Tiranozauru kanjons

Astoņpadsmitā nodaļa

Toms Brodbents Vēroja, kā detektīvs leitnants Vailers soļo turp un atpakaļ pa dzīvojamo istabu. Policista lēnie, smagie soļi kaut kādā veidā liecināja par nekaunību. Detektīvs bija ģērbies sporta jakā, pelēkās biksēs un zilā kreklā, bez kak­lasaites. Viņam bija apmēram četrdesmit pieci gadi, ne vai­rāk par četrdesmit astoņiem, šaura seja, asmenim līdzīgs de­guns un iekritušas, melnas acis ar tumšiem lokiem apkārt. Varēja redzēt, ka cilvēks nedabū izgulēties.

Turpat ar atvērtu bloknotu rokās bija viņa palīgs Ernandess, resns vīrs. Viņiem līdzi bija ieradusies nopietna sieviete ar sir­miem matiem, doktore Feinindžere, medicīnas eksperte.

Sallija apsēdās uz dīvāna blakus Tomam.

Nozieguma vietā tika atrasts cilvēka mats, Vailers sa­cīja, lēnām pagriezdamies. Doktore Feinindžere vēlas uz­zināt, vai tas pieder slepkavam, bet, lai to izdarītu, mums ir jāizslēdz pārējie, kas bija nozieguma vietā.

Es saprotu.

Toms redzēja, kā melnās acis viņu cieši vēro.

Ja jums nav iebildumu, parakstieties šeit.

Toms parakstījās, ka viņš piekrīt pārbaudei.

Feinindžere pienāca pie viņa ar mazu melnu somiņu.

Vai varu jūs lūgt apsēsties?

Es nezināju, ka tas būs bīstami, sacīja Toms, mēģinā­dams smaidīt.

Es tos izraušu ar visam saknēm, atskanēja skarba at­bilde.

Toms apsēdās un pārmija skatienus ar Salliju. Viņš jutās diezgan pārliecināts, ka apciemojuma iemesls bija kas vai­rāk par pāris matiem. Viņš vēroja, kā medicīnas eksperte iz­ņem no savas melnās somas nelielas analīžu caurulītes un dažas uzlīmes.

Tikmēr es vēlētos noskaidrot pāris lietu, sacīja Vai­lers. Vai neiebilstat?

Te jau sākas, nodomāja Toms.

Vai man nepieciešams advokāts?

Jums uz to ir tiesības.

Vai es esmu aizdomās turamais?

-Nē.

Toms novicināja ar roku.

Advokāti ir dārgi. Turpiniet!

Jūs teicāt, ka jājāt pa Čamu slepkavības naktī.

Tieši tā.

Toms juta doktores pirkstu sev knibināmies matos, otrā rokā viņa turēja pincetes.

Jūs sacījāt, ka izvēlējāties īsāko ceļu pa Hoakina kanjo­nu?

Patiesībā tas nav īsākais ceļš.

Tieši par to es tikko domāju. Kāpēc jūs tur devāties?

Kā jau sacīju, man patīk tas ceļš.

Toms dzirdēja, kā Ernandesa pildspalva skribelē uz pa­pīra, un to, kā nošvīkst lapa, kad to pāršķir. Tad medicīnas eksperte izrāva vienu matu, divus, trīs.

Viss, viņa noteica.

Cik daudz jūdžu jums nācās jāt tajā naktī? Vailers pa­jautāja.

Desmit, divpadsmit.

Cik ilgu laiku tas prasīja?

Trīs vai četras stundas.

Tātad jūs nolēmāt izvēlēties īsāko ceļu, kas patiesībā bija garākais ceļš, saulrietā, kad jums jāpavada ceļā vismaz trīs stundas, jājot tumsā.

Bija pilnmēness nakts, un es to biju ieplānojis. Es gri­bēju tikt mājās līdz mēness gaismai tas bija mans mērķis.

Vai jūsu sieva neiebilst, ka ierodaties mājās tik vēlu?

Nē, viņa sieva neiebilst, ka viņš ierodas mājās tik vēlu, sacīja Sallija.

Vailers turpināja, nemainot savu stingro balss toni.

Un tad jūs dzirdējāt šāvienus un devāties uzzināt, kas tur notiek?

Vai tad mēs to jau neizrunājām, detektīv?

Vailers tomēr uzstāja.

Jūs sakāt, ka atradāt mirstošo vīrieti. Jūs izdarījāt māk­slīgo elpināšanu, tādējādi notraipot ar asinīm savas drēbes.

-Jā-

Un viņš ar jums sāka runāt, pastāstīja par savu meitu vai viņu sauca Robija? un lūdza izstāstīt viņai, ko viņš at­radis. Bet viņš nomira, pirms varēja pateikt, kas tas ir. Vai tiesa?

Mēs jau to pārrunājām. Toms nebija izstāstījis un vi­ņam nebija nekādas vēlēšanās stāstīt, ka ievainotajam bijusi piezīmju grāmatiņa, ne arī to, ka viņš pieminējis dārgumus. Tomam nebija ticības policijas spējām neatklāt šo informāci­ju, un ziņas par bagātībām uzsāks stihisku masu kustību.

Vai viņš jums kaut ko iedeva?

Nē. Toms norija siekalas. Viņš bija pārsteigts par to, cik ļoti ienīda melošanu.

Vailers brīdi klusēja un tad atkal ierunājās.

Jūs pavadāt daudz laika, jājot pa plakankalnēm, vai ne?

Tieši tā.

Vai meklējat kaut ko noteiktu?

-Jā.

Vailers spēji pacēla skatienu augšup.

-Ko?

Klusumu un mieru.

Detektīvs saviebās.

Kur tieši jūs dodaties?

