Tiranozauru kanjons

Ceturta nodaļa

Toms atvēra acis un ieraudzua, ka pār viņu noliekusies Sal­lija, viņas blondie mati slīga pār viņa seju, un viņš sajuta to smaržu. Sallija slaucīja viņa seju ar noplēstu apģērba gabalu.

Sallija? Vai ar tevi viss kārtībā?

Jā, viss ir labi. Tev gan ir trāpījusi lode. Viņa mēģinā­ja smaidīt, taču balss viņai drebēja. Uz kādu bridi tu at­slēdzies.

Un kas notika ar viņu?

Miris… Man tā šķiet.

Toms atslāba.

Cik ilgi es biju…

Tikai pāris sekundes. Jēziņ, Tom, es jau nodomāju… Viņa apklusa. Ceturtdaļu collas pa labi un… nu nekas. Tev sasodīti veicās.

Toms mēģināja piecelties un saviebās, jo galva sāpīgi pul­sēja.

Sallija viegli noguldīja viņu atpakaļ.

Es vēl nebeidzu. Iespējams, ka tev ir kontūzija, taču lo­de nav skārusi kaulu. Tas tavas cietās galvas dēļ. Sallija apsēja viņam ap galvu zilu zida auduma strēmeli. Man šķiet, ka Armani vajadzētu ražot galvas apsējus. Tu izskaties burvīgi.

Toms mēģināja pasmaidīt, taču atkal saviebās.

Pārāk cieši?

Nē, nepavisam.

Starp citu, esmu tev parādā pateicību. Tu labi izmantoji to nepielādēto pistoli.

Toms pastiepās un saņēma viņas roku.

Palīdzi man piecelties sēdus. Šķiet, ka mana galva kļūst skaidrāka.

Sallija piecēla viņus sēdus un tad palīdzēja nostāties uz kājām. Toms grīļojās, taču reibonis drīz vien nozuda.

Vai esi pārliecināts, ka viss kārtībā? Sallija jautāja.

Es vairāk uztraucos par tevi, nevis sevi.

Man ir priekšlikums: tu uztraucies par mani, un es uz­traukšos par tevi.

Toms nostājās stingrāk, mēģinādams ignorēt slāpes. Viņš ieraudzīja smiltīs guļam vīrieti neģēli, kurš bija nolaupījis un tad mēģinājis izvarot un nogalināt viņa sievu. Viņš gulē­ja uz muguras, bez krekla, rokas pie sāniem, un izskatījās it kā viņš būtu gluži vienkārši aizmidzis. Abas kājas bija iz­stieptas, taču džinsos labajā kājā bija redzams milzīgs cau­rums, kas bija piesūcies melns no asinīm. Zem tā liela peļķe ieplūda smiltīs.

Toms pietupās. Vīrietim bija iekritusies, kalsna seja, viņš nebija skuvies, melnie mati bija pilni ar smiltīm. Mute bija gandrīz vai smaidā ieplesta, galva atgāzta atpakaļ, atklājot neglīto ādamābolu, kas bija klāts ar rugājiem. No mutes kak­tiņa bija notecējušas siekalas. Viņa acis bija gandrīz vai pie­vērtas, taču ne pilnīgi. Augumam piemita ieslodzītā musku­ļainais izskats.

Toms pieskārās viņa kaklam, pārbaudot pulsu, un bija sa­triekts, to atradis.

Vai viņš ir miris? pajautāja Sallija.

Nē.

Ko darīsim?

Toms mēģināja noplēst slapjo bikšu staru, bet džinsi bija pārāk cieši. Viņš izņēma nazi, kas bija piestiprināts pie vī­rieša jostas, atgrieza bikšu staru un atritināja audumu. Kāja un cirksnis bija briesmīgā stāvoklī, taču Tomam nebija nekā, ar ko varētu noslaucīt asinis, lai redzētu kaut ko skaidrāk. Lode bija izgājusi cauri ceļgalam, noraujot nost gandrīz visu tā aizmugurējo daļu. Pa to turpināja plūst asinis.

Izskatās, ka lode trāpījusi pa augšstilba artēriju.

Sallija novērsa skatienu.

Palīdzi man aizvilkt viņu tā akmens ēnā.

