Tiranozauru kanjons

Divdesmit treša nodaļa

Doktors Ians Korvuss klusu atvēra metāla durvis, aiz ku­rām atradās Mineraloģijas laboratorija, un klusu iegāja. Me­lodija Krukšanka sēdēja pie sava galda, pagriezusi muguru, un strādāja ar datoru. īsie, brūnie mati, viņai pakustoties, noviļņoja.

Korvuss pielavījās viņai no mugurpuses un maigi uzlika roku uz pleca. Melodija apslāpēti ieelsās un salēcās.

Tu taču neaizmirsi mūsu norunāto tikšanos, vai ne? jautāja Korvuss.

Nē, jūs tikai pielavījāties kā kaķis.

Korvuss viegli iesmējās, mazliet saspieda viņas plecu un atstāja roku uz tā, sajuzdams viņas karstumu caur laborato­rijas uzsvārci.

Esmu pateicīgs, ka tu varēji uzkavēties ilgāk. Viņš prie­cājās, ieraugot, ka Melodija uzlikusi rokassprādzi. Viņa bija pievilcīga, bet tajā sportiskajā un ne visai šarmantajā ameri­kāņu stilā, it kā viens no priekšnosacījumiem, lai sieviete bū­tu nopietna zinātniece, pieprasītu kosmētikas nelietošanu un friziera neapmeklēšanu. Taču viņai piemita divas svarīgas rakstura īpašības: viņa bija diskrēta un viena pati. Korvuss bija slepus izpētījis viņas pagātni; viņa bija Kolumbijas zināt­nisko grādu piešķiršanas fabrikas produkts, kas saražoja daudz vairāk doktorantu, nekā varēja nodrošināt ar darbu, abi viņas vecāki bija miruši, viņai nebija ne brāļu, ne māsu, dažas draudzenes, neviena drauga un gandrīz nekādas sa­biedriskās dzīves. Piedevām viņa bija kompetenta un dedzīgi vēlējās izpatikt.

Korvusa acis pievērsās Melodijas sejai, apmierinājumā ierau­got, ka viņa nosarkusi. Viņš prātoja, vai nevajadzētu turpināt abu attiecības pāris soļu aiz vienkārši profesionālajām, bet no­lēma, ka nav vērts, tas ceļš vienmēr bija neparedzams.

Viņš apbūra Melodiju ar vienu no saviem jaukākajiem smaidiem un saņēma viņas roku, kas bija gluži kā ugunī sa­karsēta.

Melodija, esmu sajūsmināts, ka esi guvusi tik brīnišķī­gus panākumus.

Jā, doktor Korvus. Tas nu, tas ir neticami. Es to visu nokopēju uz CD.

Viņš apsēdās uz krēsla pretim lielajam Poiver Mac C5 pla­kanās virsmas ekrānam.

Sākam izrādi, viņš nomurmināja.

Melodija apsēdās viņam blakus, paņēma CD no kaudzī­tes augšas, atvēra plastmasas vāciņu un ieslidināja to diskdziņas nišā. Viņa pievilka tastatūru sev tuvāk un ierakstīja pavēli.

Pirmkārt, kas mums te ir, viņas balss tonis kļuva pro­fesionāls, tā ir daļa no skriemeļa un pārakmeņojušies mīk­stie audi, un liela tiranozaura āda, droši vien tas ir T.Rex vai, iespējams, milzīgs albertozaurs. Tas ir fantastiski labi sagla­bājies.

Uz ekrāna parādījās attēls.

Paskatieties uz to! Tas ir ādas nospiedums. Viņa ap­klusa. Šeit ir tuvplāns. Vai redzat tās smalkās paralēlās līni­jas? Te tās ir atkal trīsdesmit reižu palielinātas.

Korvuss juta sevi nodrebam. Tas pat bija labāk, nekā viņš bija iedomājies, daudz, daudz labāk. Viņš jutās kā lidojam, viegli lidojam savā krēslā.

Tas ir spalvas nospiedums, viņam izdevās pateikt.

Tieši tā. Te nu tas ir: pierādījums, ka T.Rex bija ar spal­vām.

Tā bija teorija, kuru pirms dažiem gadiem bija izvirzījusi grupa muzeja jauno paleontologu. Korvuss bija izsmējis šo teoriju paleontoloģijas žurnālā, nosaucot to par "dīvainu amerikāņu fantāziju", izraisot kolēģu smīkņāšanu un antibritu komentārus. Un te nu tas bija viņa paša rokās: pierādī­jums, ka viņiem bijusi taisnība un ka viņš kļūdījies. Nepatī­kamo kļūdīšanās sajūtu drīz vien nomainīja kāds atklājums. Te bija iespēja… Patiesībā ļoti reta iespēja. Viņš varēja no­zagt viņu teoriju no viņiem, nostājoties pasaules priekšā un atzīstoties, ka ir kļūdījies. Pilnīga, galīga pirmtiesību iegū­šanas priekšrocība ietīta pazemības mantijā.

