Tiranozauru kanjons

18.nodaļa

Fords bija apsēdies ar muguru pret akmeni, izbaudot sil­tumu, kas nāca no nelielā ugunskura, ko viņš bija iekūris no nokaltušiem kaktusu stumbriem. Tiranozauru kanjona sienas tumši pacēlās viņam apkārt, augšā dodot ceļu dziļām, sam­tainām debesīm, kuras klāja zvaigznes.

Fords tikko bija pabeidzis ēst savas vakariņas lēcas un rīsus. Viņš paņēma kārbu, kurā bija atradušās lēcas, uzlika to uz uguns un sakarsēja, līdz jebkādas ēdiena paliekas bija sadegušas, tā bija viņa trauku mazgāšanas metode, kad ūdens bija pārāk dārgs, lai to tērētu. Ar zaru izvilcis kārbu no uguns, viņš ļāva tai atdzist un piepildīja to ar ūdeni no blašķes. Turot kārbu pie tās metāla virsmas, viņš to ielika taisni starp degošajiem stumbriem. Pēc īsa brīža ūdens sāka vārīties. Viņš noņēma kārbu, iebēra tajā pilnu karoti samal­tas kafijas, iemaisīja to ūdenī un novietoja kārbu atpakaļ uz uguns. Jau pēc piecām minūtēm kafija bija gatava.

Viņš to iemalkoja, turot kārbu pie vāciņa un izbaudot rūg­to, dūmakaino garšu. Skumīgi pasmaidījis, viņš atcerējās ma­zo, pārblīvēto kafejnīcu, kuru abi ar Džūliju mēdza Romā ap­meklēt. Tā bija netālu no Panteona, un viņi tur bija dzēruši ideālas espresso tasītes pie neliela galdiņa. Kā sauca to vietu? Tazza d'Oro.

Viņš bija ļoti tālu no turienes.

Izdzēris kafiju, Fords iztukšoja pēdējās piles no kārbas un, izmetis biezumus ugunī, nolika kārbu malā, lai no rīta atkal tajā uzvārītu kafiju. Nopūties viņš atslīga pret akmeni, sa­vilka apmetni ciešāk un pacēla skatienu pret zvaigznēm. Bi­ja jau gandrīz pusnakts, un izliektais mēness līda pār kanjo­na malu. Viņš ieraudzīja dažus zvaigznājus, ko pazina, Lielos Greizos Ratus, Kasiopeju, Sietiņu. Piena Ceļa kvēlojošais kā­sis stiepās pāri debesīm; izsekojis to, viņš atrada arī Cygnus, uz visiem laikiem lidojumā pāri galaktikas centram sasalušo Gulbi. Viņš bija lasījis, ka pastāvot tāds milzīgs melns cau­rums galaktikas centrā, ar nosaukumu Cygtius X-l, un prā­toja par cilvēku pārdrošību, kad viņi iedomājās, ka jebko sa­prot par Dieva patieso dabu.

Atkal nopūties, Fords izstiepās smiltīs, prātodams, vai šādas domas piemērotas cilvēkam, kas drīz kļūs par benediktiešu mūku. Viņš juta, ka pēdējo dienu notikumi veda vi­ņu pretim kaut kādai garīgai krīzei. T.Rex meklējumi bija at­dzīvinājuši pazīstamās alkas, ilgošanos pēc medībām, no kuras, kā pašam šķita, viņš bija ticis vaļā. Lai Dievs pasarg', viņš jau bija piedzīvojis tik daudz, ka pietika veselam mū­žam. Viņš prata četras valodas, bija dzīvojis dučiem eksotis­ku valstu un bija pazinis daudzas sievietes, pirms atradis mūža mīlestību. Tās dēļ viņš bija neizturami cietis un turpi­nāja ciest. Tad kāpēc gan turpinājās šī atkarība no briesmām un satraukuma? Te nu viņš bija, meklējot dinozauru, kas ne­piederēja viņam, kas viņam nenesīs ne atzinību, ne naudu, ne slavu. Kāpēc? Vai šīs neprātīgās alkas pēc meklējumiem bija kāda būtiska rakstura trūkuma dēļ?

