Tiranozauru kanjons

Piektā nodaļa

Leitnants Vailers Stāvēja klostera ēkas durvīs un vēroja, kā saule uzaust pār upi. No baznīcas viņam aiz muguras atska­nēja monotona dziedāšana, balsīm paceļoties un nolaižoties tuksneša gaisā.

Viņš nometa savas priekšpēdējās cigaretes izsmēķi, no­spieda ar kurpes purngalu, izklepoja krēpas un izspļāva tās sāņus. Fords nebija atgriezies, un no Brodbenta nebija ne mi­ņas. Ernandess bija lejā pie mašīnas, vēl pēdējo reizi zvanot. Santafē jau bija sagatavots helikopters, kas gaidīja policijas lidlaukā, tas bija atlidojis no Albukerkes un bija gatavs dar­bam, tomēr gaisa telpa joprojām bija slēgta, un nebija nekā­du ziņu par to, kad tā atkal varētu būt atvērta.

Vailers redzēja, kā Ernandess pabāž galvu no mašīnas, dzirdēja, kā aizcērtas durvis. Pēc īsa brīža palīgs jau soļoja viņa virzienā. Viņš saskatījās ar Vaileru un papurināja galvu.

Nekā.

Vai ir kādas ziņas par Brodbentu vai par mašīnu?

Nekādu. Šķiet, ka izgaisuši.

Vailers klusu nolamājās.

Te mēs neko derīgu nedarām. Sāksim pārmeklēt meža ceļus, kas nogriežas no astoņdesmit ceturtās šosejas.

-Jā.

Vailers uzmeta pēdējo skatienu baznīcai. Kāds laika patē­riņš! Kad Fords atgriezīsies, viņš aizvilks tā saucamo mūku aiz matiem uz pilsētu un uzzinās, ko, pie velna, viņš darījis plakankalnēs. Un, kad parādīsies Brodbents, nu, tad viņš iz­baudīs to skatu, kā miljonārs veterinārārsts dalīsies kamerā ar narkomānu un pusdienās ēdīs putru.

Vailers devās lejā pa celiņu, policista nūjai un roku dzel­žiem žvadzot, un Ernandess viņam sekoja. Viņi nopirks vei­kalā dažus pīrāgus brokastīm un vairākus galonus kafijas. Un jaunu Marlboro kasti. Viņam ļoti nepatika sajūta, ka pali­kusi vairs tikai viena cigarete.

Viņš satvēra rokturi un jau gatavojās atvērt durvis, te pēkšņi sajuta attālu pulsēšanu gaisā. Viņš paskatījās augšup un debesīs ieraudzīja tuvojamies melnu punktu.

Ei, Ernandess, samiedzis acis, sacīja, vai tas gadīju­mā nav helikopters?

Sasodīts, ir gan.

Pirms nepilnām piecām minūtēm viņi man teica, ka tas vēl stāv lidlaukā.

Idioti.

Vailers izvilka savu pēdējo cigareti un to aizsmēķēja Fredijam, pilotam, vienmēr bija līdzi vairākas paciņas.

Tagad mēs varam sākt darboties.

Viņš vēroja, kā helikopters tuvojas, un viņa aizkaitinājums sāka izgaist. Viņi izbojās to kretīnu tuksneša ballīti. Apkārt­ne bija milzīga un plaša, taču Vailers bija diezgan pārlieci­nāts, ka darbība norisinās Labirintā, un tā būs pirmā vieta, kur viņš liks helikopteram lidot.

Melnais punkts sāka izvērsties lielāks, un Vailers blenza uz to ar pieaugošu apmulsumu. Tas nebija nekāds policijas helikopters, vismaz ne tāds, kādu viņš jebkad būtu redzē­jis. Tas bija melns un daudz lielāks, un abās pusēs tam karā­jās divi plūdlīnijas konteineri degvielai kā pontonlaivas. Vaileram kļuva nelabi, kad viņš saprata, ko tas nozīmē. Gaisa telpas noslēgšana, melnais helikopters. Viņš pagriezās pret Ernandesu.

Vai tu domā to pašu, ko es?

FIB.

Tieši tā.

Vailers klusu nolamājās. Tas jau bija tieši FIB stilā, nevie­nam neko nepaziņot, ļaut, lai vietējie likuma sargi maldās kā akli idioti, un tad FIB ierodas tieši laikā, lai saķertu ciet vainīgos un parunātos preses konferencē.

Helikopters tuvojoties nedaudz sasvērās uz sāniem, sa­mazināja ātrumu un pariņķoja virs stāvvietas, meklējot, kur nolaisties. Nolaižoties tas sasvērās atpakaļ, rotoriem sace­ļot veselu smilšu vētru. Rotoriem joprojām darbojoties, he­likoptera sāni atslīdēja vaļā, un no tā izlēca vīrietis tuksneša formas tērpā, turot rokā M4 karabīni, ar mugursomu ple­cos.

Kas, pie velna, te notiek? jautāja Vailers.

Izlēca vēl deviņi karavīri, vairākiem bija līdzi daudz elek­tronikas un sakaru ierīču. Pēdējais izlēca garš, tievs vīrietis ar melniem matiem un kalsnu seju, ģērbies treniņtērpā. As­toņi vīri nozuda uz ceļa, kas veda uz baznīcu, skrienot vie­nā solī, bet divi palika kopā ar vīru treniņtērpā.

Vailers ievilka pēdējās cigaretes pēdējo dūmu, nometa to zemē, izpūta dūmus un nogaidīja. Šie pat nebija federāļi vismaz to starpā nebija neviens no federāļiem, ko viņš pazītu.