Tieši tā viņš rīkosies.

Ja viņam būs šis te rokā, nāksies viņam piešķirt štata vie­tu. Bet tad jau viņam tā nemaz nebūs vajadzīga, vai ne? Viņš varētu dabūt darbu jebkur pat Britu muzejā. It īpaši Britu muzejā.

Korvuss saprata, ka bija aizturējis elpu, un tagad izelpoja.

Jā, tiešām, viņš nomurmināja. Tātad vecais džentl­menis galu galā bija spalvains.

Tas vēl nav viss.

Korvuss sacēla uzacis.

Melodija uzsita pa taustiņu, un parādījās vēl viens attēls.

šeit ir pārakmeņojušos muskuļu audu polarizēts attēls, kas palielināts simts reizes. Tas, protams, ir pilnībā fosils, bet tai jābūt pašai ideālākajai fosilijai, kas jebkad reģistrēta. Tas, uz ko mēs pašlaik skatāmies, ir patiesais dinozaura mus­kuļu audu attēls.

Korvuss atklāja, ka nespēj izteikt ne vārda.

Jā. Viņa atkal uzsita pa taustiņiem. Te tas ir palieli­nāts pieci simti reižu… Redziet, ir saskatāms kodols.

Klik!

Mitohondrijs.

Klik.

Un šeit Goldži komplekss.

Klik.

Ribosomas…

Korvuss izstiepa roku.

Stop! Apstājies uz mirkli. Viņš aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Tad viņš atvēra acis. Pagaidi, lūdzu, bridi!

Viņš piecēlās, noturēja sevi līdzsvarā, ar vienu roku at­balstīdamies pret krēsla atzveltni, un ievilka dziļu elpu. Rei­bonis pārgāja, atstājot viņu dīvainā kārtā pārlieku modru. Viņš pārlaida skatienu laboratorijai. Tā bija klusa kā kaps, varēja dzirdēt tikai vieglu gaisa dūkoņu, datora sanoņu, sa­just epoksīdsveķu, plastmasas un sakarsušas elektronikas smaržu. Viss bija tieši kā iepriekš un tomēr pasaule bija mainījusies. Viņam prātā pavīdēja nākotnes vīzija balvas, visvairāk pārdotā grāmata, lekcijas, nauda, prestižs, štata vieta bija tikai sākums.

Viņš paskatījās uz Krukšanku. Vai arī viņa to visu redzē­ja? Viņa nebija muļķe. Viņa domāja par visu to pašu, iztēlo­jās, kā tagad viņas dzīve mainījusies uz visiem laikiem.

Melodija…

Jā. Tas ir brīnišķīgi.

Viņam izdevās apsēsties.

Tas bija neparasti. Pat šis mazais paraugs bija lielisks atklājums. Un ja vēl tikai iedomājās, ka droši vien pastāvēja viss dinozaurs, ja viņa informācija bija pareiza. Ideāls pārakmeņojies T.Rex vēders neapšaubāmi pildīts ar pēdējo maltīti, smadzenes visā to krāšņumā, āda, trahejas, repro­duktīvie orgāni, deguna dobums, aknas, nieres, mugurkauls ar visām tā slimībām, brūcēm, tā dzīves vēsturi, viss ideāli atdarināts akmenī. Tas bija pats tuvākais, kam viņi jebkad nokļūtu juras perioda parkam reālajā dzīvē.

Melodija uzklikšķināja pa taustiņu.

Šeit ir kaulu smadzenes.

Pagaidi! Korvuss viņu apstādināja. Kas ir tās tum­šās lietiņas?

Kādas tumšās lietas?

Iepriekšējā attēlā?

Ak tās. Viņa atgriezās pie iepriekšējā attēla. Korvuss norādīja uz mazu melnu elementārdaļiņu attēlā.

Kas tas ir?

Droši vien pārakmeņošanās procesa artefakts.

Tas nav vīruss?

Tas ir pārāk liels. Un pārāk skaidri izteikts. Esmu diez­gan pārliecināta, ka tas droši vien ir ragmānis.

Jā, tas ir ticami. Piedod. Turpini!

Es to varētu izpētīt ar alfa elementārdaļiņu rentgena spektrometru, apskatīties, no kā tas veidots.

