Tiranozauru kanjons

Divdesmit otra nodaļa

Toms cieši lūkojās uz balto PoiuerBook ekrānu. Sākumā nekas nenotika, un tad sāka veidoties attēls, vispirms neskaidrs.

Paiet kāds bridis, līdz tas tiek apstrādāts, nomurmi­nāja Vaimens.

Pirmais piegājiens beidzās, bet attēls joprojām izskatījās kā ēna. Tas itin nemaz nelīdzinājās zelta lādei vai pamestām raktuvēm, bet, iespējams, tas ieskicēja kādu alu. Tad attēls sāka noskaidroties līniju pēc līnijas. Tomam aizrāvās elpa, kad ēna sāka kļūt par objektu. Par nepārprotamu objektu. Viņš tik tikko tam spēja noticēt, viņam šķita, ka tā ir optis­ka ilūzija, ka tas ir kas cits, nekā likās. Beidzot viņš saprata, ka tā nav optiska ilūzija.

Ak, Dievs! iesaucās Toms. Tā nav nekāda bagātība. Tas ir dinozaurs!

Vaimens iesmējās, un viņa acis mirdzēja.

Es jau teicu, ka tu būsi pārsteigts. Paskaties uz mēro­gu. Tas ir T.Rex, un saskaņā ar nelieliem pētījumiem, ko vei­cu, tas noteikti ir lielākais, kāds jebkad atrasts.

Bet tas ir viss kopumā, ne tikai kauli.

Pareizi.

Toms apklusa, blenžot uz attēlu. Tas pilnīgi noteikti bija Tyrannosaurus Rex kontūras bija nepārprotamas -, kas gu­lēja, salocījies uz sāniem. Bet tās nebija tikai skeleta fosilijas vairums ādas, iekšējo orgānu un gaļas arī šķita pārakmeņojies kopā ar kauliem.

Tā ir mūmija, noteica Toms. Pārakmeņojusies dino­zaura mūmija.

Tieši tā.

Tas ir neticami! Tām jābūt ļoti ievērojamām fosilijām, kādas vien vispār atrastas.

Pareizi. Tā ir gandrīz vai pilnīga, trūkst tikai pāris zo­bu, nagu un astes pēdējās daļas. Vai redzi, kā viss cits šķiet parādāmies no akmens.

Tātad noslepkavotais vīrietis bija dinozauru meklētājs.

Tieši tā. "Bagātība", par kuru viņš runājis, varēja būt mēģinājums maldināt vai vienkārši runas veids. Tā ir bagā­tība, tikai attiecas uz paleontoloģiju.

Toms lūkojās uz attēlu. Viņš joprojām tik tikko spēja tam noticēt. Bērnībā viņš vienmēr bija gribējis kļūt par paleon­tologu, un, kamēr citi bērni izauga un pārstāja interesēties par dinozauriem, viņš nebija varējis tikt vaļā no sava sapņa. Tēvs bija virzījis viņu veterināra karjeras virzienā. Un te nu viņš bija, lūkodamies uz to, kam jābūt pārsteidzošai dino­zaura fosilijai.

Te arī ir tavs motīvs, sacīja Vaimens. Tas dinozaurs ir milzu bagātību vērts. Es pameklēju internetā. Vai esi dzir­dējis par dinozauru, vārdā Sjū?

Slaveno tiranozauru, kas atrodas Atradņu muzejā?

Jā, tas pats. Tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā to atklāja kāds profesionāls fosiliju meklētājs, vārdā Sjū Hendriksons, Dienviddakotas neauglīgajā zemē. Lielākais un pats ideālākais T.Rex, kas jebkad atrasts. Pirms desmit ga­diem to pārdeva Sothebi/'s izsolē par vairāk nekā astoņiem miljoniem dolāru.

Toms viegli iesvilpās.

Šim jābūt vērtam desmit reizes vairāk.

Vismaz.

Tātad kur tas atrodas?

Vaimens Fords pasmaidīja un norādīja uz ekrānu.

Vai redzi to neskaidro kontūru ap dinozauru? Tas ir šķērsgriezums no atsegtā akmens, kurā fosilija ir iestiprinā­ta. Tas ir liels veidojums, vairāk nekā četrdesmit pēdu dia­metrā, un tam ir tik neparasta forma, ka to vajadzētu viegli pamanīt. Visa informācija par atrašanās vietu atrodama šeit. Vajag tikai pastaigāt apkārt, līdz to atrod.

Sākot ar Tiranozauru kanjonu.

Tā būtu apburoša sakritība. Patiesībā, Tom, tas varētu būt jebkur plakankalnē.

Varētu paiet nezin cik ilgs laiks, līdz to uziet.

Nedomāju vis. Esmu pavadījis tur daudz laika, dodo­ties pārgājienos, un es uzskatu, ka varētu to atrast nepilnā nedēļā. Tev ir ne tikai formācijas apveids, bet vari arī re­dzēt dinozaura galvu un augšējo ķermeņa daļu, kas sānos atklāta. Tam jābūt iespaidīgam skatam, kā dinozaura žokļi parādās no akmens.

Kā tas melnais monolīts, no kura Tiranozauru kanjons ieguva sev vārdu? pajautāja Toms.

