Tiranozauru kanjons

Septiņpadsmitā nodaļa

Klubā "Amsterdama" valdīja ierastais klusums. Vienīgās skaņas bija maigā avīžu čaboņa un paretā ledus nograbēšana glāzē. Ozola paneļa sienas, tumšās gleznas un smagnējās mēbeles radīja šajā vietā elegances un bezgalības sajūtu, kuru vēl vairāk pastiprināja veco grāmatu un ādas smarža.

Vienā kaktā, iegrimis dziļā krēslā, dzeltenu gaismas sta­ru ielokā sēdēja Ians Korvuss, malkojot martīni un pārlasot pēdējo Scientific American izdevumu. Viņš pāršķirstīja lapas, tā īsti nemaz nelasot, pirms nepacietīgi nometa žurnālu uz galda. Sestdienas vakarā septiņos lasītava sāka pamazām tukšoties, kad visi devās vakariņās. Korvuss nekāroja nedz pēc ēdiena, nedz sarunām. Bija pagājušas jau septiņdesmit divas stundas, kopš Madokss bija ar viņu kontaktējies. Kor­vusam nebija ne jausmas, kur Madokss atrodas vai ko viņš dara, un nekāda droša veida, kā ar viņu sazināties.

Viņš sagrozījās krēslā, pārkrustoja kājas un iedzēra pama­tīgu martīni malku. Krūtīs izplūda aicinošais siltums, tad sa­sniedza galvu, bet tas viņu ne mazākajā mērā nenomierināja. Pārāk daudz bija atkarīgs no Madoksa; viss bija atkarīgs no Madoksa. Korvusa karjera bija krīzes stāvokli, un viņš atradās bijušā cietumnieka žēlastībā.

Melodija joprojām strādāja laboratorijā, izdarot nākamos eksemplāra pētījumus. Viņa bija pierādījusi, ka ir fenomenāla zinātniece, sasniegdama daudz vairāk, nekā viņš bija gaidī­jis. Patiešām, viņa bija paveikusi darbu tik labi, ka Korvuss sāka nedaudz uztraukties, varētu izrādīties, ka viņa nav pārāk parocīga persona, ar kuru dalīties slavā. Iespējams, ka viņš bija pieļāvis kļūdu, nododot tikai viņai vien izdarīt tik svarīgu analīzi, pašam neiesaistoties, lai attaisnotu to, ka viņš piesavināsies visu atzīšanu.

Viņa bija apsolījusi piezvanīt vienpadsmitos, lai pateiktu pēdējos rezultātus. Korvuss pārbaudīja, cik rāda pulkstenis: vēl bija atlikušas četras stundas.

Tas, ko viņa bija atklājusi, jau bija vairāk nekā pietieka­mi, lai viņš tiktu ieskaitīts štatos. Tas bija pašu dievu sūtīts. Nebūs iespējams liegt viņam štata vietu un noskatīties, kā visu laiku pats svarīgākais dinozaura eksemplārs aiziet ko­pā ar viņu uz citu muzeju. Lai arī cik ļoti viņiem Korvuss nepatika, lai kā viņiem šķita, ka viņa publikāciju nav pietie­kami, viņi nelaistu projām eksemplāru. Tā bija veiksme taču nē, nodomāja Korvuss, tā nemaz nebija veiksme. Kāds tei­cis, ka veiksme ir tad, kad gatavošanās tai sakrīt ar iespēju. Viņš bija labi gatavojies. Viņš jau pirms sešiem mēnešiem bi­ja dzirdējis baumas, ka Mārstons Vezerss uzgājis kaut ko no­zīmīgu. Viņš zināja, ka vecais vandījās pa Ņūmeksikas zie­meļiem, cerēdams uziet dinozauru uz Zemes pārvaldes birojam piederošās zemes sabiedrībai piederošas zemes. Korvuss bija sapratis, ka šeit pavīd perfekta iespēja; atņemt dinozauru no zagļa un atdot to zinātnei. Viņš paveiktu no­derīgu sabiedrisko darbu kā arī pats sev palīdzētu.

