Tiranozauru kanjons

Sestā nodaļa

Piektlfienas rīts atausa nevainojami zils, sīļu bariem žēlojo­ties un kaujoties savā starpā, kokiem metot garas, aukstas ēnas pār pļavu. Toms tajā rītā bija pabarojis zirgus, devis viņiem stundu laika, lai paēstu, un tagad veda savu iemīļoto Noku pie slitas, lai uzliktu viņam seglus. Sallija viņam pievienojās ar savu Sjerru, un abi kopā klusēdami izsukāja zirgus un iztī­rīja viņiem nagus, tad apsegloja un uzlēca viņiem mugurā.

Kamēr viņi devās projām, bija vairs tikai atmiņas par vē­sajām zaļo koku ēnām pāri līcītim. Netālu pacēlās Krama smaile, kuras stāvās nogāzes beidzās ar nošķeltu virsotni, ko tik slavenu bija darījušas Džordžijas O'Kīfas gleznas. Vi­ņi jāja ierastajā klusumā, zirga mugurā nesarunādamies, pietika ar patīkamo prieku būt kopā. Nonākuši pie sēkļa, zir­gi šļakstoties iebrida seklajā straumē, kas joprojām bija le­daina no kūstošā kalnu sniega.

Uz kurieni nu, kovboj? pajautāja Sallija.

Uz Barankones avotu.

Ideāli.

Šeins par visu parūpēsies, sacīja Toms. Man šajā pēc­pusdienā vispār nav jāatgriežas.

Viņu pārņēma vainas apziņa. Viņš bija pārāk daudz paļā­vies uz Šeinu šajā nedēļā.

Viņi sasniedza krauju un sāka jāt augšā pa šauro ceļu, kas veda uz virsotni. Virs viņiem riņķoja vanags. Gaiss smaržoja pēc kokiem un putekšņiem.

Sasodīts, es dievinu šo apkārtni, sacīja Sallija.

Ceļš līkumoja gar pakalnu un ieveda starp vēsajām prie­dēm. Pēc pusstundas viņi sasniedza virsotni, un Toms pa­grieza zirgu, lai redzētu ainavu. Viņam tā nekad neapnika. Pa kreisi bija stāvā Krama smailes nogāze un pa labi plakan­kalnes oranžie pauguri. Lejā gulēja nelīdzenie lucernas lau­ki pie Kanonas pietekas, aizstiepdamies uz plašo Mirdzošo akmeņu ieleju simts tūkstošu akru platumā. Tālumā slējās el­pu aizraujošās Sirmgalvju plakankalnes aprises, ko izroboja kanjoni augsto pakalnu sākums. Kaut kur tur gulēja brī­nišķīgā T.Rex fosilija un to meklēja pustraks mūks. Toms pavērās uz Salliju. Vējš plivināja viņas medus krāsas matus, un viņas seja bija pagriezta pret gaismu, lūpas viegli pavēr­tas no labsajūtas un bijības.

Nepavisam nav slikts skats! Sallija iesmējās.

Viņi jāja tālāk, vējam čabinot zāli gar ceļa malām. Toms ļāva Sallijai jāt pa priekšu un noraudzījās uz viņu zirga mu­gurā. Viņi turpināja klusēt, vienīgā skaņa nāca no seglu rit­miskās čīkstoņas.

Kad skatieniem pavērās augstie plakankalnes zālāji, Sal­lija piesita papēžus pret Sjerras sāniem un sāka jāt ātrāk. Toms viņai sekoja. Viņa novirzījās no celiņa, jājot pāri vēja appūstajai zālei, kuru izraibināja lupīnas.

Jāsim nedaudz ātrāk! ierosināja Sallija un pamudināja zir­gu, vēlreiz iecērtot tam ar papēžiem. Sjerra uzsāka aulekšot.

Toms turējās līdzi. Pļavas tālākajā galā Toms redzēja ko­ku skupsnu, kas iezīmēja Barankones avotu sarkana kalna pakājē.

Labi, iesaucās Sallija. Kurš būs pirmais! Uz priekšu! Viņa uzsita Sjerrai vēl beidzamo reizi. Zirgs metās uz priekšu gluži kā skrējienā par dzīvību vai nāvi, kamēr Sallija priekā klaigāja.