Neapzināti Fords sāka kavēties atmiņās par to liktenīgo dienu Siemreapā, Kambodžā. Kopā ar sievu Džūliju viņi bi­ja iepriekšējā dienā devušies projām no Pnompeņas ceļā uz Taizemi. Viņi bija piestājuši uz pāris dienām Siemreapā, lai apskatītu Angkorvata tempļus ekskursija pa valsti bija daļa no viņu maskēšanās. Tikai pirms nedēļas viņi bija uzzināju­ši, ka Džūlija ir stāvokli, un, lai to nosvinētu, viņi bija re­zervējuši numuru viesnīcā Roi/al Khampang. Viņš nekad ne­aizmirsīs pēdējo kopā pavadīto vakaru, stāvot Angkorvatā uz Naga Balustrade un vērojot, kā saule riet aiz tempļa milzī­gajiem pieciem torņiem. Tālumā no mežā paslēpta klostera bija dzirdama noslēpumaina, dunoša budistu mūku lūgša­nās.

Viņu uzdevums bija izpildīts bez jebkādas kļūmes. Tajā rītā viņi bija nosūtījuši CD-ROM ar tajā ierakstītajiem datiem savam sabiedrotajam Pnompeņā. Viņiem šķita, ka ir veikli tikuši galā ar uzdevumu. Fords gan bija ievērojis, ka viņiem seko vecs Toyota Land Cruiser. Tomēr šķita, ka tas nav nekas nopietns, un Fordam jau bija vairākkārtēja pieredze tajā, ka viņu izseko.

Pēc saulrieta viņi bija ilgi vakariņojuši vienā no lētajiem āra restorāniem pie Siemreapas upes, vardēm lēkājot pa grīdu un naktstauriņiem lidinoties ap spuldzītēm, kas bija sakarinātas vados. Viņi bija devušies atpakaļ uz savu nesamērīgi dārgo viesnīcas numuru un pavadījuši lielāko pārējā vakara daļu, val­stoties pa gultu. Viņi bija gulējuši līdz vienpadsmitiem un pa­ēduši brokastis uz terases. Un tad Džūlija bija devusies pēc mašīnas, kamēr Fords nonesīs lejā viņu mantas.

Viņš bija izdzirdējis apslāpētu sprādzienu tieši tad, kad lifta durvis atvērās uz vestibilu. Viņš bija pieņēmis, ka uz­sprāgušas vecas raktuves Kambodžā tādu joprojām bija pa­pilnam. Viņš atcerējās, ka bija gājis pāri pagalmam ar pal­mām un redzējis pa vestibila durvīm viesnīcas priekšā kūpam dūmus. Viņš bija izskrējis ārā. Mašīna gulēja otrādi, gandrīz vai pāršķelta uz pusēm, no tās viļņiem plūda sīvi dūmi, tā bija kā krāteris asfaltā. Viena no riepām bija aizli­dojusi piecdesmit pēdas tālāk, uz nevainojami apkopta mau­riņa nikni degot.

Pat tad viņš nebija pamanījis, ka tā ir viņa mašīna. Viņš pieņēma, ka tā ir kārtējā politiskā slepkavība, kas Kambodžā bija ierasta parādība. Viņš bija stāvējis kāpņu augšgalā, skatīdamies pa labi un pa kreisi, meklēdams Džūliju, uztrauk­damies, ka varētu uzsprāgt vēl viena bumba. Tur stāvot, viņš bija ieraudzījis saplēsta auduma gabaliņu plivināmies vējā; tas uzlidoja pa viesnīcas kāpnēm un nolaidās gandrīz viņam pie kājām un tad viņš pazina, ka tā ir Džūlijas blūzes ap­kaklīte.

Ar sāpīgu garīgu piepūli Fords piespieda sevi atgriezties tagadnē, pie ugunskura, tumšajiem kanjoniem, debesīm, ku­rās mirdzēja zvaigznes. Visas drausmīgās atmiņas šķita tālu jo tālu, it kā tās būtu atgadījušās citā dzīvē ar kādu citu cil­vēku.

Bet tur jau tā lieta: vai šī tiešām bija cita dzīve un viņš cits cilvēks?