Tiranozauru kanjons

Treša nodaļa

Vaimens Fords nopurināja smiltis no sava talāra apakšma­las un apsēdās uz nokrituša, spirālveidīga veca paegļa stum­bra. Viņš bija nostaigājis gandrīz vai divdesmit jūdzes no klostera un sasniedzis diženo, augsto Navahas nogāzi pie milzīgas, garas plakankalnes gar Atbalšu kores dienvidu ro­bežu. Tālu aiz viņa gulēja spilgti sarkanie Rēgu rančo kanjo­ni, un skatu uz ziemeļrietumiem ietvēra sniegu klātie Kanhilonu kalni.

Fords izņēma no mugursomas četras 1:24 000 U.S.G.S. topogrāfiskās kartes, atlocīja tās un nolika citu citai blakus zemē, nostiprinot stūrus ar akmeņiem. Kādu brīdi viņš pa­domāja, līdz noteica atrašanās vietu, vizuāli saskaņojot da­žādus zemes orientierus ar attiecīgajām kontūrām uz kar­tes. Ar binokli viņš sāka pārmeklēt Atbalšu kori, meklējot kalnu veidojumu, kas līdzinātos tam, kurš datora attēlā. Ieraudzījis kaut ko daudzsološu, viņš to atzīmēja kartē ar sarkanu zīmuli. Pēc piecpadsmit minūtēm viņš nolaida lejā binokli, iedrošināts no tā, ko redzēja. Viņš nebija atradis tica­mu līdzinieku, bet, jo vairāk skatījās bezgalīgajos kanjonos, kas šķērsoja Atbalšu kori, jo vairāk pārliecinājās, ka formā­cija ar T.Rex būs atrodama šeit. Kupolveidīgā akmens forma attēlā šķita tipiska tām iežu formācijām, ko viņš varēja re­dzēt no sava novērošanas punkta. Problēma bija tāda, ka traucēja pakalni vai kanjoni. Piedevām datora attēls rādīja tikai divu dimensiju griezumu akmenī. Nevarēja būt pārlie­cināts, kā formācija izskatītos no cita leņķa.

Viņš atkal pielika binokli pie acīm un turpināja meklēt, līdz bija aptvēris visu, ko varēja saskatīt no savas vietas. Bija pie­nācis laiks doties uz kartē atzīmēto skatu punktu 2, nelielu kaupri Navahas nogāzes attālajā galā, kas izcēlās kā ampu­tēts īkšķis. Tas būs garš pārgājiens, bet tas bija to vērts. No turienes viņš varēs redzēt gandrīz visu šajā apkārtnē.

Paņēmis savu blašķi, Fords novērtēja, ka tajā ir vēl vai­rāk par pusi ūdens. Viņam bija vēl viena, pavisam pilna, kas paslēpta somā. Kamēr vien viņš uzmanīsies, problēmu ar ūdeni nebūs.

Nedaudz iemalkojis, viņš devās ceļā pa Navahas nogā­zes malu.

Soļojot viņš aizsapņojās fiziskais nogurums darīja sa­vu. Viņš bija pateicis abatam, ka viņam nepieciešams ne­daudz laika garīgām pārdomām vienatnē tuksnesī, un bija apsolījis būt atpakaļ nākamajā dienā. Tagad tas vairs nebi­ja iespējams, un, ja viņš turpinās iesākto ceļu, tad varētu paiet vēl pāris dienu, līdz viņš atgriezīsies. Abats neiebil­dīs viņš bija pieradis pie Forda garīgo meklējumu pārgā­jieniem tuksnesī. Šoreiz gan Fordam bija neskaidra nojaus­ma, ka viņš dara ko sliktu. Viņš bija maldinājis abatu par savas nozušanas mērķi; tas vien, ka viņš lūdza Dievu, ba­dojās un liedza sev ķermeņa ērtības, kamēr atradās tuk­snesī, nenozīmēja to, ka viņš atrodas garīgā meklējumos. Viņš bija ļāvies intrigai, noslēpumam, dinozaura atrašanas satraukumam. Klosteris bija viņu apdāvinājis ar spēju ļau­ties sevis apcerei, tas bija kas tāds, ko agrāk viņš nebija pārāk ņēmis vērā, un tagad viņš to izmantoja, lai pārdo­mātu savus motīvus. Kāpēc gan viņš to darīja? Ne jau tādēļ, lai atrastu dinozauru Amerikas iedzīvotāju prieka pēc, kaut arī viņam labpatiktos domāt, ka viņš rīkojas, altruistisku motīvu vadīts. Tas nebija arī naudas dēļ un pavisam no­teikti ne jau slavas dēļ.

Viņš to darīja kāda dziļāka iemesla dēļ, sava rakstura trū­kuma dēļ, aiz vēlmes pēc satraukuma un piedzīvojuma. Pirms trim gadiem viņš bija pieņēmis lēmumu nošķirties no pasaules un veltīt dzīvi kalpošanai Dievam. Tajā laikā tā bi­ja impulsīva rīcība, bet tagad jau labi apsvērta un apstipri­nāta ar lūgšanām. Vai šī nelielā ekspedīcija bija kalpošana Dievam?

Kaut kādu iemeslu dēļ viņam tā tomēr nelikās.

Par spīti šīm domām, it kā viņš būtu pakļauts spēkam, ko nevar kontrolēt, brālis Vaimens Fords turpināja ceļu pa vēja appūsto Navahas nogāzi, skatienu cieši pievērsis attā­lajam mērķim.