Tiranozauru kanjons

SESTĀ DAĻA. VELNA ASTE

Pienāca parastas jūnija pēcpusdienas beigas. Pāri mežam kā sega klājās tveice, lapas ļengani nokarājās, un rietumos blīvējās negaisa mākoņi.

Viņa klīda pa mežu medījot.

Starp kokiem viņa nepamanīja pēkšņo spožumu dienvidos. Pēk­šņi uzzibsnīja gaisma, zilās debesis pārklāja dzeltena blāzma.

Mežs kļuva kluss, vērīgs.

Pēc sešām minūtēm zeme draudīgi nodrebēja, un viņa noliecās, lai saglabātu līdzsvaru. Satricinājums turpinājās īsu brīdi, un viņa atkal atsāka medības.

Pēc astoņām minūtēm zeme vēlreiz nodrebēja, šoreiz sašūpojo­ties un uzbangojot, it kā atrastos viļņos. Šajā brīdī viņa ievēroja neparasto dzelteno blāzmu, kas turpināja izgaismot horizontu dien­vidu pusē, uzmetot ēnu vilni pār milzīgajām araukārijām. Mežs kļuva gaišāks, un viņa sajuta uz sāniem mirdzošu kvēli, kas nāca no dienvidu puses. Viņa uz brīdi pārtrauca medības, vērīga, bet jo­projām mierīga.

Pēc divpadsmit minūtēm viņa izdzirdēja brāzmai līdzīgu ska­ņu, it kā tuvotos stiprs vējš. Tas pārvērtās aurošanā, un pēkšņi ko­ki līdz pusei saliecās, mežā asi lūza un uzliesmoja koku stumbri. Kaut kas, ne gluži vējš, ne skaņa, ne arī spiediens, bet visu trīs ap­vienojums ar milzīgu spēku piespieda viņu pie zemes, kur viņai pāri mežonīgā ātrumā lidoja lapas, zari, žagari un veseli koku stumbri.

Viņa tur gulēja apreibusi un sāpēs, pirms uzvirmoja viņas in­stinkti, liekot piecelties un cīnīties. Viņa apgriezās, pieslējās stāvus un noliecās, stājoties pretim vētrai, dusmās aurojot pret augu valsts orkānu, kas viņai uzbruka.

Vētra lēnām pierima, atstājot mežu sagrautu. Un šajā mierā sā­kās jauna skaņa, noslēpumaina dungošana, gandrīz vai dziedāša­na. Debesīs spēji uzliesmoja spoža gaismas strēle, tad vēl viena un vēl viena, eksplodējot izpostītajā mežā, līdz tā pārvērtās par uguns lietu. Apjukušo un pārbiedēto dzīvnieku klaigas un taurēšana cēlās visās pusēs kā baiļu koris. Mazu dzīvnieku grupas skraidīja pa posta vietu, kamēr uguns lietus pieņēmās spēkā, viņa iebāza savu milzī­go galvu to vidū, saraujot tos gabalos un saplēšot, atstājot zemi aiz sevis pilnu ar drebošiem locekļiem, ķermeņiem un astēm. Viņa dīki notiesāja gabalus, ik pa laikam aizkaitināta uzrēcot uguns kvēlei, kas drīz pārvērtās lēnā plūsmā no debesīm. Beigusi ēst, viņa atpū­tās, neko nedomājot. Viņa neievēroja to, ka saule norietējusi, ka de­besis nomaina dzelteno krāsu pret oranžo, līdz kļūst asins sarkanas, ar katru brīdi piesātinoties, reizē izstarojot karstumu no visurienes un nekurienes. Gaiss arī kļuva karstāks, līdz tas kļuva tik karsts kā vēl nekad agrāk.

Karstums un sāpošie ievainojumi uz muguras mudināja viņu rīkoties. Viņa piecēlās, aizgāja līdz ciprešu purvam un savam ieras­tajam medību laukam, noliecās, saritinājās, iegrimstot vēsos, mel­nos dubļos.

Pamazām kļuva tumšs. Viņa atslāba. Viss bija labi.