Tiranozauru kanjons

24.nodaļa

Madokss redzēja, ka viņš pamazām tuvojas Brodbentam. Viņš bija apstājies trīs reizes, lai izšautu, bet katru reizi bija atradies pārāk tālu, un apstāšanās tikai deva Brodbentam iespēju atrauties no viņa. Madoksam bija jāuzmanās; Brod­bentam bija kaut kāds maza kalibra ierocis, kas, protams, nevarēja sacensties ar viņa Glock, bet tas tik un tā bija bīs­tams. Bija jātiek galā ar viņu, pirms viņš griezās atpakaļ un atrada to sievieti.

Kalns kļuva stāvāks, mežs biezāks. Brodbents tagad skrēja lejā pa nogāzi, kur lejā bija sausa upes gultne. Brod­bents bija ātrs, sasodīti ātrs, bet Madoksam tomēr izdevās nedaudz panākt viņu. Viņa treniņi armijā, sportista režīms, skriešana un joga te nu arī izpaudās visa smagā darba augļi. Brodbentam neizdosies izbēgt.

Viņš redzēja, ka Brodbents pagriežas pa kreisi. Madokss izvēlējās skriet pa diagonāli, tā nokļūstot viņam vēl tuvāk. Tikai nedaudz, un tas maita jau gulēs viņam pie kājām ar pāršķeltu galvu, atvērtu kā somiņu. Brodbents turpināja līku­mot, mēģinādams aizslēpties aiz kokiem. Kalna nogāze kļu­va vēl stāvāka, un lejā bija aiza. Tagad jau Madokss atradās tikai septiņdesmit astoņdesmit pēdu aiz viņa. Spēle bija gan­drīz vai galā; par spīti visam, ko Brodbents varēja izdarīt, viņš bija iesprostots starp divām aizām, it kā būtu iekļauts skrūvspīlēs. Piecdesmit pēdas un pat vēl tuvāk.

Brodbents nozuda aiz pāris lieliem kokiem. Pēc brīža Ma­dokss arī paskrēja tiem garām un ieraudzīja, ka priekšā pa­veras atsegums apmēram divi simti jardu plata grava, ko šķērsoja izžuvusi gultne. Viņš bija iesprostojis Brodbentu slazdā.

Madokss apstājās. Brodbents bija nozudis.

Viņš paspīdināja lukturi no viena gala līdz otram. No Brodbenta nebija ne miņas. Trakais muļķis bija nolēcis no kraujas. Vai arī viņš rāpās lejup. Madokss apstājās pie krau­jas malas, pavirzot luktura gaismu lejup, un varēja redzēt gandrīz visu līkumaino gravas malu, bet Brodbentu nekur nemānijā, ne pie kraujas, ne arī apakšā. Viņš izjuta niknuma uzplūdu. Kas noticis? Vai Brodbents bija pagriezies un skrē­jis atpakaļ augšā pa kalnu? Viņš paspīdināja gaismu augšā kalnā, bet nogāzes bija tukšas, starp kokiem nemanīja nekā­du kustību. Madokss aizgāja atpakaļ pie kraujas malas un pameklēja ar lukturi lejā uz akmeņiem ķermeni.

Apmēram piecpadsmit pēdas no kraujas slējās gara egle. Viņš izdzirdēja krakšķēšanu un ieraudzīja, ka apakšējie zari egles otrā pusē kustas.

Tas maita bija uzrāpies kokā.

Madokss pagrieza šauteni un pietupās, tēmējot uz vietu, kur atskanēja troksnis. Viņš izšāva vienu reizi, tad otru, tre­šo, šaujot uz kustības un skaņas vietu, bet bez panākumiem. Brodbents kāpa lejā pa stumbra otru pusi, izmantojot to par aizsegu. Madokss novērtēja attālumu. Piecpadsmit pēdas. Vi­ņam nāksies ļoti ātri skriet, lai pārvarētu šo attālumu, un tas nozīmētu kāpt atpakaļ augšā kalnā. Un pat tad tas bija pa­matīgs risks. Tikai vīrs, kam uz spēles bija likta nāve vai dzī­vība, to mēģinātu.

Madokss aizskrēja līdz kraujas malai, meklēdams labāku leņķi, no kura tēmēt, kad Brodbents nokāps no koka. Viņš pietupās, nomērķēja, aizturēja elpu un gaidīja, kad Brodbents parādīsies.

Brodbents nolēca no zemākajiem zariem tieši tajā mirklī, kad Madokss izšāva. Uz īsu brīdi Madoksam likās, ka viņš ir trāpījis bet maita jau bija gaidījis šāvienu un pavēlies sā­ņus, kad tika zemē, tad atkal jau bija augšā un sāka skriet.

Sasodīts!

Madokss pārmeta šauteni pār plecu un pavērās apkārt, meklēdams sievieti, bet viņa jau sen bija nozudusi. Viņš stā­vēja pie kraujas malas, dusmu pārņemts. Viņi bija aizbēguši.

Bet ne jau pavisam. Viņi devās lejup uz Čamas upi pa ce­ļu, pa kuru viņiem nāksies šķērsot plakankalni, trīsdesmit nejaukas jūdzes. Madokss zināja, kā vajāt kādu, viņš bija pie­dalījies karā tuksnesī un pārzināja augstos pakalnus. Viņš abus atradīs.

Ļaut viņiem izbēgt tas nozīmētu doties atpakaļ cietu­mā. Šoreiz bez jebkādas iespējas uz atbrīvošanu. Viņam bija abi jānogalina vai arī jāmirst, cenšoties to izdarīt.