Viņi uzslēja ievainoto sēdus. Toms noplēsa no krekla nelielu auduma strēmeli un izveidoja no tā apsēju, lai ap­stādinātu asins plūsmu. Viņš pārmeklēja nelieša kabatas un atrada viņa maku, atvēra to un izvilka Ohaio štata vadītāja apliecību, uz kuras bija fotogrāfija vīrietis ar pašpārlieci­nātu skatienu un iedomīgu, greizu smaidu, īsts psihopāts.

Džimsons A. Madokss, Toms skaļi izlasīja. Viņš pār­meklēja maku un izvilka biezu skaidras naudas, kredītkaršu un čeku žūksni. Viņa uzmanību saistīja notraipīta vizītkarte.

lans Korvuss, D. Phil. Oxson.F.R.P.S.

Kuratora palīgs

Mugurkaulnieku paleontoloģijas nodaļa

Amerikas Dabas vēstures muzejs

Centrālais parks, Rietumu Septiņdesmit devītā iela

Ņujorka, 10024

Toms apgrieza to otrādi. Otrā pusē ar stingru roku bija uzrakstīta kluba adrese, mobilā tālruņa numuri, e-pasta ad­reses. Viņš pasniedza vizītkarti Sallijai.

Tas ir cilvēks, kura labā viņš strādāja, viņa sacīja. Tas palīdzējis viņam tikt ārā no cietuma.

Grūti noticēt, ka zinātnieks no tik cienījama muzeja būtu iesaistīts nolaupīšanā, zādzībā un slepkavībā.

Kad likmes ir tik augstas, atrodas cilvēki, kas ir gatavi uz jebko.

Sallija atdeva viņam vizītkarti, un Toms to ielika sev ka­batā kopā ar vadītāja apliecību. Viņš pārbaudīja pārējo ma­ka saturu un tad ātri pārmeklēja citas kabatas. Atradis pie­zīmju grāmatiņu, viņš to izvilka un atvēra.

Nu, nu, kas tad tas? jautāja Sallija.

Toms arī to ielika sev kabatā. Mazā somiņā, kas bija pie­stiprināta vīrietim pie jostas, viņš atrada vēl vienu ieroča ma­gazīnas kārbu. Viņš pavērās apkārt un ieraudzīja ieroci gu­ļam zemē tur, kur Sallija bija to nometusi. Toms pacēla to, aizbāza aiz jostas un piesprādzēja somiņu arī turpat.

Tev tiešām šķiet, ka mums vajadzēs izmantot to iero­ci? jautāja Sallija.

Tam vīram varētu būt partneris.

Man tā neliekas.

Nekad nevar zināt.

Vīrietim vairs nebija nekā, kas viņus interesētu. Toms at­kal pārbaudīja viņa pulsu. Pavisam vārgs, bet vēl turējās. Viņš vēlējās, kaut šis nelietis būtu miris: tas padarītu visu daudz vienkāršāku. Tomu nedaudz mulsināja tas, ka viņš ne­izjūta pat ne mazāko žēlumu pret šo tipu.

Vīrieša šautene gulēja smiltīs pāris pēdu attālumā, un Toms to pacēla, izņēma tukšo magazīnas kārbu un aizmeta projām. Somiņā atradās otra magazīnas kārba, kuru Toms iztukšoja, izmētādams lodes smiltīs, un aizmeta kārbu.

Iesim, viņš sacīja.

Un viņš?

Vienīgais, ko varam viņa labā izdarīt, ir tikt no šejienes projām un sameklēt palīdzību. Patiesībā ar viņu jau ir cauri. Toms aplika Sallijai ap pleciem roku. Vai esi gatava?

Sadevušies rokās, atbalstīdamies viens pret otru, viņi kli­bodami devās lejup pa kanjonu. Desmit minūtes viņi soļoja klusumā, un tad Toms pārsteigts apstājās. Viņiem pretim slāja talārā tērpies vīrs, pacēlis roku. Tas bija mūks Vaimens Fords.

Tom! mūks iesaucās un sāka skriet. Tom! Viņš ne­prātīgi žestikulēja un ātri skrēja viņiem pretim. Tajā brīdī Toms izdzirdēja neskaidru dunoņu un ieraudzīja nelielu lid­aparātu bez iluminatoriem, ar apaļu purnu lidojam pāri kan­jona malai un lēni pagriežamies viņu virzienā.