sniega klātām virsotnēm. Masago tagad jau diezgan labi pazina šo apvidu.

Salivan, viena minūte.

Salivans beidza ieroča pārbaudi, piecēlās, sagrāba tīklu, kamēr helikopters sasvērās, atkal tika izmesta virve, un vī­rietis bija nozudis.

Pēc divpadsmit minūtēm viņi bija veikuši ceturto un pē­dējo piezemēšanos un tad helikopters uzņēma kursu pre­tim nolaišanās zonai ielejā pie milzīgas plaisas, kas Masago kartē bija atzīmēta par "Tiranozauru kanjonu".