Korvuss bija juties vairāk nekā nedaudz uztraucies, kad uzzināja, ka Madokss ir tiešām noslepkavojis Vezersu, taču, ticis pāri sākotnējam šokam, viņš saprata, ka galu galā tas arī bija pareizais lēmums tas ievērojami vienkāršoja visu. Un tas izņēma no aprites vīru, kurš bija vairāk atbildīgs par neaizstājamu zinātnisko eksemplāru zādzībām no sabiedrī­bai piederošas zemes nekā jebkurš cits, dzīvs vai miris.

Sagatavošanās. Madokss nebija tā itin vienkārši iekritis vi­ņam rokās. Madokss bija sazinājies ar viņu tā dēļ, kas Kor­vuss bija pasaules autoritāte tiranozauru pētniecībā. Kad Korvuss aptvēra, ka Mārstonam Vezersam ir iespēja tikt pie pirmšķirīga eksemplāra, viņš bija sapratis, cik noderīgs Ma­dokss varētu būt ja viņš tiktu laukā no cietuma. Korvuss bija uzņēmies personisku risku, lai to noorganizētu, bet vi­ņam palīdzēja fakts, ka Madokss bija apsūdzēts par slepka­vību bez iepriekšēja nodoma, nevis par otrās pakāpes slep­kavību, viņam bija sasodīti labs advokāts. Madoksam par labu bija arī nevainojama uzvedība cietumā. Un, beidzot, kad parādījās Madoksa pirmā iespēja uz atbrīvojumu pret gal­vojumu, atklājās, ka mirušajam upurim nebija ne radinieku, ne draugu, kuri ierastos uz lietas atkārtotu izskatīšanu un izklāstītu savus stāstus. Korvuss pats bija runājis šajā sēdē, galvojot par Madoksu un piedāvājot, ka dos viņam darbu. Tas bija nostrādājis, un Madokss bija atbrīvots.

Laika gaitā Korvuss bija atklājis, ka Madokss pats ir vīrs ar retām īpašībām, apbrīnojami harismātisks un gudrs cil­vēks, nosvērts runātājs, izskatīgs un reprezentabls. Ja viņš būtu piedzimis citos apstākļos, viņš pats varētu kļūt par cie­nījamu zinātnieku.

Tātad jānomierinās un jāuzticas Madoksam, ka viņš izpil­dīs uzdevumu un dabūs piezīmju grāmatiņu. Tā viņu aizves­tu tieši pie fosilijas. Tā bija atslēga visam.

Korvuss nepacietīgi pavērās pulkstenī, izdzēra martīni un pacēla Scientific American. Tagad viņa prāts bija mierīgs.

Astoņpadsmitā nodaļa

Petrolejas lampas vārgajā gaismā Sallija Brodbenta vēro­ja, kā vīrietis novelk kreklu. Viņa juta auksto tēraudu ap po­tītēm un plaukstām; viņa varēja saost gaisa mitrumu, dzir­dēt, kā kaut kur pil ūdens. Šķita, ka viņa atrodas kādā alā vai vecās raktuvēs. Ar vara garšu mutē un sāpošu galvu vi­ņai bija tāda sajūta, ka tas viss notiek ar kādu citu cilvēku.

Sallija neticēja, ka vīrietis viņu atbrīvos pēc tam, kad da­būs piezīmju grāmatiņu no Toma. Nelietis viņu nogalinās viņa to redzēja vīrieša acīs, bezrūpīgajā veidā, kā viņš parā­dīja savu seju un atklāja informāciju par sevi.

Ei, ko tu par to domā?

Tagad viņš bija pagriezies pret Salliju, novilcis kreklu, ar greizu smīnu sejā, lēnām sasprindzinot krūšu muskuļus un bicepsus.

Gatava?

Viņš pastiepa uz priekšu rokas, uzmeta kūkumu, tad ļoti ātri apgriezās un pavērsa viņas skatienam savu muguru.

Sallija ieelsās. Tur, viscaur noklājot viņa muguru, bija uz­tetovēts attēls ar uzbrūkošu Ti/rannosauriis Rex, nagi pacelti, žokļi vaļā, tas šķita tik īsts, ka gandrīz vai metās virsū no viņa muguras. Kad viņš sasprindzināja muskuļus, šķita, ka dinozaurs kustas.

