Tiranozauru kanjons

Ceturta nodaļa

Detektīvs leitnants Džimijs Vailers sēdēja policijas helikop­terā, velnišķīgi noguris, visā ķermenī juzdams dzinēja dunēšanu. Viņš palūkojās lejā uz spokaino nakts ainavu, kas slī­dēja zem viņiem. Helikoptera pilots sekoja Čamas upes kursam, katrs līkums zaigoja kā līks austrumnieku zobens. Viņi palidoja garām pie upes krasta izvietotajiem mazajiem ciematiem, no kuriem nebija redzams nekas vairāk par ugun­tiņām, Sanhuanpuevla, Medanalesa, Abikija. Ik pa laikam uz 84. šosejas pavīdēja kāda vientulīga mašīna, visaptvero­šajā tumsā iemezdama nelielu dzeltenu gaismas stariņu. Zie­meļos no Abikijas rezervāta jebkāda gaisma vispār nozuda; lejā vīdēja tikai Čamas mežonīgā apgabala kalni un kanjoni, un plašā plakankaļņu valstība, kura nebija apdzīvota līdz pat Kolorādo štata robežām.

Vailers nogrozīja galvu. Tā bija nejauka vieta, kur tikt no­slepkavotam.

Krekla kabatā viņš sataustīja Marlboro paciņu. Viņš bija aiz­kaitināts, jo bija piecelts pusnaktī, aizkaitināts, jo izrādījās, ka Santafē vienīgais policijas helikopters ir brīvs, aizkaitināts, ka nevarēja atrast medicīnas ekspertu, aizkaitināts, jo viņa paša palīgs bija devies uz zelta kazino pilsētām izšķiest sa­vu niecīgo algu azartspēlēs un bija izslēdzis telefonu. Piede­vām pie tā visa maksa par helikoptera izmantošanu bija seši simti dolāru stundā, un šie izdevumi tika ņemti tieši no viņa budžeta. Un šis bija tikai pirmais lidojums. Nāksies veikt ot­ro kopā ar mediķu un nozieguma vietas ekspertu koman­du, pirms varēs pārvietot ķermeni un savākt pierādījumus. Un tad viss nāks atklātībā… Iespējams, Vailers cerīgi nodo­māja, ka tas ir tikai vēl viens narkotiku dēļ izdarīts nozie­gums un citur kā dienas avīzē New Mexican nenoturēsies.

Jā, lūdzu, kaut tas būtu ar narkotikām saistīts noziegums!

Tur! Hoakina kanjonā. Jādodas uz austrumiem, Brodbents sacīja pilotam. Vailers uzmeta skatienu vīram, kurš bija izbojājis viņam vakaru. Viņš bija gara auguma un izskatījās pēc klaidoņa, kājās viņam bija novalkāti kovboja zābaki, no kuriem viens bija salāpīts ar līmlenti.

Helikopters nogriezās no upes.

Vai varat lidot zemāk?

Helikopters nolaidās zemāk, tajā pašā laikā arī samazi­nādams ātrumu, un Vailers mēness gaismā ieraudzīja kanjo­nu aprises, kuru dziļums šķita kā bezgalīgas plaisas zemē. Spokaina, ellišķīga valstība.

Labirints ir tieši tur, lejā, sacīja Brodbents. Cilvēks gulēja tieši pie pašas ieejas, kur Labirints savienojas ar Hoa­kina kanjonu.

Helikopters turpināja lidot vēl lēnāk un apgriezās. Mē­ness atradās gandrīz tieši virs viņiem, izgaismodams gan­drīz visu kanjona gultni. Vailers neredzēja neko citu kā tikai sudrabainas smiltis.

Piezemējies tur tajā atklātajā vietā.

Lai notiek.

Pilots sāka nolaišanos, un helikopters savērpa smilšu vēt­ru no sausās gultnes. Pēc brīža viņi jau atradās uz zemes, ap viņiem pacēlās putekļu mākoņi, un propelleru griešanās dūkoņa sāka norimt.

Es palikšu pie helikoptera, sacīja pilots. Ejiet un da­riet, kas nepieciešams.

Paldies, Fredij!

Brodbents izlēca ārā, viņam sekoja Vailers un, saliecis muguru un aizklājis acis, lai izvairītos no smilšu putekļiem, skrēja, līdz tika no tiem projām. Tad viņš apstājās, iztaisno­jās, izņēma no kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja.

Brodbents turpināja ceļu. Vailers ieslēdza Maglite un paspīdināja visapkārt.

Nesabradājiet pēdas! viņš uzsauca Brodbentam. Ne­gribu, lai nozieguma vietas ekspertīzes puiši man vēlāk uzbrūk ar apvainojumiem. Viņš paspīdināja Maglite pret ieeju kanjonā. Tur nebija nekā cita kā tikai lēzena smilšaina gultne starp divām smilšakmens sienām.

Kas ir tur?

Tas ir Labirints, atbildēja Brodbents.

Uz kurieni tas ved?