V iscaurLabirintā, augšā pāri de 1os Vjehosas plakan­kalnei, uz Angļu akmeņiem, Lakučilju, dažreiz pat līdz At­balšu korei, tas ir divu dienu pārgājiens.

Vailers pagriezās pret Salliju.

Vai jūs dodaties kopā ar viņu?

Dažreiz.

Man stāstīja, ka vakar pēcpusdienā jūs esat bijis klos­terī.

Toms piecēlās kājās.

Kas jums to stāstīja? Vai jūs man sekojāt?

Nomierinieties, mister Brodbent. jūs braucat ar viegli pamanāmu pikapu, un gribētu jums atgādināt, ka tas ceļš ir redzams no de 1os Vjehosas plakankalnes virsotnes, tieši no tās vietas, kur strādā mani vīri. Tātad kāpēc jūs devāties uz klosteri?

Vai man ir jāatbild uz šiem jautājumiem?

Nē. Bet, ja jūs to nedarīsiet, es jūs izsaukšu uz iecirkni, tad jums vajadzēs to advokātu, kuru pieminējāt, un jums nāksies atbildēt uz visiem jautājumiem zem zvēresta.

Vai jūs man draudat?

Tas ir fakta konstatējums, mister Brodbent.

Tom, sacīja Sallija, mierīgi.

Toms norija siekalas.

Jā, es tur biju.

Kāpēc?

Toms vilcinājās.

Lai apraudzītu draugu.

Vārds?

Brālis Vaimens Fords.

Skrap, skrap, pildspalva skrapšķināja.

Vai šis brālis Fords ir mūks?

Vēl ne.

Kāpēc jūs tur devāties viņu satikt?

Prātoju, vai viņš ir dzirdējis vai redzējis kaut ko, kas saistīts ar slepkavību Labirintā. Toms jutās drausmīgi, ka atkal melo. Viņam sāka likties, ka pārējiem būs bijusi taisnī­ba, viņam nevajadzēja paturēt piezīmju grāmatiņu. Bet viņš taču bija devis to sasodīto solījumu.

Un vai bija?

Nē.

Pilnīgi neko?

Pilnīgi neko. Viņam nebija ne mazākās nojausmas. Viņš nelasa avīzes. Ja policija dosies pie Forda, Toms prātoja, vai viņš melos par piezīmju grāmatiņu? šķita neticami galu galā viņš taču bija mūks.

Vailers piecēlās kājās.

Vai būsiet šeit vēl kādu laiku? Ja mums vajadzēs ar jums atkal aprunāties.

Pašreiz man nav ieplānots nekur ceļot.

Vailers atkal pamāja ar galvu un paskatījās uz Salliju.

Kundze, atvainojiet par traucējumu.

Neesmu jums nekāda kundze, Sallija asi atteica.

Tas nebija domāts kā apvainojums, misis Brodbenta. Viņš pagriezās pret medicīnas eksperti. Vai dabūjāt, ko va­jadzēja?

-Jā.

Toms viņus pavadīja līdz durvīm. Ejot projām, Vailers ap­stājās, melnās acis cieši pievērsis Tomam.

Melošana policijas ierēdnim ir taisnības slēpšana noziegums, par kuru tiesā.

Es to apzinos.

Vailers pagriezās un devās projām. Toms vēroja, kā viņi aizbrauc, tad iegāja mājā un aizvēra durvis. Sallija stāvēja dzīvojamā istabā, sakrustojusi rokas.

Tom…

Neko nesaki!

Es tomēr to pateikšu. Tu grimsti arvien dziļāk. Tev jāat­dod viņiem tā piezīmju grāmatiņa.

Ir jau par vēlu.

Nē, nav gan. Tu vari visu izskaidrot. Viņi sapratīs.

Jā, pie velna, sapratīs! Cik reižu man tas jāatkārto? Es devu solījumu.

Sallija nopūtās un nolaida rokas.

Tom, kāpēc tu esi tik stūrgalvīgs?

Un tu neesi?

Sallija nosēdās viņam blakus uz dīvāna.

Tu esi nepārspējams.

Toms aplika viņai roku.

Atvaino, bet vai tad tu gribētu, lai esmu citāds?

Laikam jau ne. Viņa nopūtās. Piedevām pie visa ša­jā pēcpusdienā, kad es atgriezos mājās, man radās sajūta, ka šeit kāds ir bijis.

Kāpēc tev tā šķiet? Toms uztraukts jautāja.

Es nezinu. Nekas nebija nozagts vai pārvietots. Tā bija vienkārši tāda pretīga sajūta it kā es varētu saost kāda sve­šinieka ķermeņa smaku.

Vai tu esi par to pārliecināta? -Nē.

Mums vajadzētu par to ziņot.

Tom, tu ziņosi par ielaušanos, un Vailers klups tev vir­sū. Bez tam es nepavisam neesmu pārliecināta tā bija vien­kārši tāda sajūta.

Toms kādu brīdi domāja.

Sallija, tas ir nopietni. Mēs jau zinām, ka bagātības ir tā vērtas, lai kādu nogalinātu. Es justos labāk, ja tu izvilktu to savu Smith & Wesson un turētu savā tuvumā.

Es to nespētu, Tom. Es justos muļķīgi, staigājot apkārt ar ieroci.

Pasmīdini mani. Ar ieroci tu esi nepārspējama to jau tu pierādīji Hondurasā.

Sallija piecēlās, attaisīja atvilktni zem telefona galdiņa, iz­ņēma atslēgu un devās pie skapja otrā istabā. Pēc brīža viņa atgriezās, nesdama ieroci un kasti ar trīsdesmit astotā ka­libra patronām. Viņa atvēra aptveri, ielika piecas lodes, aiz­cirta to un iebāza ieroci džinsu priekšējā kabatā.

Vai esi apmierināts?