Vareni, vai ne?

Sallija blenza, nenovērsusi skatienu.

Es kaut ko teicu. Viņa mugura joprojām bija pagriez­ta, un viņš saspriedza muskuļus citu pēc cita, liekot T.Rex sākumā pakustināt vienu nagu, tad otru, tad galvu.

Es to redzu.

Kad biju cietumā, nolēmu, ka man vajadzīgs tetovējums. Tā ir tradīcija, vai saproti? Tā ir arī nepieciešamība jo pa­vēsta, kas tu esi, un nosaka tavas iespējas. Puiši bez tetovē­jumiem visbiežāk kļūst par kāda mauku. Bet es negribēju ierasto galvaskausu, drūmus slepkavas mēslus. Es gribēju tetovējumu, kas reprezentē mani. Tetovējumu, kas visiem da­rīja zināmu, ka es netaisos kļūt nevienam par mauku, ka es varu pats par sevi pastāvēt, ka man nevajag nekādus sabied­rotos. Tāpēc es izvēlējos T.Rex. Nekas nozīmīgāks uz šīs pla­nētas nav dzīvojis.

Taču tad man bija jāatrod tam zīmējums. Ja es atļautu pie­skarties savai mugurai kādam idiotam, beigās varētu tur da­būt kaut kādu Godzillu vai cietuma džeka stulbo ideju par to, kā vajadzētu izskatīties T.Rex. Es gribēju to īsto. Es gri­bēju, lai tas ir zinātniski precīzs.

Viņš sasprindzināja muskuļus, tie groteski uzbrieda, un dinozaura žokļi šķita atveramies un aizveramies.

Tā nu es aizrakstīju pasaules T.Rex ekspertam. Protams, viņš neatbildēja uz manām vēstulēm. Kāpēc gan lai tāds vīrs sarakstītos ar notiesātu slepkavu Pelikānu līcī?

Viņš mazliet iesmējās un atkal pakustināja muskuļus.

Rūpīgi apskati, Sallij! Nekad vēl nav bijis akurātāks T.Rex attēlojums nevienā grāmatā, nevienā muzejā. Visa pē­dējā zinātniskā izpēte ir redzama šeit.

Sallija norija siekalas un turpināja klausīties.

Lai nu kā, pēc gada, kad nebiju saņēmis nevienu atbil­di, šis dinozauru eksperts pēkšņi man atraksta. Mums izvei­dojās pamatīga korespondence. Viņš man sūtīja visu pēdējā laika izpēti, pat to, kas nav nekur publicēts. Viņš man atsū­tīja ar paša roku veidotos zīmējumus. Man bija īsts tetovē­jumu eksperts, kas izpalīdzēja. Kamēr T.Rex atdzīvojās, ik reizi, kad man radās kāds jautājums, mans dinozauru vīrs ārpusē uz tiem atbildēja. Viņš veltīja man savu laiku. Viņš patiešām tajā iesaistījās, pārliecināja, ka viņa T.Rex ir īstā manta.

Madokss vēlreiz sasprindzināja muskuļus.

Mēs kļuvām par draugiem, patiesībā par brāļiem. Un tad vai zini, ko viņš izdarīja?

Sallija mēģināja pakustināt muti un izdvest:

Ko tad?

Viņš mani izlaida no tās vietas. Es sēdēju desmit līdz piecpadsmit gadus par slepkavību, bet viņš par mani gal­voja manā pēdējā apelācijas reizē, iedeva man naudu un pa­gādāja darbu. Tāpēc, kad viņš lūdza man izdarīt pakalpoju­mu, es nespēju atteikties. Vai zini, kas tas bija par lūgumu?

Nē.

Dabūt to piezīmju grāmatiņu.

Sallija atkal norija siekalas, cīnīdamās pret jaunu baiļu uzviļņojumu. Viņš nekad to nestāstītu, ja netaisītos viņu noga­lināt.

Viņš beidza sasprindzināt muskuļus, pagriezās, paņēma kreklu un uzvilka to.

Vai tagad redzi, kāpēc es tik ļoti pūlos? Bet man ir jā­piezvana. Būšu atpakaļ.

