Tiranozauru kanjons

13.nodaļa

KOrVUSS blenza UZ zaļo LED, paralizēts no bailēm. Kā gan vī­rietis bija varējis tikt garām muzeja apsardzei? Ko, pie vel­na, viņš gribēja?

Durvis lēnām atvērās, uzmetot grīdai paplašinātu dzel­tenas gaismas strēli, kas izgriezās cauri izstādītajam alozaura skeletam, pārvēršot to par Helovīna svētkiem līdzīgu monstru. Izsekotāja ēna kustējās gaismas strēlē, viņa apri­ses savādi krita uz dinozauru, kad viņš paspēra otru soli pre­tim Korvusam, kurš ieraudzīja, ka svešajam rokā ir kaut kāds ierocis ar garu asmeni.

Šis skats izrāva Korvusu no stinguma un pamudināja dar­boties. Viņš pagriezās un metās atpakaļ noliktavas tumšajās ejās starp masīviem tērauda plauktiem ar senām kaulu un galvaskausu kaudzēm. Viņš sāka skriet, pagriezās pa labi, metās vēl pa citu eju un pa kreisi nākamajā. Smagi elpodams, viņš apstājās un pietupās aiz milzīga dinozaura galvaskau­sa, skatoties atpakaļ, vai svešais viņam seko vai ne. Sirds tik ātri dauzījās, ka viņš sadzirdēja ritmisko asins pulsēšanu ausīs. Paglūnējis pa spraugām starp monstra kauliem, viņš ieraudzīja, ka vīrietis vispār nebija sakustējies: viņš bija palicis kā melns siluets durvīs. Beidzot viņš pacēla roku ar ieroci, atkāpās un ļāva durvim aizvērties, drošības slēdžiem automātiski aizbultējoties, un pār noliktavu atkal jau pārlai­dās tumsa.

Korvusa domas nevaldāmi darbojās. Tas bija neprāts: viņu medīja viņa paša muzejā. Tam bija jābūt saistītam ar T.Rex Ņūmeksikā. Šis vīrs gribēja viņa uzzināto informāciju un bija gatavs tās dēļ nogalināt.

Kurators izdzirdēja kādu skaļi elpojam un saprata, ka tas ir viņš pats, un mēģināja nomierināties. Cik vien klusu va­rēdams, viņš novilka kurpes un tikai zeķēs nozuda dziļāk fosiliju tumšajās glabātavās, uz aizmugurējo noliktavu, kur tika turēti paši lielākie eksemplāri ar visiem vaigu kauliem un žokļiem. Tā šķita labākā paslēptuve. Bet cik ilgi viņš tur varēs palikt? Noliktava bija tikpat liela, cik tirdzniecības bā­ze, bet vīrietim bija visa nakts, lai viņš vajātu Korvusu.

No tumsas atskanēja klusa un neitrāla balss:

Es vēlētos ar jums aprunāties, profesor.

Korvuss neatbildēja. Viņam bija jātiek drošākā slēptuvē. Viņš taustījās uz priekšu, rāpojot uz ceļiem un plaukstām, uz­manīgi kustoties, lai neizdotu nevienu skaņu. Viņš atcerē­jās, ka kaut kur netālu zem plastmasas pārklāja bija masīvs triceratopsa skelets; viņš varētu paslēpties starp zvēra ribām. Pat ja tiktu ieslēgta gaisma, viņš atrastos dziļā skeleta ēnā, un lielā, ragainā dinozaura bruņas kalpotu par aizsegu. Triceratopss bija novietots starp vairākiem dučiem daļēji izstā­dītu dinozauru, un tie visi bija ietīti plastmasā. Korvuss rā­pus uz ceļiem sāka līst uz kaulu mudžekli, izlocīdamies zem plastmasas pārklājiem un virzoties tālāk fosiliju grupā. Vie­nā brīdī viņš apstājās un ieklausījās, bet neko nedzirdēja nekādus soļus, nevienu kustību.

Dīvaini, ka vīrietis nebija ieslēdzis gaismu.

Doktor Korvus, jūs tērējat dārgo laiku. Lūdzu, dariet zināmu, kur esat.

Korvuss nodrebēja: balss vairs neskanēja no noliktavas ieejas, no durvju puses. Tā bija nākusi no citas vietas tuvāk un no viņa pa labi. Virs bija tumsā kustējies, taču tik klusu, ka nebija izdevis nevienu pašu skaņu.

