Tiranozauru kanjons

17.nodaļa

Korvuss notupās triceratopsa skeleta iekšpusē, sirdij stip­ri dauzoties. Vīrietis stāvēja ne tālāk kā desmit pēdu no viņa. Korvuss norija siekalas, mēģināja samitrināt sauso muti. Viņš izdzirdēja rokas pieskārienu kaulam, kurpju vieglo švīkstoņu uz betona grīdas, tik tikko dzirdamo smilšu iečirkstēšanos zem svešā soļiem, kamēr viņš tuvojās. Kā gan, pie velna, vīrie­tis šajā tumsā tik labi zināja ceļu noliktavā?

Es tevi redzu, atskanēja klusa balss, kā lasot viņa do­mas. Bet tu neredzi mani.

Korvusa sirds šķita kā basa bungošana; balss skanēja vi­ņam pavisam blakus. Viņa mute bija tik sausa, ka viņš nebū­tu varējis ierunāties, ja pat to vēlētos.

Tu izskaties muļķīgi, tā notupies.

Vēl viens solis. Korvuss varēja pat saost vīrieša dārgo pēcskūšanās losjonu.

Es tikai gribu zināt, kur tas atrodas. Noderēs jebkas: GPS koordinātas, formācijas vai kanjona nosaukums, kaut kas tamlīdzīgs. Es gribu zināt, kur atrodas dinozaurs.

Korvuss norija siekalas un sakustējās. Vairs nebija jēgas slēpties; vīrietis zināja, kur viņš ir. Viņš laikam lietoja kādu ierīci, ar kuru tumsā var redzēt.

Man nav tādas informācijas, Korvuss ieķērcās. Es nezinu, kur atrodas tas sasodītais dinozaurs. Viņš iztais­nojās, sagrābis savu portfeli.

Ja tu gribi spēlēt šādas spēlītes, tad man diemžēl tevi nāksies nogalināt. Vīrieša balss bija tik klusa, tik vēlīga, ka Korvusam nebija ne mazāko šaubu viņš runā nopietni. Viņš satvēra ciešāk portfeli, rokām drebot aukstos sviedros.

Man tās nav. Patiešām. Korvuss dzirdēja, kā pats lū­dzas.

Kā tad tu ieguvi paraugu?

Ar citas personas palīdzību.

Ak tā! Un kāds būtu šīs personas vārds un atrašanās vieta?

Korvuss negrasījās atdot savu atklājumu kādam kretīnam, kurš turēja viņu kā ķīlnieku, viņš labāk nomirtu. Sasodīta­jam nelietim bija nakts redzamības brilles vai kas līdzīgs, un, ja varētu tikt līdz kādai no gaismas apspīdētajām vietām, bū­tu novērsta vīrieša priekšrocība. Viņš varētu izmantot cieto portfeli kā nūju…

Tās personas vārdu un atrašanās vietu, lūdzu! vīrie­tis atkārtoja tikpat vēlīgā balsī.

Es jau nāku.

Prātīgs lēmums.

Korvuss aizrāpoja līdz skeleta aizmugurei un izlīda ārā. Viņš paspraucās zem plastmasas un piecēlās stāvus. Jopro­jām apkārt valdīja pilnīga tumsa, un viņam bija ļoti vāja no­jausma, kur atradās vīrietis.

Tās personas vārds?

Korvuss metās virsū balsij tumsā, atvēzējot pret to port­feli un uzbrucēju kaut kur ievainojot; vīrietis ievaidējās un pārsteigumā atkāpās. Korvuss pagriezās, akli grābstoties pa skeletu gūzmu uz to pusi, kur, kā viņš atcerējās, bija gais­mas slēdži. Viņš aizķērās aiz kāda kaula un paklupa tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja asu pneimatisku svilpšanu, kam se­koja metāliska skaņa, lodei ielidojot fosilijā.

Tas nelietis šāva uz vinu.

Korvuss metās sāņus, ietriecās skeletā, kas protestējot no­grabēja un nometa pāris kaulu zemē. Atskanēja vēl viens svil­piens, vēl viens metālisks rikošets cauri kauliem no Korvu­sa pa labi. Viņš taustījās uz priekšu, izmisīgi lauzdamies cauri fosilijām, un tad pēkšņi viņš bija brīvs no skeletu bara un atpakaļ pie plauktiem; mežonīgā ātrumā viņš izskrēja cauri ejai, reizi sagrīļodamies un nokrizdams uz sāniem, taču tū­līt pieceldamies kājās. Ja vien viņš varētu tikt līdz gaismai un neitralizēt uzbrucēja priekšrocību! Korvuss ātri metās uz priekšu, neievērodams, kas gadījās ceļā, un gandrīz vai ieskrēja elektrisko slēdžu panelī. Iekliedzies viņš metās pie tā, nospiežot uzreiz dučiem slēdžu, un dūcošās, fluorescējo­šās spuldzes iedegās cita pēc citas.

Viņš apgriezās otrādi un, sagrābis pārakmeņojušos kaulu no kāda plaukta, turēja to kā nūju, gatavs cīņai.

Vīrietis rāmi stāvēja desmit pēdu attālumā, kājas salicis plecu platumā, un neizskatījās, ka viņš būtu pat kaut ne­daudz pakustējies. Viņš bija ģērbies melnā sporta tērpā, sa­cēlis uz pieres nakts redzamības brilles. Zemē, blakus viņa kājai, bija nolikts apbružāts čemodāns. Viņa rokas bija šau­šanas pozīcijā, un spīdīgs dīvaina izskata stobrs bija notē­mēts tieši uz Korvusu. Pārsteigumā viņš blenza uz vīrieti, uz to, cik viņš bija parasts, ar vienaldzīgu birokrāta seju. Kor­vuss izdzirdēja saspiesta gaisa svilpienu, ieraudzīja sudraba lodi, sajuta dūrienu savā saules pinumā un pārsteigumā pa­skatījās lejup: tur viņš ieraudzīja, ka vēderā iedūrusies nerūsošā tērauda šļirce. Viņš atvēra muti un taisījās to izvilkt, bet pār viņu jau bija pārlaidusies tumsa, kādu viņš nekad nebija izjutis, iekļaujot savā virpulī un iegremdējot viņu ne­būtībā.