Tad viņš pagriezās un izgāja no mazās cietuma telpas.

Deviņpadsmitā nodaļa

Kad mašīna tuvojās Tuksonai, Toms vēlreiz pārbaudīja mobi­lo telefonu un atklāja, ka beidzot ir atkal zonā. Viņš apska­tījās, cik rāda pulkstenis. Viņš bija pavadījis pie Dīrborna vairāk laika, nekā viņam likās. Bija jāpasteidzas, lai paspētu uz savu lidojumu sešos trīsdesmit.

Viņš piespieda mājas numura taustiņu, lai pārbaudītu, kā klājas Sallijai. Telefons vairākas reizes nozvanīja, līdz ieslē­dzās automātiskais atbildētājs.

Sveiki, šeit Toms un Sallija. Toms ir devies darba darīša­nās, un es negaidīti esmu projām no mājām, tāpēc mēs neva­rēsim ar jums uzreiz sazināties. Atvainojiet, es vēlāk visiem piezvanīšu. Atstājiet ziņojumu, paldies! Sekoja pīkstiens, un Toms pārsteigts nolika telefonu, pēk­šņi uztraucies. Ko nozīmēja šī negaidītā būšana projām no mā­jām? Kāpēc Sallija nebija viņam piezvanījusi? Varbūt viņa bija zvanījusi viņa telefons bija ārpus zonas Dīrborna mājā. Viņš ātri pārbaudīja telefonu, bet neparādījās neviens zvanītājs.

Ar pieaugošu neomulību Toms atkal nospieda savas mā­jas numuru un noklausījās ziņojumu uzmanīgāk. Sallijas balss nepavisam neizklausījās normāla. Toms piestāja ceļa malā un zvanīja vēlreiz, klausoties pavisam, pavisam uzmanīgi. Kaut kas bija ārkārtīgi nepareizi. Toms juta, kā sirds pēkšņi strauji dauzās. Viņš uzbrauca atpakaļ uz šosejas, gumijas riepām griezīgi nošvīkstot. Palielinādams ātrumu, viņš piezvanīja

Santafē policijai un palūdza, lai viņu savieno ar detektīvu Vaileru. Pēc diviem kaitinošiem savienojumiem atskanēja pa­zīstamā, flegmātiskā balss.

Šeit Toms Brodbents.

-Jā?

Esmu ārpus pilsētas un tikko piezvanīju uz majam. Kaut kas pie manis nav gluži kārtībā. Manai sievai vajadzētu būt mājās, bet viņas nav, un viņa automātiskajā atbildētājā at­stājusi ziņojumu, kam nepavisam nav nekādas jēgas. Man šķiet, ka viņa piespiesta to ierunāt. Kaut kas ir noticis.

Brīdi klausulē bija klusums, un tad Vailers sacīja:

Es tūlīt pat uz turieni aizbraukšu un paskatīšos.

Es gribu, lai jūs izdarāt ko vairāk. Es gribu, lai jūs sa­vācat visus iespējamos spēkus un atrodat viņu.

Jums šķiet, ka viņa nolaupīta?

Toms mirkli svārstījās.

Es nezinu.

Atkal iestājās klusums.

Vai ir vēl kas tāds, ko mums vajadzētu zināt?

Esmu jums pateicis visu, ko zinu. Brauciet uz turieni, cik vien ātri iespējams.

Es personiski par to parūpēšos. Vai jūs dodat mums at­ļauju ielauzties, ja durvis ir aizslēgtas?

Jā, protams.

Kad jūs būsiet atpakaļ pilsētā?

Mana lidmašīna no Tuksonas ielido septiņos trīsdesmit.

Iedodiet man savu numuru, es jums pazvanīšu no jūsu mājām.

Toms pateica savu mobilā telefona numuru un nolika klausuli. Viņu pārņēma bezpalīdzības sajūta un pašpārmetu­mi. Kāds gan viņš bijis muļķis, ka atstājis Salliju vienu pašu!

Viņš sāka braukt ātrāk, piespiežot pedāli līdz pašai grī­dai, lidojot pa asfaltu ar ātrumu pāri simts jūdzēm. Lidma­šīnas nokavēšana nebija pieļaujama.

