Tiranozauru kanjons

PROLOGS

1972. gada decembris Litrova ieleja Mare Serenitatis Mēness

1972. gada 11. decembrī lidojumā uz Mēnesi kuģis Apollo piezemējās brīnišķīgajā, kalnu ietvertajā Litrova ielejā, Miera jūras krastā. Vieta solījās būt ģeoloģiska brīnumzeme, kas pil­na ar pauguriem, kalniem, krāteriem, sanesu iežiem un no­gruvumiem. īpašu interesi izraisīja vairāki krāteri, kas bija ra­dušies, meteorītiem iedragājot dziļus caurumus ielejas virsmā un izkaisot pār to grunts iežus un šķembas. Bija paredzams, ka kuģis atgriezīsies pilns ar Mēness paraugu bagātībām.

Jtidžins Sērnans bija kosmosa kuģa komandieris un Herisons Šmits ekspedīcijas bloka pilots. Abi vīri bija ideāli piemēroti Apollo-17 lidojumam. Sērnans jau bija piedalījies di­vos iepriekšējos lidojumos, ar Gemini-IX un Apollo-10, bet Šmits toties bija izcils ģeologs, kas ieguvis doktora grādu Hārvarda universitātē un piedalījies iepriekšējo Apollo lido­jumu plānošanā. Sērnans un Šmits trīs dienas pētīja Litrova ieleju, pārvietojoties ar lunomobili. Viņu pirmajā ceļojumā pa Mēnesi kļuva skaidrs, ka viņi trāpījuši mērķī ģeoloģijas no­zīmē. Viens no pašiem interesantākajiem atklājumiem, kas netieši noveda līdz noslēpumainajam Vanserga krāterim, notika otrā dienā pie neliela padziļinājuma, kas bija zināms kā Sīkais krāteris. Izkāpis no lunomobiļa, lai izpētītu Sīkā krātera malas, Šmits izbrīnījies atklāja, ka viņa zābaki no­trauš pelēkos Mēness putekļus un zem tiem ir spoži oranža grunts kārta. Sērnans bija tik ļoti pārsteigts, ka pacēla savu oranžo atstarojošo sejsegu, lai pārliecinātos, ka tā nav op­tiska ilūzija. Šmits aši izraka nelielu tranšeju un ieraudzīja, ka oranžā grunts vēlāk pārvēršas mirdzoši sarkanā.

"Laboratorijā" uz Zemes, Hjūstonā, noritēja aizrautīgas diskusijas par to, no kurienes cēlusies un ko varētu nozīmēt šī dīvainās krāsas grunts, un kosmonautiem tika palūgts, lai viņi paņem dubultu paraugu, ko atvest atpakaļ uz Zemi. Abi devās uz Sīkā krātera apmali, kur ieraudzīja, ka tā pati oran­žā kārta bijusi iedragāta un tās paliekas izkaisītas visapkārt padziļinājumam.

Hjūstonā vēlējās paraugus no divām vietām, un tāpēc kos­monauti atzīmēja uz kartes netālu no Sīkā citu nelielu krāteri bez nosaukuma, paredzēdami izpētīt to trešajā dienā un ce­rēdami atrast to pašu oranžo grunts kārtu. Šmits to nokristī­ja par Vanserga krāteri par godu ģeoloģijas profesoram, ku­ru bija pazinis Hārvarda universitātē un kurš mēdza rakstīt satīriskus stāstus, parakstoties: "Profesors Vansergs."

Trešā diena bija ļoti gara un nogurdinoša. Putekļi piesār­ņoja viņu ierīces un traucēja darbu. No rīta Sērnans ar Šmitu bija aizbraukuši ar lunomobili līdz kalnu pakājei pie Lit­rova krātera, lai izpētītu milzīgu nošķēlušos akmeni. Tas, kā nojaušams, bija aizvēlies no kalniem pirms miljardiem gadu, atstājot aiz sevis zemē sliedi. No turienes viņi devās uz vie­tu, ko sauca par Skulptūru kalniem, taču tur nekas intere­sants neatklājās. Ar lielām grūtībām Šmits un Sērnans uzkā­pa līdz viena kalna pusei, lai apskatītu kādu dīvaina izskata akmeni, bet izrādījās, ka tas nav nekas vairāk kā "vecs Mē­ness garozas gabals", kas bija aizmests tur sena grūdiena re­zultātā. Abi astronauti kāpa atpakaļ lejā pa stāvo, kraujo kal­nu, kustoties gluži kā ķenguri. Šmits, lecot no vienas puses uz otru, tēloja, ka ir profesionāls slēpotājs, un jokoja:

Nezin kāpēc neizdodas pagriezieni, švīk, švīk! Mazliet ir grūtības ar gurnu grozīšanu.

Sērnans iespaidīgi strauji piezemējās, taču veiksmīgi no­kļuva uz putekļainās grunts.

Nonākuši pie Vanserga krātera, abi jau jutās pārguruši. Tuvojoties meteorītu krāterim, Sērnanam un Šmitam nacas braukt ar lunomobili starp futbola bumbas lieluma akme­ņiem. Ģeologam Šmitam šķita, ka akmeņi, kas izlidojuši no krātera, izskatās dīvaini.

Neesmu īsti pārliecināts, kas šeit noticis, viņš sacīja. Viss bija pārklāts ar biezu putekļu kārtu. Nebija ne miņas no oranžās grunts, kuru viņi centās atrast.