Uz vairākiem kanjoniem, kas stiepjas līdz pat de 1os Vjehosas plakankalnei. Tur ir ļoti viegli apmaldīties, detektīv.

Skaidrs. Vailers pagrozīja lukturi uz abām pusēm. Es neredzu nekādas pēdas.

Es arī ne. Bet tām tepat kaut kur ir jābūt.

Rādiet ceļu!

Vailers lēnām sekoja Brodbentam. Lukturis nebija īpaši nepieciešams spilgtajā mēness gaismā, patiesībā tas pat trau­cēja. Vailers to izslēdza.

Es joprojām neredzu nekādas pēdas. Viņš palūkojās apkārt. Kanjons no nogāzes līdz nogāzei slīga mēness gais­mā un izskatījās tukšs nebija pat ne akmens, ne krūmiņa, ne pēdas, ne cilvēka ķermeņa, cik vien tālu varēja redzēt.

Brodbents sāka šaubīties, vērdamies uz visām pusēm.

Vaileram uzmācās nelaba nojausma.

Cilvēks gulēja tieši kaut kur šeit. Un mana zirga pēdām vajadzēja būt ļoti skaidri saredzamām…

Vailers neko neatbildēja. Viņš notupās, nodzēsa smiltis ci­gareti un ielika izsmēķi kabatā.

Tas cilvēks bija šajā apkaimē. Esmu par to pārliecināts.

Vailers ieslēdza lukturi un paspidināja to apkārt. Nekā.

Viņš to atkal izslēdza un izņēma vēl vienu cigareti.

Viņa ēzelis bija tur, Brodbents turpināja, apmēram simts jardu attālumā.

Nebija redzamas nekādas pēdas, nekādu pierādījumu, ne­kāda ēzeļa, nekas cits kā tikai tukšs kanjons, kuru apspīdēja mēness gaisma.

Vai esat pārliecināts, ka esam pareizajā vietā? Vailers pajautāja.

Pilnīgi pārliecināts.

Vailers aizlika īkšķus aiz jostas un vēroja, kā Brodbents staigā apkārt un nopēta zemi. Viņš bija garš vīrs un kustējās viegli. Pilsētā viņš bija iesaukts par Krēzu, taču nepavisam neizskatījās bagāts, it sevišķi ar saviem draņķīgajiem zāba­kiem un Pestīšanas armijas kreklu.

Vailers nospļāvās. Šeit varēja būt ap tūkstošiem kanjonu, bija nakts vidus Brodbents būs aizvedis viņus uz nepareizo vietu.

Vai esat pārliecināts, ka šī ir pareizā vieta? viņš jau­tāja vēlreiz.

Tas bija tieši te, pie ieejas kanjonā.

Varbūt pie cita kanjona?

Nekādā ziņā.

Vailers pats ar savām acīm redzēja, ka neviena nogalinā­tā šeit nav. Mēness spīdēja tik spoži, ka bija gaišs kā dienas vidū.

Nu, pašreiz tā šeit nav. Nav pēdu, nav cilvēka, nav asiņu nekā nav.

Detektīv, šeit bija cilvēks.

Laiks doties mājās, mister Brodbent.

Jūs tā itin vienkārši gribat padoties?

Vailers lēnām un dziļi ieelpoja.

Es tikai saku, ka mums vajadzētu atgriezties no rīta, kad viss šķitīs pazīstamāks. Viņš neļaus šim vīram izvest sevi no pacietības.

Panāciet šurp, sacīja Brodbents. Izskatās, ka smiltis tikušas nolīdzinātas.

Vailers palūkojās uz viņu. Kas, pie velna, šis vīrs tāds bija, ka pavēl viņam, ko darīt?

Es šeit neredzu nekādas nozieguma pēdas. Tas helikop­ters manai nodaļai izmaksā sešus simtus dolāru stundā. Mēs atgriezīsimies rīt ar kartēm, GPS ierīcēm un atradīsim īsto kanjonu.

Man šķiet, ka jūs mani nedzirdējāt, detektīv. Es nekur netaisos doties, pirms mēs neesam šo problēmu atrisinājuši.

Dariet, kā vēlaties. Kā tikt projām no šejienes, jums ir zināms. Vailers pagriezās, aizgāja atpakaļ pie helikoptera un iekāpa tajā. Dodamies projām!

Pilots noņēma austiņas.

Un viņš?

Viņš zina, kā tikt no šejienes projām.

Viņš jums rāda signālus.

Vailers klusu nolamājās un paskatījās uz tumšo figūru pā­ris simts jardu attālumā. Brodbents māja ar roku un žesti­kulēja.

Izskatās, ka viņš kaut ko ir atradis, teica pilots.

Žēlīgā debess! Vailers izvēlās no helikoptera un slāja atpakaļ pie Brodbenta, kurš bija notīrījis smiltis, atklājot zem tām melnu, lipīgu, mitru slāni.

Vailers norija siekalas, atkabināja lukturi un ieslēdza to.

Ak jēziņ! viņš iesaucās, soli atkāpdamies. Ak jēziņ!