Pēc piecpadsmit minūtēm iezvanījās viņa mobilais tele­fons.

Vai es runāju ar Tomu Brodbentu?

Tas nebija Vailers.

Klausieties, es gaidu svarīgu…

Aizveries, Tomij zēn, un klausies!

Kas, pie velna…

Es teicu, aizveries!

Klusums.

Pie manis ir tava mazā lēdija. Sallija. Viņa ir drošībā uz kādu laiku. Vienīgais, ko vēlos, ir piezīmju grāmatiņa. Sa­proti? Tikai atbildi ar "jā" vai "nē".

Toms sagrāba klausuli tik stingri, it kā gribētu to salauzt.

Jā, viņam beidzot izdevās pateikt.

Kad es dabūšu piezīmju grāmatiņu, tu dabūsi atpakaļ Salliju.

Klausies, ja tu pat…

Es neatkārtošos. Pie velna, aizveries!

Toms dzirdēja, kā virs smagi elpo klausulē.

Tad viņš sacīja:

Kur tu esi?

Esmu Arizonā…

Es gribu, lai tu klausies manī. Ļoti uzmanīgi. Vai vari to darīt?

-Jā.

Kad nolaidīsies tava lidmašīna, iekāp mašīnā un brauc uz Abikiju. Izbrauc cauri pilsētai un dodies uz astoņdesmit ceturto šoseju ziemeļos no dambja. Nekur neapstājies. Tev vajadzētu līdz turienei nokļūt ap deviņiem. Vai pie tevis ir piezīmju grāmatiņa?

-Jā.

Labi. Es gribu, lai tu to paņem, ieliec plastmasas maisā un ietin kopā ar drazām, lai tas izskatās kā atkritumu maiss. Drazām jābūt dzeltenā krāsā. Saprati? Spoži dzeltenā. Pa­brauc turp un atpakaļ pa astoņdesmit ceturto šoseju starp dambi un pagriezienu uz Rēgu rančo. Brauc tieši ar sešdes­mit jūdzēm, ieslēdzis mobilo telefonu. Zona ir diezgan laba, tikai pāris vietās nav. Tad es tev piezvanīšu un došu turp­mākos norādījumus. Skaidrs?

-Jā.

Kāds ir tava lidojuma numurs?

Southivest Airlines 662.

Labi. Es pārbaudīšu, kad tu tiešām ielido, un gaidīšu tevi pie Rēgu rančo stundu un divdesmit piecas minūtes vē­lāk. Neiebrauc mājās, nedari neko citu kā dodies pa taisno uz Abikiju. Vai saprati? Vienkārši braukā uz priekšu un at­pakaļ starp dambi un Rēgu rančo, līdz es tev piezvanīšu. Brauc ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā.

Jā. Bet ja tu viņai nodarīsi sāpes…

Nodarīt sāpes Sallijai? Viņa tiks kārtīgi aprūpēta, ja vien tu darīsi visu tieši tā, kā es lieku. Un, Tom? Nekādas polici­jas! Ļauj man tev pastāstīt, kāpēc. Neviena nolaupīšana ne­kad nav bijusi veiksmīga, ja tikusi iesaistīta policija. Vai esi kādreiz dzirdējis šo statistiku? Kad tiek pasaukta policija, no­laupīšana neizdodas, un upuris parasti mirst. Ja tu piezva­nīsi policijai, ar mani ir cauri. Policija visu pārņems, darīs sa­vu darāmo, un viņi nepievērsīs uzmanību ne tavām, ne manām vajadzībām. Tu zaudēsi kontroli, es zaudēšu kontro­li, un Sallija mirs. Vai saproti, ko saku? Tu piezvanīsi polici­jai un varēsi noskūpstīt sievu uz ardievām cauri nerūsējoša tērauda restēm Rietumu lidostas pagrabā. Skaidrs?

Klusums.

Vai es visu skaidri pastāstīju?

-Jā.

Labi. Būsim tikai mēs divatā, jebkurā laikā kontrolējot situāciju. Es dabūšu piezīmju grāmatiņu, tu savu sievu. Pil­nīga kontrole. Saprati?