Atstājuši lunomobili, abi slāja pāri slānim līdz krātera ma­lai. Šmits pirmais nonāca pie tās. Viņš sniedza aprakstu Hjūstonai:

šis ir milzīgs, akmeņu apjozts krāteris. Taču pat tā ma­las ir noklātas ar putekļiem, kas daļēji noslēpj akmeņus. Un putekļi ir viscaur, cik vien es no šejienes varu redzēt, arī uz tā sienām. Paša krātera vidū ir akmeņu uzbērums, kura dia­metrs apmēram piecdesmit metru nē, tas ir par daudz, trīsdesmit metru.

Pie krātera pienāca Sērnans.

Ak jēziņ! viņš iesaucās, paveroties lejup uz iespaidīgo padziļinājumu.

Šmits turpināja ziņojumu:

Akmeņi ir pamatīgi sadragāti, tādi tie ir arī pie sienām.

Bet, lūkodamies apkārt oranžās grunts meklējumos, viņš

tādy neatrada; tur bija tikai daudz pelēku Mēness akmeņu, no kuriem vairums bija sadalījušies šķembās. Likās, ka tas ir parasts krāteris, ne vairāk kā sešdesmit vai septiņdesmit miljonus gadu vecs. Ekspedīcijas vadība bija vīlusies. Šmits un Sērnans tik un tā sāka vākt paraugus un likt tos numurē­tos maisiņos.

-Šie ir ļoti spēcīgi iedragāti akmeņi, sacīja šmits, turē­dams rokā paraugu. Un tie saplaisājuši mazos gabaliņos. Izvēlēsimies šo, jo tas vislabāk derēs dokumentācijai. Un var­būt paņem arī to, kas ir tur iekšā.

Sērnans paņēma paraugu, un Šmits pacēla vēl vienu ak­mens šķembu.

Vai tev ir maisiņš?

Maiss ar numuru pieci simti sešdesmit astoņi.

Man šķiet, ka tā ir lauska no akmens, kurš te jau doku­mentēts.

Šmits padeva tukšu maisu.

Mēs paņemsim vēl vienu paraugu, kas būs no krātera iekšpuses.

Es to varu ar knaiblēm mierīgi sadabūt, atteica Sēr­nans.

Šmits pavērās apkārt un ieraudzīja vēl kādu paraugu, ku­ru vēlējās iegūt, interesanta izskata akmeni, kas bija ap­mēram desmit collas garš un pēc formas atgādināja tableti.

Mums vajadzētu to dabūt tieši tādu, kāds tas ir, viņš sacīja Sērnanam, lai gan akmens bija gandrīz par lielu vie­nam parauga maisam. Viņi to satvēra ar knaiblēm. Vai zi­ni, sacīja Šmits, uzmanīgi nopētīdams lāsumus, iespējams, ka tas ir no sprādziena. Es nezinu. Tāpēc ka tas neizskatās pēc… Tas nav no apakšējā slāņa. Labi. Taisi maisu ciet.

Kad akmens bija droši iesaiņots, Šmits pajautāja:

Kāds numurs?

Četri simti astoņdesmitais, atbildēja Sērnans, nolasot numuru, kas bija uzdrukāts uz maisa.

Hjūstonā tikmēr bija kļuvusi pavisam nepacietīga, ka viņi tere tik daudz laika pie Vanserga krātera, kad bija sapratuši, ka nekādas oranžas grunts tur nav. Sērnans saņēma pavēli doties projām no krātera un uzņemt vairākas 500 mm foto­grāfijas, kamēr Šmits izdarīs radiācijas pētījumus. Bija pagā­jušas jau apmēram piecas stundas, kopš Sērnans un Šmits uzsāka pētījumus. Hjūstonā lika viņiem sagatavoties vietas pamešanai. Tikuši atpakaļ, viņi veica pēdējo analīzi un grunts pārbaudi, visu savāca un atgriezās lunomobilī. Nākamajā dienā Šmits un Sērnans atstāja Litrova ieleju, kļūstot par pēdējiem cilvēkiem (vismaz līdz šim), kuri staigājuši pa Mēnesi. Apollo-17 nolaidās atpakaļ uz Zemes tūkstoš deviņi simti septiņdesmit otrā gada deviņpadsmitajā decembrī.

Mēness paraugs ar numuru četri simti astoņdesmit pievie­nojās astoņi simti četrdesmit divām mārciņām citu Mēness ak­meņu no Apollo misijām Mēness paraugu laboratorijā Džonsona Kosmonautikas centrā, Hjūstonā, Teksasas štatā. Pēc astoņiem mēnešiem, beidzoties Apollo programmai, Mēness paraugu laboratorija tika slēgta, un viss, kas tajā glabājās, ti­ka aizsūtīts uz nesen uzceltu ļoti augstu tehnoloģiju iestādi Džonsona Kosmonautikas centrā, kuru sauca par Paraugu no­liktavu un apstrādes laboratoriju vai saīsinājumā par PNAL.

Vienā brīdī astoņu mēnešu laikā, pirms Mēness paraugi tika pārsūtīti uz PNAL, akmens, kas bija zināms kā Mēness paraugs ar numuru četri simti astoņdesmit, nozuda. Apmē­ram tajā pašā laikā visi ieraksti, kas attiecās uz tā atklāšanu, izzuda no datora reģistra un cietā diska failiem.

Šodien, ja esat PNAL un uzdodat jautājumu Mēness pa­raugu reģistra datubāzei par ierakstu MP nr. četri simti as­toņdesmit, jūs saņemsiet atbildi, kas ziņo par kļūdu:

JAUTĀJUMS: Mp480

NELEGĀLS NUMURS/TĀDA NUMURA NAV

LŪDZU, PĀRBAUDIET MĒNESS PARAUGA NUMURU UN MĒĢINIET VĒLREIZ