Tiranozauru kanjons

Devītā nodaļa

Bija agps svētdienas rīts. Austošā saule apspīdēja priežu galotnes gar Irbju līča malu un izlauzās uz augšējām nogā­zēm, raidot gaismas kūļus miglā. Koki lejā joprojām bija nakts vēsuma apņemti.

Madokss lēnām šūpojās uz savas mājas lieveņa, malkojot kafiju un skalinot karsto, rūgto šķidrumu mutē pirms norī­šanas. Viņš atcerējās iepriekšējo dienu un to maitu mākslas galerijā. Pēkšņi viņa vēnas pildīja niknums. Kāds par to sa­maksās.

Viņš norija pēdējo kafijas malku, nolika krūzi malā un pie­cēlās. Iegājis dzīvojamā istabā, viņš iznesa uz lieveņa mu­gursomu un sāka metodiski sakārtot visus šodienai nepie­ciešamos priekšmetus.

Vispirms tur bija Glock 29 ar divām magazīnas kārbām, kat­rā no tām desmit lodes. Blakus tam viņš nolika savu ierasto komplektu: matu tīkliņu, dušas cepuri, zeķi, divus pārus ķirur­ga cimdu, plastmasas lietusmēteli un prezervatīvus; tam sekoja zīmulis un papīrs, mobilais telefons (pilnībā uzlādēts), plastma­sas maisiņi, nazis, paciņa našķu, ko uzkost, pudele minerāl­ūdens, lukturis, roku dzelži un atslēga, plastmasas drēbju paka­ramais, lente mutes aizlīmēšanai, sērkociņi, hloroforms un auduma salvetes… Tad viņš izklāja Brodbenta mājas skici un ļoti rūpīgi to izpētīja, prātā iztēlojoties istabas, durvis, logus, telefona aparātu atrašanos un vietas, kur bija laba redzamība.

Beigās viņš atzīmēja visus piederumus, sakravāja tos mugur­somā citu pēc cita, katru tieši tam paredzētajā vietā.

Madokss iegāja atpakaļ mājā, nometa mugursomu pie durvīm, ielēja sev otru kafijas tasi, paņēma klēpjdatoru un, iznācis atkal ārā, iekārtojās šūpuļkrēslā. Kaut kā bija jāno­velk visa diena, un tikpat labi varēja izdarīt ko derīgu. Viņš atvēra datora ekrānu un iestartēja to. Gaidīdams, kad beig­sies sākuma process, izņēma no kabatas nelielu vēstuļu kau­dzīti, atraisīja gumiju un sāka ar augšējo.

Viņš apstrādāja tās citu pēc citas, pārtulkojot cietumnie­ku draņķīgo angļu valodu uz pieņemamu prozu. Pēc divām stundām darbiņš bija pabeigts, un Madokss nosūtīja vēstu­les tīmekļa pārzinim, kurš bija atbildīgs par viņa interneta lapu, vīram, kuru viņš nekad nebija saticis, ne arī runājis ar viņu pa telefonu.

Piecēlies no šūpuļkrēsla, Madokss izlēja atlikušo auksto kafiju pāri margām un iegāja iekšā paskatīties, kas tur ir la­sāms. Grāmatu plauktā bija pārsvarā biogrāfijas un vēstures literatūra, bet Madokss pagāja tam garām, virzoties pie ma­zāka, ar trilleriem pildīta stūra. Lai novilktu laiku, patiesībā viņam vajadzēja kaut ko, kur tiešām iedziļināties, novērst domas no šīs pēcpusdienas plāniem, kurus viņš bija izstrā­dājis jau visās detaļās. Viņš pārlaida acis muguriņām, un ska­tienu saistīja romāns ar nosaukumu "Nāves sacīkstes". Viņš izvilka grāmatu no plaukta un pāršķirstīja lapas. Tad iznesa to uz lieveņa, iekārtojās šūpuļkrēslā un sāka lasīt.

Šūpuļkrēsls ritmiski čīkstēja, saule lēnām virzījās augstāk debesīs, un pāris vārnu pacēlās no tuvējā koka un aizlidoja pār izpostīto pilsētiņu, ar savu ķērkšanu pāršķeļot gaisu. Madokss uz bridi atrāvās no grāmatas, lai pārbaudītu, cik ir pulkstenis. Bija gandrīz vai pusdienlaiks.

Tā būs gara un klusa svētdiena taču tā beigsies ar rībienu.

Desmita nodaļa

Vailers Sēdēja pie galda, uzlicis uz tā kājas, un skatījās, kā Ernandess grīļodamies nāk atpakaļ no ierakstu nodaļas ar padusē pabāztu gofrētu failu. Nopūšoties viņš atslīga uz krēsla, noliekot failu sev uz ceļiem.

Tas izskatās daudzsološi, sacīja Vailers, pamādams uz failu. Ernandess bija sasodīti labs pētnieks.

Tā ir.

Kafiju?

Ja neiebilsti.

Es atnesīšu. Vailers piecēlās, izgāja ārā pie kafijas au­tomāta, piepildīja divas tasītes un atnāca atpakaļ, pasnieg­dams vienu Ernandesam. Kas tev tur ir?

Šim Brodbentam ir pamatīga pagātne.

Noklausīsimies Reader's Digest versijā.

Maksvels Brodbents, viņa tēvs, bijis liela mēroga ko­lekcionārs. Pārcēlies uz Santafē septiņdesmitajos gados, pre­cējies piecas reizes, trīs bērni no dažādām sievām. Dāmu cie­nītājs. Viņa bizness bija mākslas un antīko priekšmetu pārdošana un pirkšana. FIB viņu pāris reižu saņēmis ciet par darbošanos melnajā tirgū, viņš apsūdzēts kapu aplaupīšanā, bet bija viltīgs, un viņiem neizdevās neko piešūt.