Tas ir brīnišķīgi, Melodija.

Viņa pagriezās pret Korvusu ar sasarkušu un starojošu seju.

Vai drīkstu uzdot jautājumu?

Viņš vilcinājās, bet tad saņēmās. Viņam būs vajadzīga Me­lodijas palīdzība, tik daudz bija skaidrs, un nodot pāris sla­vas gramu sieviešu kārtas laboratorijas asistentei būtu daudz labāk, nekā dalīties visā ar vēl vienu kuratoru. Melodijai ne­bija nekādu sakaru, nekādas varas, nebija nākotnes, viņa bija tikai vēl viena nenodarbināta doktorante. Bija tikai vēl la­bāk, ka viņa ir sieviete un netiks uztverta nopietni.

Viņš aplika Melodijai apkārt roku un pieliecās tuvāk.

Protams.

Vai ir atrodams vēl kas?

Korvuss nespēja pretoties smaidam.

Man ir aizdomas, Melodija, ka tur ir atrodams vesels dinozaurs.

Divdesmit ceturtā nodaļa

Sallija jutās vairāk uztraukusies, nevis pacilāta, skatoties uz datora izveidoto attēlu, kuru Toms bija izklājis uz galda.

Tas tikai kļūst ļaunāk un ļaunāk, viņa sacīja.

Labāk un labāk, tu gribi teikt, šī ir tieši tāda informā­cija, kādu man vajadzēja, lai identificētu nogalināto un at­rastu viņa meitu.

Sallija nodomāja, ka tas ir tipiski Tomam stūrgalvīgi dar­boties kaut kādas dziļas morālas pārliecības dēļ, lai gan tā­dējādi vienmēr viņam radās nepatikšanas. Tā viņš gandrīz bija Hondurasā gājis bojā.

Klausies, Tom, šis vīrs nelegāli meklēja fosilijas uz federālās zemes. Viņš noteikti bija iesaistīts fosiliju melnajā tirgū un varbūt pat organizētajā noziedzībā. Viņš bija slik­tais vīrs un tika noslepkavots. Tev nevajag tajā iejaukties. Un pat tad, ja tu atrastu viņa meitu, fosilija nepiederētu viņai. Tu pats teici, ka tā pieder valstij.

Es devu solījumu mirstošam vīram, un tas ir visa sā­kums un beigas.

Sallija bezpalīdzīgi nopūtās.

Toms riņķoja ap galdu kā pantera ap medījumu.

Tu vēl neesi pateikusi, ko tu par to domā.

Protams, tas ir apbrīnojami, bet tā nav lietas būtība.

Tā ir gan būtība. Tas ir pats svarīgākais paleontoloģijas atklājums, kāds jebkad veikts.

Lai būtu kā būdams, Salliju piesaistīja dīvainais attēls. Tas bija neskaidrs, miglains, bet neapšaubāmi kaut kas vairāk par vienkāršu skeletu. Tas bija dinozaurs, pilnīgs, apbedīts ak­menī. Tas gulēja uz sāniem, kakls bija atmests atpakaļ, žokļi vaļā, divas priekšējās ekstremitātes paceltas, it kā tas mēģi­nātu izskrāpēt sev ceļu uz brīvību.

Kā tas tik labi saglabājies?

Tai jābūt pašai unikālākajai apstākļu kombinācijai, ko es nespēju saprast.

Vai varētu būt palicis kāds organisks materiāls? DNS?

Gandrīz vai neiespējami. Tas ir vismaz sešdesmit pie­cus miljonus gadu vecs.

Pārsteidzoši, cik svaigs tas izskatās, gandrīz vai tā, ka tam vajadzētu smirdēt.

Toms iesmējās.

Tas nav pirmais pārakmeņojies dinozaurs, kas atrasts. Gadsimta sākumā dinozauru mednieks, vārdā Čārlzs Sternbergs, atrada pārakmeņojušos putniegurņa dinozauru Montānas štatā. Es atceros, ka bērnībā to redzēju Dabas vēstu­res muzejā Ņujorkā, bet tas nav ne tuvu tik pilnīgs kā šis.

Sallija pacēla attēlu.

Izskatās, ka viņš nomiris agonijā, kakls atgāzts un žokļi pavērti.

Tā ir viņa.

Tu vari to pateikt? Sallija paskatījās tuvāk. Es neko tur lejā neredzu, tikai neskaidras kontūras.

Sieviešu kārtas tiranozauri droši vien bija lielāki un ne­gantāki nekā vīriešu kārtas. Un, tā kā tas ir lielākais T.Rex, kas jebkad atrasts, tad es pieņemu, ka tā ir viņa.