Es zinu to monolītu tam nav nekāda sakara ar fosi­liju. Tagad mēs zinām, ko tieši meklēt, vai ne, Tom?

Pagaidi! Kurš teica, ka mēs to meklēsim?

Es saku.

Toms papurināja galvu.

Man šķiet, ka tu mācies, lai kļūtu par mūku. Man šķita, ka tu ar to vairs nenodarbojies.

Vaimens Fords kādu bridi viņu vēroja un tad nolaida ska­tienu.

Tom, pagājušajā reizē tu man uzdevi jautājumu. Es gri­bētu uz to atbildēt.

Tā nebija mana darīšana. Es tiešām nevēlos to zināt.

Tā gluži nebija, un es gatavojos atbildēt uz tavu jautā­jumu. Es to visu esmu sevī krājis un izmantojis klusēšanu par balstu, par veidu, kā izvairīties no problēmas. Viņš apklusa.

Toms neko nesacīja.

Es biju slepenais darbinieks. Es mācījos kriptoanalīzi, bet beigās sāku strādāt par slepeno sistēmas analītiķi lielā datoru firmā. Patiesībā es biju CIP urķis.

Toms uzmanīgi klausījās.

Teiksim tā, piemēram, Kambodžas valdība nopērk ser­verus un programmatūru no, sacīsim, lielas amerikāņu firmas ar trīs burtu akronīmu, kuru es neminēšu. Kambodžiešiem nezinot, maza loģiskā bumba tiek paslēpta programmatūras kodā. Pēc diviem gadiem bumba sāk darboties, un ar sis­tēmu notiek kas dīvains. Kambodžas valdība sauc palīgā amerikāņu firmu. Mani, sistēmas analītiķi, sūta turp. Es aiz­braucu kopā ar sievu viņa arī ir firmas darbiniece un noder par aizsegu. Es tieku galā ar problēmu, bet tajā pašā laikā nokopēju uz CD-ROM visu Kambodžas valdības slepeno per­sonāla failu saturu. CD-ROM ir nomaskēts par Verdi Rekviēma kopijām, pat ar mūziku tajās. Tās pat var atskaņot. Bet es runāju teorētiski. Nekas no tā, iespējams, nav noticis.

Viņš apklusa un dziļi ieelpoja.

Izklausās jautri, sacīja Toms.

Jā, tas bija jautri līdz viņi ielika manas sievas mašīnā bumbu un uzspridzināja to. Viņa tajā laikā bija stāvoklī ar mūsu pirmo bērnu.

Ak, mans Dievs…

Nekas, Tom, Vaimens ātri ieteicās. Es tikai gribēju tev izstāstīt. Kad tas notika, es gluži vienkārši aizgāju no tās dzīves un ienācu šajā. Paņēmu līdzi vienīgi drēbes, kas mu­gurā, mašīnas atslēgas un maku. Pie pirmās izdevības ieme­tu maku un atslēgas bezdibenī šeit, kanjonā. Mani bankas konti, māja, akciju portfelis man pat nav ne jausmas, kas ar tiem noticis. Kādreiz, kā jau citi labi mūki, es to visu atdošu nabadzīgajiem.

Neviens nezina, ka tu esi šeit?

Visi zina, ka esmu šeit. CIP saprata. Tici vai ne, Tom, CIP nebija slikta vieta, kur strādāt. Pārsvarā tur bija labi cil­vēki. Džūlija mana sieva un es, mēs apzinājāmies risku. Mūs kopā savervēja tūlīt pēc universitātes. Tie personāla fai­li, kurus es savācu, atklāja daudzus bijušos sarkano khmeru spīdzinātājus un slepkavas. Tas bija labs darbs. Bet man… Viņa balss noslāpa. Upuris bija pārāk liels.

Mans Dievs!

Vaimens pacēla pirkstu.

Neizmanto pavēlnieka vārdu bez iemesla! Tagad esmu tev pastāstījis.

Es pat nezinu, ko lai saku, Vaimen. Man ļoti žēl tie­šām ļoti žēl.

Nevajag neko teikt. Neesmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas ticis sāpināts, šeit ir laba dzīve. Kad tu noliedz savas vajadzības badojoties, dzīvojot nabadzībā, celibātā un klu­sumā, tu pietuvojies kaut kam mūžīgam. Sauc to par Dievu, sauc to kā gribi. Esmu laimīgs cilvēks.

Iestājās ilgs klusums. Beidzot Toms pajautāja:

Un kā tas viss saistīts ar tavu ideju par to, lai mēs mek­lējam dinozauru? Es apsolīju nodot piezīmju grāmatiņu tā vī­ra meitai Robijai un tas arī viss. Cik tas skar mani, dino­zaurs ir viņējais.

Vaimens uzsita pa galdu.

Man nepatīk tev to teikt, Tom, bet visas tās plakankal­nes un neauglīgā zeme, un kalni aiz tām, tas viss pieder Ze­mes pārvaldības birojam. Vārdu sakot, tā ir federālā zeme. Mūsu zeme. Amerikas iedzīvotājiem pieder šī zeme un viss uz tās un tajā, arī dinozaurs. Redzi, Tom, tas vīrs nebija ti­kai dinozauru meklētājs. Viņš bija dinozauru zaglis.