Vīrietis treniņtērpā piegāja pie viņa un apstājās tieši viņam priekšā.

Vai varu palūgt jūs identificēt sevi, policist? viņš jau­tāja autoritatīvā balsī.

Vailers kādu brīdi klusēja.

Leitnants Vailers, Santafē policija. Un šis ir seržants Er­nandess. Viņš nepakustējās.

Vai varu jūs palūgt atiet no policijas mašīnas?

Vailers atkal nogaidīja. Un tad sacīja:

Ja jums ir žetons, mister, tad tagad ir īstais laiks to uz­rādīt.

Vīrieša acis tik tikko manāmi pamirkšķināja vienam no ka­ravīriem. Karavīrs paspēra soli uz priekšu tas bija musku­ļains puisis ar "ezīša" matu griezumu un nokrāsotu seju, viņš bija piepūties no pienākuma apziņas. Vailers jau armijā bija sastapies ar tādu puišu tipu, un viņam tādi itin nemaz nepa­tika.

Ser, lūdzu, paejiet nost no mašīnas, sacīja karavīrs.

Kas, pie velna, tu tāds esi, lai man to pavēlētu? Vai­lers netaisījās klausīties šīs muļķības. Es esmu slepkavības lietu izmeklētājs no Santafē policijas departamenta un atro­dos šeit oficiālā uzdevumā, man ir orderis, un es sekoju bēg­lim. Kas, pie velna, jums devis kādas tiesības šeit koman­dēt?

Vīrietis treniņtērpā mierīgi atbildēja:

Es esmu misters Masago no Amerikas Savienoto Valstu Nacionālās drošības biroja. Šī zona ir izsludināta par īpašas operācijas teritoriju un slēgta saskaņā ar ārkārtējas militārās situācijas gadījumu. Šie vīri ir daļa no kombinētās desantvienības "Delta" komandas, viņi atrodas šeit uzdevumā, kas saistīts ar valsts drošību. Un tātad pēdējais brīdinājums: atejiet no mašīnas.

Iekams es neredzēšu…

Vailers pat neattapās, kad jau atradās uz zemes, rokas vi­ņam bija aiz muguras, un viņš izmisīgi centās ievilkt elpu, kamēr otrs karavīrs atbrīvoja viņu no ieroča. Beidzot ar dzi­ļu elpas vilcienu Vaileram izdevās ieelpot gaisu, ko viņš arī alkatīgi darīja. Viņš apgriezās otrādi, viņam izdevās piecel­ties četrrāpus, viņš klepoja un spļaudījās, mēģinādams ne­vemt, un vēdera muskuļi lēkāja un sažņaudzās, it kā viņš būtu norijis trusi. Viņš to pārvarēja, piecēlās kājās un iztais­nojās.

Ernandess apstulbis turpat vēl stāvēja. Ari viņam bija atņemts ierocis.

Vailers neticīgi vēroja, kā viens no karavīriem iekāpj poli­cijas mašīnā viņa mašīnā ar skrūvgriezi rokās. Pēc brīža viņš parādījās ar radio vienā rokā, vadiem karājoties. Otrā rokā viņam bija mašīnas atslēgas.

Atdodiet savu pārnēsājamo radio, policist, sacīja vīrie­tis treniņtērpā.

Vailers ievilka vēl vienu dziļu elpas vilcienu, izņēma no kabatas radio un pasniedza to.

Atdodiet savu policista nūju, roku dzelžus, gāzes balo­niņu un citus ieročus, un sakaru ierīces. Kā arī visas pārējās mašīnas atslēgas.

Vailers paklausīja. Viņš redzēja, ka Ernandesam liek iz­pildīt to pašu.

Tagad mēs aiziesim līdz baznīcai. Jūs ar policistu Ernandesu iesiet pa priekšu.

Vailers un Ernandess devās pa celiņu uz baznīcu. Vailers pamanīja, ka klostera klēpjdators guļ dubļos, salauzts mazos gabalos; blakus tam atradās sadauzīts satelīta šķīvis ar visiem vadiem. Vailers arī ieraudzīja, ka ēkā rīkojas kara­vīri, ierīkojot elektronikas iekārtas. Viens bija uzstiepis uz jumta daudz lielāku satelīta šķīvi.

Viņi iegāja baznīcā. Dziedāšana bija pārtraukta, un visap­kārt valdīja klusums. Mūki bija sadzīti grupā vienā stūrī, un viņus uzmanīja divi desantnieki. Viens no karavīriem pamāja Vaileram un Ernandesam, lai pievienojas mūku grupiņai.

Vīrietis treniņtērpā nostājās apklusušo mūku priekšā.

Es esmu misters Masago no Amerikas Savienoto Valstu Nacionālās drošības biroja. Mēs šajā apkārtnē veicam speci­ālu operāciju. Jūsu pašu drošības dēļ jums būs jāpaliek šeit, šajā telpā, bez iespējas sazināties ar ārpasauli, līdz viss būs beidzies. Šeit paliks divi karavīri, lai parūpētos par jūsu va­jadzībām. Operācija prasīs divpadsmit vai divdesmit četras stundas. Viss, kas jums nepieciešams, ir šeit: tualete, ūdens, neliela virtuve ar pārtiku ledusskapī. Es atvainojos par ne­ērtībām.

Viņš pamāja Vaileram un norādīja uz sānu telpu. Vailers viņam sekoja. Vīrietis aizvēra durvis un klusu sacīja:

Un tagad, detektīv, es gribu zināt visu par to, kāpēc at­rodaties šeit un kas ir šis bēglis.