Lielā Berta.

Tas kakla locījums radies, kad cīpslas izžuva un sarā­vās. Vairums dinozauru skeletu tiek atrasti ar izliektiem kak­liem.

Sallija iesvilpās.

Un ko tagad? Vai tev ir kāds plāns?

Bez šaubām. Ļoti neliels skaits cilvēku to saprot, bet pastāv milzīgs dinozauru fosiliju melnais tirgus. Dinozauru fosilijas ir milzīgs bizness, un daži dinozauri ir vērti miljo­nus kā šis, piemēram.

Miljonus?

Pēdējais T.Rex, kas parādījās tirgū, tika pārdots par vai­rāk nekā astoņiem miljoniem, un tas bija pirms desmit ga­diem. Šis ir vērts vismaz astoņdesmit.

Astoņdesmit miljonus?

Apmēram.

Kas gan tik daudz maksātu par dinozauru?

Kurš gan tik daudz maksātu par gleznu? Padodiet man T.Rex pret Ticiānu jebkurā laikā.

Skaidrs.

Esmu ievācis informāciju. Ir ļoti daudz kolekcionāru, it īpaši Tālajos Austrumos, kuri maksās gandrīz jebkādu sum­mu par apbrīnojamu dinozaura fosiliju. Tik daudz melnā tir­gus fosiliju bija slepeni izvestas no Ķīnas, ka valsts pieņēma likumu, kas pasludina dinozaurus par viņu nacionālo īpašu­mu. Bet tas nav apstādinājis plūsmu. Visi mūsdienās grib sa­vu dinozauru. Taču lielākie un vislabāk saglabājušies dino­zauri joprojām nāk no Amerikas rietumiem un gandrīz visi tiek atrasti uz federālās zemes. Ja tu kādu gribi, tad tev tas jānozog.

Un tieši to arī šis vīrs darījis.

Jā. Viņš bijis profesionāls dinozauru mednieks. Pasaulē nevarētu būt pārāk daudz tādu. Viņu varētu viegli identifi­cēt, ja vien es paprasīšu pareizajiem cilvēkiem. Man tikai jā­atrod pareizie cilvēki.

Sallija paskatījās uz viņu ar aizdomām.

Un kāds ir tavs priekšlikums, kā to izdarīt?

Toms pasmīnēja.

Atļauj stādīties priekšā Toms Brodbents, aģents, kas strādā mistera Kima labā. Sabiedrībā nezināmais Dienvid­korejas uzņēmējs un miljardieris misters Kims meklē pārstei­dzošu dinozauru, ar naudu nav problēmas.

Ak nē!

Toms pasmaidīja, iebāzdams papīrus sev kabatā.

Esmu jau visu izplānojis, šeins parūpēsies par klīniku sestdien, kad mēs aizlidosim uz Tuksonu, pasaules fosiliju galvaspilsētu.

Mēs?

Es netaisos atstāt tevi šeit vienu, kamēr apkārt klaiņā slepkava.

Tom, man sestdien bērniem ieplānotas jāšanas sacensī­bas. Es nevaru aizbraukt.

Man ir vienalga. Es tevi šeit neatstāšu vienu.

Es nebūšu viena. Visu dienu būšu cilvēku sabiedrībā. Būšu pilnīgā drošībā.

Bet ne nakti.

Nakti man te ir misters Smith & Wesson un tu jau zini, kā es rīkojos ar ieroci.

Tu varētu pāris dienu pavadīt makšķernieku namiņā.

Nekādā ziņā. Tas ir tik izolēts. Tur es daudz vairāk uz­trauktos.

Tad tev vajadzētu palikt viesnīcā.

Tom, tu zini, ka es neesmu kaut kāda bezpalīdzīga sie­viete, kuru vajag pieskatīt. Tu vari braukt uz Tuksonu un spēlēt savas mistera Kima spēlītes. Ar mani viss būs kārtībā.

Nekādā ziņā.

Sallija izdarīja pēdējo spiedienu.

Ja tu tik ļoti uztraucies, tad pavadi Tuksonā vienu dienu. Izlido sestdien agri no rīta un atgriezies vakarā. Lielāko dienas daļu būsi tur. Mēs taču rīkosim mūsu ierasto piekt­dienas pikniku, vai ne?

Protams. Bet kas attiecas uz sestdienu…

Vai tu plāno mani sargāt ar ieroci rokā? Liecies mierā! Tu dodies uz Tuksonu un atgriezies pirms tumsas. Es varu pati par sevi parūpēties.