Noku, kas vienmēr gribēja būt vadībā, nevajadzēja daudz mudināt, un drīz vien viņi jau traucās pāri pļavai, sāns pie sāna. Sallija sāka izvirzīties, viņas matiem plīvojot aiz mu­guras kā zelta ugunij. Toms vēroja viņu lidojam, un viņam bija jāatzīst, ka viņa ir sasodīti laba jātniece. Abi zirgi pēk­šņi cirtās pa zāli starp kokiem, kas auga ap avotu. Pēdējā brīdī Sallija pievilka grožus, un Toms darīja to pašu; zirgi atgāza galvas un, kā jau labi trenēti, slīdoši apstājās. Toms, paskatījies sāņus, ieraudzīja Salliju, viņas mati bija mežonīgi izspūruši, baltā blūze pa pusei vaļā, tai bija iztrūcis pāris pogu, viņas seja staroja.

Tas bija jautri!

Viņa nolēca no zirga.

Viņi bija izjājuši nelielā klajumā starp kokiem, kura cen­trā atradās sens ugunskura aplis un pāris baļķu sēdvietām. Kovboji no seniem laikiem te bija izveidojuši robežu apmet­ni, galdi bija izgrebti no raupji tēstiem priežu baļķiem, pie koka bija pienaglota kaste, koka zarā iesprausta spoguļa lauska, un ieplaisājusi emaljas mazgāšanās bļoda karājās pie nagliņas.

Toms noņēma abiem zirgiem seglus, padzirdīja viņus avo­tā un palaida paganīties. Kad viņš atgriezās, Sallija bija iz­klājusi uz plānas segas pusdienas. Vidū bija uzlikta sarkan­vīna pudele, tikko atvērta.

Lūk, tas ir ko vērts, sacīja Toms, paceldams pudeli. Deviņdesmit septītā gada Castello di Verrazzano. Nav slikts.

Es to paslēpu seglu somā. Ceru, ka neiebilsti.

Baidos gan, ka tas ir kārtīgi sakratīts, sacīja Toms ar tēlotu nosodījumu. Vai esi pārliecināta, ka mums vajadzētu dzert pusdienu laikā? Tas ir pret noteikumiem dzert un jāt.

Nu, nu! Sallija novaidējās, attēlojot viņu. Mums jau laikam nāksies pārkāpt noteikumus, vai ne? Viņa nokoda no sviestmaizes divus pamatīgus kumosus un tad ielēja plastmasas glāzē vīnu. Lūdzu!

Toms paņēma to, pavirpināja un iemalkoja, novērtēdams kā lietpratējs.

Ogas, vaniļa un nedaudz šokolādes.

Sallija ielēja sev pilnu glāzi un iedzēra kārtīgu malku. Toms arī nokoda sviestmaizi un vēroja viņu ēdam. Lapot­nei cauri spraucās zaļa gaisma, un katru reizi, kad uzpūta vējiņš, koki iešalcās. Pabeidzis ēst, Toms atgūlās uz segas, kuru viņi bija noklājuši mīkstajā zālē. Tālāk starp kokiem viņš redzēja ganāmies zirgus, saules gaismas izraibinātus. Pēkšņi viņš sajuta vēsu roku uz deniņiem. Pagriezies Toms ieraudzīja, ka Sallija noliekusies pār viņu, viņas blondie mati noklājās kā aizkars.

Ko tu dari?

Viņa pasmaidīja.

Pēc kā tas izskatās?

Viņa satvēra Toma galvu rokās.

Toms mēģināja piecelties sēdus, bet rokas viņu maigi atstūma atpakaļ uz segas.

Ei… viņš ieteicās.

Ei pats!

Viena roka ieslīdēja zem Toma krekla, glāstot viņa krū­tis. Sallija noliecās un pieskārās viņa lūpām. Viņas mute gar­šoja pēc piparmētrām un vīna. Viņa noslīga pār Tomu, un viņas mati smagi nogūlās uz viņa krūtīm.

Toms pasniedzās pēc viņas matiem, noglaudīja tos un pār­laida roku viņas mugurai, sajuzdams, kā saspringst viņas muskuļi. Toms pievilka sev klāt viņas slaido augumu, un Sal­lijas maigās krūtis piekļāvās viņam.

Pēc tam viņi gulēja blakus viens otram uz segas. Toms bija aplicis roku Sallijai ap pleciem un lūkojās viņas brīnišķīgajās tirkīza acīs.

Labāk vairs nevar būt, vai ne? viņš pajautāja.

Jā, viņa nočukstēja. Tas ir tik labi, ka man gandrīz vai kļūst bail.