-Jā.

Zvanītājs beidza sarunu.

Toms tik tikko spēja pabraukt, ar pūlēm spēdams saska­tīt ceļu. Gandrīz uzreiz atkal iezvanījās telefons. Tas bija Vai­lers.

Mister Brodbent? Mēs atrodamies jūsu mājās, dzīvoja­mā istabā, un man šķiet, ka mums ir problēma.

Toms norija siekalas, nespēdams ierunāties.

Mums te sienā ir lodes caurums. īpašo operāciju koman­das zēni ir ceļā, lai to izņemtu.

Toms samazināja ātrumu un pielika pamatīgas pūles, lai koncentrētos.

Vai jūs tur esat? atkal atskanēja Vailera balss.

Toms centās ierunāties.

Detektīv Vailer, pateicos par pūlēm, bet viss ir kārtībā. Es tikko dzirdēju ziņu no Sallijas. Viņai viss ir labi.

Tiešām?

Viņas mamma ir saslimusi, viņai bija jāaizbrauc uz Albukerki.

Džips stāv garāžā.

Viņa paņēmusi taksometru, mašīna ir bojāta.

Un fords?

Tas domāts tikai zirgu vešanai.

Skaidrs. Bet tā lode…

Tomam izdevās iesmieties.

Jā. Tā… tā ir no seniem laikiem.

Izskatās svaiga.

Pirms pāris dienām. Mans ierocis nejauši izšāva.

Vai tiešām? Balss skanēja auksti.

-Jā.

Vai pateiksiet man, kas tas par ražojumu un kalibru?

Trīsdesmit astotā kalibra Smith & VVesson. Iestājās ilgs klusums. Kā jau teicu, detektīv, atvainojiet, ka jūs iztrau­cēju. Tiešām. Viltus trauksme.

Uz paklāja te ir ari asins traips. Vai tas ari vecs?

Toms īsti nevarēja atrast atbildi uz šo jautājumu. Viņam

kļuva nelabi. Ja tie kretīni būs viņai nodarījuši pāri…

Daudz asiņu?

Tikai neliels plankums. Joprojām mitrs.

Nezinu, kur tas radies, detektīv. Varbūt kāds… iegrieza sev. Viņš norija siekalas.

Kurš? Jūsu sieva?

Nezinu, ko lai atbildu.

Toms klausījās klausulē dzirdamajā šņākoņā. Viņam va­jadzēja paspēt uz lidmašīnu un sadarboties ar to vīru. Viņš nekad nepiedos sev, ka atstājis Salliju vienu pašu.

Mister Brodbent? Vai esat pazīstams ar frāzi "iespēja­mais motīvs"?

-Jā.

Tieši tas mums šeit ir. Mēs iegājām maja ar jusu atļauju, mēs atradām iespējamo motīvu, kas norāda uz izdarītu no­ziegumu, un tagad mēs to izmeklēsim. Šajos apstākļos mums nevajag kratīšanas orderi.

Toms norija siekalas. Ja laupītājs novēro māju un redz, ka tā ir pilna ar policistiem…

Dariet to ātri.

-Jūs sakāt, ka jūsu lidmašīna ielido septiņos trīsdesmit? jautāja Vailers.

-Jā.

Es vēlētos redzēt jūs un jūsu sievu vai nu māte ir sli­ma vai ne šovakar. Policijas iecirkni. Tieši deviņos. Iesaku atvest arī to advokātu, kuru jūs minējāt. Man ir tāda sajūta, ka jums viņš būs nepieciešams.

Es nevaru. Deviņos nevaru. Tas nav iespējams. Un mana sieva ir Albukerkē…

Tā nav izvēles tikšanās, Brodbent. Jūs būsiet tur devi­ņos, vai arī es izdošu orderi jūsu arestam. Vai skaidrs?

Toms norija siekalas.

Manai sievai ar to nav nekāda sakara.

Ja neieradīsieties kopā ar viņu, jūsu problēma saasinā­sies. Un ļauj man tev teikt, draudziņ, ka tā jau ir pietiekami slikta.

Klausule tika nolikta.