Turpini.

Pirms pusotra gada noticis kas dīvains. Ģimene devu­sies uz Dienvidameriku kaut kādā ilgstošā ceļojumā. Tēvs tur nomiris, bērni atgriezušies kopā ar ceturto brāli, daļēji indiāni. Viņi četratā sadalījuši aptuveni sešus simtus miljo­nus.

Vailers sarauca uzacis.

Vai ir kādas aizdomas par ko netīru?

Nekas noteikts. Bet tas viss mulsina, neviens neko ne­zina, viss ir tikai baumu līmenī. Viņa vecajā mājā mitinās vi­ņa dēls indiānis, puisis, kurš raksta iedvesmojošas grāma­tas, modernā stilā. Stāsta, ka viņam esot cilšu tetovējumi. Brodbents dzīvo pieticīgi, daudz strādā. Apprecējies pagā­jušajā gadā, sievas vārds ir Sallija, dzimusi Sallija Kolorādo. Nāk no strādnieku šķiras. Brodbents vada dzīvnieku vete­rināro klīniku Abikijā kopā ar savu palīgu Albertu Makbraidu, kurš sauc sevi par Šeinu.

Vailers iepleta acis.

Es runāju ar dažiem viņa klientiem, un viņu vienādi cie­na gan smalko zirgu īpašnieku aprindās, gan seno rančo saimnieku vidū. Sieva pasniedz jāšanas stundas bērnierti.

Vai kāds protokols sastādīts?

Vienīgi pāris pusaudža gados izdarīti sīki pārkāpumi, citādi viņš ir tīrs.

Makbraids?

Arī tīrs.

Pastāsti man par šiem sīkajiem pārkāpumiem.

Ieraksti ir aizzīmogoti, bet tu jau zini, kā tas ir. Paska­tīsimies… dumja draiskulība, kurā iesaistīts skolas direktors un krava ar mēsliem… Viņš pāršķīra pāris dokumentu. Devies izklaides braucienā ar kāda cita zirgu… salauzis vīram degunu kautiņa laikā.

Pārējie brāļi?

Filips dzīvo Ņujorkā, Metropolitēna mākslas muzeja kurators, tur nekas neparasts nav. Vernons tikko apprecē­jies ar dabas aizsardzības advokāti, dzīvo Konektikutā, apgā­dājamais vīrs, paliek mājās ar bērnu, kamēr sieva dodas uz darbu. Pirms kāda laika iekūlies nelielās finansiālās grūtī­bās, bet kopš mantojuma saņemšanas viss nokārtots.

Cik viņi dabūja?

Šķiet, katrs saņēmis apmēram deviņdesmit miljonus pec nodokļu nomaksāšanas.

Vailers saknieba lūpas.

Kaut kas liek aizdomāties lai arī ko tas vīrs meklētu tajā apkārtnē, nauda vien tā nevarētu būt, vai ne?

Es nezinu, leitnant. Dzird taču par visādiem priekšsē­dētājiem, kuriem ir simtiem miljonu, bet viņi riskē ar tikša­nu cietumā vēl pāris tūkstošu dēļ. Tā ir slimība.

Tiesa. Vailers pamāja ar galvu, pārsteigts par Ernandesa vērīgumu. Gluži vienkārši šķiet, ka šis Brodbents nav tāds tips. Viņš neizrādās ar savu naudu. Viņš strādā, lai gan viņam tas nebūtu jādara. Es gribu teikt, šis vīrs pamodīsies divos naktī, lai iebāztu roku govij pakaļā un nopelnītu četr­desmit zaļos. Te kaut kas nesakrīt, kaut kā pietrūkst, Ernan­des.

Tā gan.

Kādas ziņas ir par līķi?

Identifikācijas vēl nav. Viss ir procesā, zobārsta ierak­sti, pirkstu nospiedumi. Paies kāds laiks, līdz tas viss izies cauri sistēmai.

Mūks? Vai uzzināji kaut ko par viņu?

Jā. Viņam ir interesanta pagātne. Admirāļa Džona Mortimera Forda dēls. Eizenhauera valdības laikā Fords bija Jū­ras kara flotes ministra vietnieks. Andovera, Hārvarda, ba­kalaura grāds antropoloģijā, summa cum laude. Pēc tam Masačūsetsas tehnoloģijas institūtā dabūjis doktora grādu ki­bernētikā, lai ko tas arī, sasodīts, nozīmētu. Apprecējies, abi ar sievu sākuši strādāt CIP. Un tad nekā, kā jau tu pirms tam teici. Tie puiši nopietni sargā informāciju par savējiem.Viņš veicis kaut kādu slepenu darbu, kas saistīts ar kodu atšifrēšanu un datoriem, bet viņa sieva Kambodžā nogalināta. Viņš devies projām, pametis visu, lai kļūtu par mūku. Tas puisis atstājis pilnīgi visu, ari miljonus dolāru vērtu māju, bankas kontus, kas ir pilni ar zaļajiem, garāžu ar antīkiem Jaguar… Neticami.

Vailers noņurdējās. Nekas nekļuva skaidrāks. Viņš prātoja, vai viņa aizdomas par Brodbentu un mūku ir pamatotas. Nez kādu iemeslu dēļ viņam bija pārliecība, ka viņi kaut kādā veidā ir visā iesaistīti.