Tiranozauru kanjons

6.nodaļa

Melodija nekad nebija bijusi muzeja direktora Kušmana Pīla kabinetā un jutās nomākta viņa vecās Ņujorkas privilēģiju gaisotnes dēļ. Vīrietis pie antīkā rožkoka galda šo iespaidu vēl tikai pastiprināja. Viņš bija tērpies Brooks Brothers pelēkā uzvalkā, sirmie mati bija atsukāti atpakaļ. Viņa pārspīlētā pieklājība un sevis noniecinošās frāzes nepalīdzēja noslēpt nesatricināmo pārākuma izjūtu.

Pīls vadīja viņu pie šeikeru stila koka krēsla, kas bija nolikts blakus marmora kamīnam, un pats apsēdās viņai pre­tim. Izņēmis no uzvalka iekšējās kabatas Melodijas raksta kopiju, viņš uzlika to uz galda, uzmanīgi izgludinādams ar dzīsloto roku.

Nu, nu, Melodija. Tas ir jauks darbiņš.

Paldies, doktor Pīl!

Lūdzu, sauciet mani par Kušmanu.

Labi… Kušman.

Melodija atslīga krēslā. Viņa nekad nevarētu justies ērti šajā krēslā, kas liktu puritānim saviebties, taču viņa vismaz varēja notēlot, ka tā jūtas. Viņa bija smagi saslimusi ar blē­des sindromu taču nolēma, ka reiz jau tiks no tā vaļā.

Tātad paskatīsimies… Pīls palasīja pāris pierakstu, ko bija atzīmējis uz raksta pirmās lapas. Jūs pievienojāties mu­zejam pirms pieciem gadiem, vai tiesa?

Tieši tā.

Ar zinātņu doktora grādu no Kolumbijas… Un kopš tā laika veicat lielisku darbu Mineraloģijas laboratorijā kā… pir­mās kategorijas tehniskā speciāliste? Izklausījās, ka viņš ir gandrīz vai pārsteigts Melodijas amata dēļ.

Melodija klusēja.

Nu, šķiet, ka ir pienācis īstais laiks paaugstināšanai amatā. Pīls atslīga krēslā un sakrustoja kājas. Šis raksts pauž lielu potenciālu, Melodija. Protams, tas sacēlis satrau­kuma vilni, taču to jau varēja gaidīt, bet Zinātniskā komite­ja ir to uzmanīgi izpētījusi, un šķiet, ka rezultāti izturēs vi­sas pārbaudes.

Tā būs.

Tā ir pareizā attieksme, Melodija. Pīls delikāti nokle­pojās. Pēc komitejas domām, hipotēze, ka Veneras elemen­tārdaļiņa varētu būt svešs mikrobs, iespējams, ir nedaudz pāragra.

Tas mani nepārsteidz, Kušman. Melodija apklusa, at­klājot, ka viņai ir grūti saukt viņu vārdā. Labāk pierodi, viņa nolēma. Godbijīgā, iztapīgā tehniskā speciāliste jau bija pa­gātne. Jebkura nozīmīga zinātniska attīstība nozīmē apšau­bīšanas iespēju. Esmu pārliecināta par savu hipotēzi.

Priecājos to dzirdēt. Protams, esmu tikai muzeja direk­tors. Tad viņš, sevi noniecinot, iesmējās. Neesmu tādā amatā, lai vērtētu jūsu darbu. Man stāsta, ka tas esot itin labs.

Melodija apmierināta pasmaidīja.

Kušmans atslīga krēslā, uzlika rokas uz ceļiem un pavin­grināja pirkstus.

Es aprunājos ar Zinātnisko komiteju, un šķiet, ka esam jums gatavi piedāvāt kuratora palīdzes vietu Mugurkaulnie­ku paleontoloģijas nodaļā. Tas ir labs amats, kas ved uz šta­ta vietu, un laika gaitā, ja viss norisināsies kā nākas, nove­dīs pie paaugstināšanas amatā uz Humbolta katedru. Tā būtu bijusi nelaiķa doktora Korvusa vieta, ja vien viņš vēl būtu mūsu vidū. Protams, sagaidāms ari atbilstošs algas pa­augstinājums.

Melodija nogaidīja, lai paiet neērts laika sprīdis, pirms at­bildēja.

Tas ir devīgs piedāvājums, viņa sacīja. Es to novēr­tēju.

Mēs par savējiem rūpējamies, prezidents pompozi sa­cīja.

Es vēlētos, kaut varētu to pieņemt.

Pīla rokas atslāba. Melodija nogaidīja.

Jūs mūs noraidāt, Melodija? Ris neticīgi skatījās, it kā nevēlēšanās palikt muzejā būtu neiedomājama ideja.

Melodija mierīgi atbildēja:

Kušman, esmu pavadījusi piecus gadus šā muzeja pa­grabā, nevainojami pildot savus uzdevumus. Es ne reizi ne­esmu saņēmusi nevienu atzinības kripatu. Man ne reizes ne­pateicās, ja nu vienīgi nevērīgi uzsita pa muguru. Mana alga bija mazāka par to, ko saņēma apkalpojošais personāls, kas izvāca manus atkritumus.

Protams, mēs jūs ievērojām… Pils bija apmulsis. Un viss mainīsies. Ļaujiet man teikt, ka mūsu piedāvājums nav kā akmenī iekalts. Iespējams, ka mums vajag to iedot Zināt­niskajai komitejai pārskatīt un paskatīties, vai mēs jūsu labā nevaram paveikt ko vairāk. Varētu būt iespējama kuratores palīdzes štata vieta.

Es jau noraidīju štata vietu Hārvardā.

Pīla uzacis pārsteigumā sacēlās, bet viņš ātri noslēpa ap­mulsumu.

Ak, tie gan ir ātri. Viņam izdevās apslāpēti iesmieties. Kāds bija piedāvājums? Ja drīkstu pajautāt?

Montkrīfa katedra. Melodija centās noturēties un plati nesmaidīt. Sasodīts, viņa to visu izbaudīja.

Montkrīfa katedra? Nu, tas ir… ļoti neparasti. Pils no­klepojās, atslīga krēslā un pielaboja savu kaklasaiti. Un jūs to noraidījāt?

Jā. Es kopā ar dinozauru došos uz… Smitsona institūtu.

Smitsona? Dzirdot viņu sāncenšu vārdu, viņš piesarka.

Tieši tā. Uz Nacionālo dabas vēstures muzeju. Valdība plāno izbūvēt speciālu, biodrošības ceturtā līmeņa laborato­riju raķešu poligonā "Baltās Smiltis" Ņūmeksikā, lai pētītu dinozauru un Veneras elementārdaļiņas. Viņi man ir lūguši kļūt par direktora palīdzi, kas vadīs izpēti, un piedāvājumā ietilpst arī kuratores štata vieta muzejā. Iespēja turpināt ma­nu darbu pie parauga man ļoti daudz nozīmē. Veneras ele­mentārdaļiņu noslēpums vēl ir jāatklāj; un es gribu būt tā, kas to izdara.

Tas ir jūsu pēdējais lēmums?

-Jā.

Pīls piecēlās, pastiepa roku un vārgi pasmaidīja.

Tādā gadījumā, doktore Krukšanka, ļaujiet man būt pir­majam, kas jūs apsveic.

Melodija nodomāja, ka audzināšana devusi Pīlam vienu labu rakstura īpašību: viņš prata zaudēt.