Korvuss turpināja rāpot uz priekšu bezgala uzmanīgi, sa­jūtot katra dinozaura kāju kaulus, mēģinot saprast, kam tie pieder, un tad prātā iztēlojoties, kur tas izvietots piekrau­tajā noliktavā.

Viņš ar kaut ko sadūrās, un kāds kauls grabot nokrita.

Tas jau sāk nogurdināt.

Balss bija tuvāk daudz tuvāk. Korvuss gribēja pajautāt: kas tu esi? Bet viņš to nedarīja; viņš ļoti labi zināja, kas ir šis virs sasodīts sāncensis, paleontologs vai kāds, kas strādā­ja paleontologa uzdevumā un atnācis, lai nozagtu viņa atklā­jumu. Sasodītie amerikāņi visi bija noziedznieki un mežoņi.

Korvuss pacēla vēl vienu plastmasas gabalu, kas skaļi no­plīkšķēja. Viņš apstājās un, aizturējis elpu, turpināja taustī­ties tālāk. Ja vien viņš varētu atpazīt vienu no tiem sasodī­tajiem dinozauriem, tad saprastu, kur atrodas. Viņš metās pa labi, izvairoties no plastmasas palagiem, līdz saskārās ar astes skriemeli, tad vēl vienu, kopā ar saliekto dzelzs stie­ni, kas tos atbalstīja. Tas bija triceratopss. Korvuss pasnie­dzās augšup, satvēra biezu plastmasas pārklāju, rūpīgi pa­cēla un palīda zem tā. Ticis apakšā, viņš sataustīja vienu ribu, tad otru, rāpodams uz priekšu, lai varētu notupties zem di­nozaura milzīgā purna ar trim ragiem. Viņš centīgi iespie­dās spraugā, kur kādreiz bija atradušās zvēra sirds un plau­šas. Pat ar ieslēgtu gaismu būtu sasodīti grūti viņu ieraudzīt. Vajātājs varētu pavadīt stundas, viņu meklējot, varbūt pat visu nakti. Saliecies Korvuss nogaidīja, viņa sirds strauji puk­stēja.

Ir bezjēdzīgi slēpties. Es eju pie jums.

Balss bija tuvāk, daudz tuvāk. Korvuss izjuta šausmu duno­ņu, gluži kā bišu spietu, riņķojam sev galvā. Viņš nevarēja aizmirst garo asmeni. Tas nebija nekāds joks: svešais viņu no­galinās.

Viņam bija nepieciešams ierocis.

Korvuss pataustīja ribas, sagrāba vienu un mēģināja to iz­raut, bet tā bija cieši iemontēta. Viņš pārbaudīja vēl vairā­kas un visbeidzot atrada kādu, kura nedaudz sakustējās, kad to parāva. Viņš pataustījās pēc atbalsta dzelzs armatūras uz­mavas un skrūves, kas saturēja kaulu, atrada to un mēģinā­ja pagriezt, lestrēgusi. Viņš pataustījās aiz muguras, atrada otru uzmavu bet arī tā nebija pakustināma.

Sasodīts, viņam vajadzēja paņemt kādu kaulu pa ceļam, kad vēl bija izdevība, lai tagad izmantotu par ieroci.

Doktor Korvus, es atkārtoju: tas nogurdina. Es eju pie jums.

Balss bija pat vēl tuvāk. Kā gan viņš tik klusu kustējās tum­sā? Kā viņš tik labi pārzināja šo telpu? Bija tā, it kā svešais peldētu tumsā. Izmisuma uzplūdā Korvuss sāka grābstīties ap uzmavu, satvēra to un mēģināja izgrozīt un atbrīvot; viņš sajuta, kā sarūsējusī uzmava iegriežas viņam miesā, kā sāk tecēt siltas asinis, bet tā joprojām nepadevās.

Korvuss palaida to vaļā, norija siekalas un mēģināja el­pot mierīgi. Viņa sirds tik stipri dauzījās, ka šķita to var sadzirdēt. Bet nevarēja taču dzirdēt pukstošu sirdi, vai ne? Ja vien viņš palika stingi sēžam, nekustējās un klusēja, vīrs viņu tumsā nekad neatradīs. Viņš to nevarēs. Tas nebija iespē­jams.

Doktor Korvus? balss jautāja. Vienīgais, ko vēlos, ir mazliet informācijas par tiranozauru. Kad es to dabūšu, mūsu darījums būs noslēdzies.

Korvuss pietupās embrionālā stāvoklī, nekontrolējami drebot. Balss nebija tālāk kā desmit pēdas no viņa.