Tiranozauru kanjons

CETURTĀ DAĻA. VELNA KAPSĒTA

T.Rex bija ļoti gudra būtne. Viņai bija viena no augstākajām smadzeņu un ķermeņa proporcijām, tādas nebija nevienam citam rāpulim, mirušam vai dzīvam, un viņas smadzenes bija lielākās, kādas jebkad izveidojušās sauszemes dzīvniekam, tās bija gandrīz vai kā cilvēkam. Bet viņas galvas smadzenes, kas bija atbildīgas par sprie­šanu, gandrīz vai vispār neeksistēja. Viņas prāts bija bioloģiska ieva­des un izvades mašīna, kas apstrādāja instinktīvu uzvedību. Tās programmatūra bija lieliska. Viņa nedomāja par to, ko dara. Viņa gluži vienkārši to darīja.

Viņai nepiemita ilglaicīga atmiņa. Atmiņa bija domāta vājajiem. Nebija nekādu plēsoņu, ko viņai nāktos pazīt, nekādu briesmu, no kurām izvairīties, nekā, ko vajadzēja iemācīties. Instinkts parūpējās par viņas vajadzībām, kas bija gluži vienkāršas. Viņai vajadzēja ba­rību. Daudz barības.

Būt radījumam bez atmiņas nozīmē būt brīvam. Smilšu pakal­ni, kuros viņa bija piedzimusi, viņas māte un brāļi, un māsas, bēr­nības liesmojošie saulrieti, lietusgāzes, kas lika upēm tecēt sarkanām un aizsūtīja straujus palus sāņus pa ieplakām, karstie sausumi, no kuriem ieplaisāja zeme, par tiem viņai nebija nekādu atmiņu. Vi­ņa izbaudīja dzīvi, kad dzīvoja, un viņai nebija pagātnes, gluži kā upei, kas zaudē sevi, ieplūstot okeānā.

Viņa vēroja, kā viņas piecpadsmit brāļi un māsas nomirst vai tiek nogalināti, un viņa neizjūta pilnīgi neko. Viņa neko nezināja. Viņa pat neievēroja, ka citu vairs nav, tikai to, ka miruši viņi pār­vērtās par barību. Tas arī bija viss. Šķīrusies no mātes, viņa nekad māti vairs neatpazina.

Viņa medīja, nogalināja, ēda, gulēja un klejoja. Viņai nebija no­jausma, ka viņai ir "teritorija", viņa kustējās, sekojot ceļiem, uz kuriem atradās atlikusī veģetācija un papardes, ko bija atstājuši aiz sevis putniegurņi, bez jebkādas atpazīšanas vai atcerēšanās. Viņu ieradumi bija arī viņas ieradumi.

Tādas cilvēciskas emocijas kā mīlestība, ienaids, līdzjūtība, sē­ras, nožēla vai laime viņas prātā neeksistēja. Viņa pazina tikai sāpes un baudu. Viņa bija ieprogrammēta tā, ka, darot to, ko pieprasīja viņas instinkti, viņa guva baudu, un šiem instinktiem nepakļau­ties bija gluži vienkārši neiedomājami.

Viņa neaizdomājās par savas esamības nozīmi. Viņa neapzinā­jās, ka eksistē. Viņa gluži vienkārši bija.