Tiranozauru kanjons

Otra nodaļa

Toms Brodbents apstājās, lai atvilktu elpu. Sallija piegāja viņam no mugurpuses un uzlika uz pleca roku, atbalstīda­mās pret viņu. Apkārtne slīga klusā mierā, tūkstošiem ma­zu pelēku uzkalnu pacēlās kā pelnu kaudzītes. Lejā gulēja ieplaka, kuras gultnē bija solončaku izbalinātās nogulas. Aus­trumos debesis bija kļuvušas gaišākas, un drīz taisījās lēkt saule. Viņi bija gājuši visu cauru nakti, pusmēness gaismas pavadīti.

Sallija paspēra sanesas ar kāju.

Tas jau ir piektais sausais avots, kuram esam pagājuši garām un kurā nav ūdens.

Šķiet, ka pagājušās nedēļas lietus šejieni nav sasniedzis.

Sallija uzmanīgi apsēdās uz akmens un iesānis paskatījās

uz Tomu.

Man liekas, ka tu būsi sabojājis savu uzvalku, mister.

Valentīno lies gaužas asaras, atteica Toms pasmaidī­dams. Paskatīsimies uz tavu ievainojumu.

Sallija ļāva Tomam novilkt džinsus, un viņš uzmanīgi no­ņēma improvizēto apsēju.

Infekcijas pazīmju nav. Vai sāp?

Esmu tik nogurusi, ka neko pat nejūtu.

Toms aizmeta apsēju un izņēma no kabatas tīru zīda strē­meli, ko bija noplēsis no sava uzvalka oderes. Viņš to maigi apsēja, izjuzdams pēkšņu, gandrīz nepārvaramu niknumu pret vīrieti, kurš bija nolaupījis Salliju.

Es došos augšā uz tās grēdas, lai redzētu, vai tas kre­tīns mums vēl seko. Tu atpūties!

Ar prieku.

Toms uzrāpās tuvējā kauprē, turēdamies zem kraujas. Pieveicis pēdējās desmit pēdas līdz virsotnei, viņš palūkojās pār malu. Citos apstākļos Toms būtu izjutis satraukumu, redzot šo lielisko zemi, kuru viņi tikko bija šķērsojuši, bet šoreiz viņš izjuta tikai nogurumu. Pēdējo piecu stundu laikā viņi bija nogājuši vismaz divdesmit jūdzes, mēģinādami cik vien iespējams palielināt attālumu starp sevi un vajātāju. Toms ne­ticēja, ka vīrietis nakts laikā būs varējis viņus izsekot, bet gribēja pārliecināties, ka ir tikuši no viņa vaļā.

Toms iekārtojās slēpnī. Ainava izskatījās pilnīgi tukša un vientuļa, bet daudzas zemākās vietas un kanjonu dziļumi ne­bija saredzami; varēja paiet kāds brīdis, līdz vajātājs parā­dīsies atklātībā. Toms gulēja uz vēdera, pētīdams tuksnesi, meklējot kustīgu vīrieša figūru, bet neko nemanīja. Pagāja piecas minūtes, tad desmit. Toms sāka izjust atvieglojumu. Uzausa saule, ugunīgs katls, lejot uz augstākajām kalnu vir­sotnēm oranžu gaismu, kas lēni slīdēja lejā pa tām kā zelta straume. Visbeidzot saule iekaroja ari pauguru, un Toms va­rēja sajust tās karstumu sev uz pakauša.

No vajātāja vēl aizvien nebija ne miņas. Vīrs bija nozu­dis. Viņš laikam joprojām bija Dunča kanjonā. Toms cerēja, ka viņš klejo apkārt, mirstot no slāpēm.

Ar šo patīkamo domu prātā Toms kāpa lejā. Viņš atrada Salliju guļam, atspiedušos ar muguru pret akmeni. Kādu brīdi viņš uzlūkoja sievu, viņas garie, blondie mati bija savēlušies, blūze netīra un saplēsta, džinsi un zābaki notašķīti ar dub­ļiem. Toms noliecās un maigi noskūpstīja viņu.

Sallija atvēra acis, tās atmirdzēja kā divi zaļi dārgakme­ņi. Toms juta, ka viņam aizžņaudzas kakls. Viņš gandrīz vai bija Salliju zaudējis.

Vai ir kādas zīmes? viņa pajautāja.

Toms papurināja galvu.

Esi pārliecināts?

Toms vilcinājās.

Ne gluži. Viņš prātoja, kāpēc gan bija tā atbildējis, kā­pēc viņš joprojām šaubījās.

Mums jāturpina ceļš, viņa sacīja.

Sallija ievaidējās, kad Toms palīdzēja viņai piecelties.

Esmu tikpat stīva kā Normena Beitsa māte. Man neva­jadzēja vispār apsēsties.

Viņi atsāka ceļu pa gultni, un Toms ļāva, lai Sallija nosa­ka iešanas ātrumu. Saule uzkāpa debesīs. Toms iemeta mu­tē oli un sūkāja to, mēģinādams ignorēt pieaugošās slāpes. Šķita, ka viņi neatradīs ūdeni, līdz netiks pie upes, kas bija vēl piecpadsmit jūdžu attālumā. Nakts bija vēsa, bet tagad, kad bija uzlēkusi saule, viņš jau izjuta tās svelmi.

Bija sagaidāma tveicīga diena.