Tiranozauru kanjons

Pirmā nodaļa

Mārstons Vezerss, kas bija iesaukts par Maiksti, uzrāpās lidz de 1os Vjehosas plakankalnes virsotnei, piesēja savu ēzelīti pie nokaltuša kadiķa un apsēdās uz putekļaina laukak­mens. Atvelkot elpu, viņš noslaucīja sviedrus no kakla ar la­katiņu. Vienmērīgais vējš, kas pūta pār plakankalni, pluinīja bārdu, atvēsinot viņu pēc karstā, sastingušā gaisa kanjonā.

Viņš izšņauca degunu un ielika lakatiņu atpakaļ kabatā. Lūkojoties uz pazīstamajām ainavām, Vezerss prātā noskai­tīja visus nosaukumus Dunča kanjons, Saulrieta akmeņi, Navahas nogāze, Bāreņu un Ģipša plakankalne, Aklās Acs kanjons, Zilā zeme, Lakučilja, Atbalšu kore, Baltais lauks, Sarkanais lauks un Tiranozauru kanjons. Mākslinieks, kas vi­ņā slēpās, iedomājās brīnišķīgu karaļvalsti zeltītā, sārtā un violetā krāsā; taču ģeologs viņā redzēja krīta perioda lūzu­mu masīvus, kas locīti, lauzti un atkailināti laika gaitā, it kā Visums būtu nometis uz Zemes atkritumus, atstājot akmeņu krāvumus.

Vezerss izvilka no notaukotās vestes kabatas Buli Durham paciņu un uztina cigareti ar raupjajām, netīrajām rokām, ku­ru pirksti bija dzelteni un nagu gali aplauzti. Bikšu kabatā atradis sērkociņu, viņš aizsmēķēja un dziļi ievilka dūmus. Pēdējo divu nedēļu laikā viņš bija ierobežojis savas tabakas devas, taču tagad varēja uzdzīvot.

Visa viņa dzīve bija kā ievads šai aizraujošajai nedēļai.

Viņa dzīve mainīsies sirdspuksta laikā. Viņš atjaunos at­tiecības ar meitu Robiju, atvedīs viņu uz šejieni un parādīs savu atklājumu. Robija piedos tēvam viņa apmātību, viņa ne­nokārtoto dzīvi, viņa nebeidzamo prombūtni. Šis atklājums izpirks viņa vainu. Viņš nekad nebija varējis dot Robijai vi­su to, ko citi tēvi dāvāja savām meitām naudu universitā­tei, mašīnu, palīdzību īres maksājumos. Tagad viņš atbrīvos Robiju no viesmīles darba restorānā "Sarkanais omārs" un nopirks viņai mākslinieka darbnīcu un galeriju, par kurām viņa vienmēr bija sapņojusi.

Vezerss samiedza acis saulē. Pēc divām stundām tā no­zudīs aiz apvāršņa. Ja viņš nesāks kustēties, tad sasniegs Čamas upi tikai tad, kad jau būs iestājusies tumsa. Salts, viņa ēzelītis, pēdējo reizi bija padzēries tikai no rīta, un Vezerss negribēja būt vainīgs dzīvnieka nāvē. Viņš vēroja, kā Salts ēnā iemidzis, viņa ausis bija pieplakušas un lūpas raustījās, it kā viņš redzētu kādu velnišķu sapni. Vezerss gandrīz vai izjuta pieķeršanos niķīgajam, vecajam lopiņam.

Vezerss nodzēsa cigareti un ielika izsmēķi atpakaļ kaba­tā. Iedzēris malku no blašķes, viņš uzlēja atvēsinošo ūdeni uz lakatiņa un noslaucīja seju un kaklu, tad pārlika blašķi pār plecu, atsēja ēzelīti un vadīja viņu uz austrumu pusi pāri ne­auglīgajam smilšakmens pakalnam. Ceturtdaļjūdzes attālu­mā plašais Hoakina kanjons ar iespaidīgu aizu iegriezās de los Vjehosas plakankalnē, Senajā plakankalnē, ietiecoties sa­režģītajā kanjonu plašumā, kas bija iesaukts par Labirintu un veda līdz pašai Čamas upei.

Vezerss palūkojās lejup. Kanjons gulēja zilā ēnā, gandrīz vai šķita, ka tas atrastos zem ūdens. Vietā, kur kanjons pa­griezās un turpinājās uz rietumiem vienā pusē tam bija Bā­reņu plakankalne un Suņu plakankalne otrā, piecu jūdžu attālumā viņš ieraudzīja plašo ieeju Labirintā. Saule tieši ap­spīdēja draudīgos akmens veidojumus pie ieejas.

Viņš izpētīja nogāzi, līdz pamanīja niecīgu, stāvu taku, kas veda lejā. Nedrošā nokare vairākās vietās bija nogruvusi, lie­kot ceļotājam virzīties caur pēkšņiem tūkstoš pēdu dziļiem nobrukumiem. Tas bija vienīgais ceļš no Čamas upes uz aug­sto pakalnu valstību austrumos, un to uzdrošinājās izman­tot tikai paši drosmīgākie.

Par to Vezerss jutās ļoti pateicīgs.

Uzmanīdamies gan pats, gan piesargādams ēzeli, viņš de­vās lejup un atvieglots nonāca pie sausās kanjona ieplakas. Hoakina kanjona gultne vestu viņu garām ieejai Labirintā uz Čamas upi. Čamas straujajā pagrieziena ielokā bija dabiski izveidojusies nometnes vieta, un tur bija sēklis, kur varēja nopeldēties. Iegremdēties ūdenī… tā gan bija laba doma. Nā­kamajā pēcpusdienā viņš jau sasniegtu Abikiju. Pirmais, ko viņš izdarīs, viņš piezvanīs Harijam Dīrbornam (viņa tele­fona baterija jau pirms dažām dienām bija nosēdusies), lai gluži vienkārši viņam paziņotu… Vezersam pārskrēja trīsas, iedomājoties, kādu ziņu viņš pavēstīs.

Taka beidzot sasniedza zemieni. Vezerss pavērās augšup. Kanjons bija satumsis, bet vēlās pēcpusdienas saule apspī­dēja nokares akmeņus. Viņš sastinga. Tūkstoš pēdu augstāk kāds vīrs, kura siluets atspīdēja pret nogāzes virsotni, cieši viņu vēroja.

Vezerss klusu nolamājās. Tas bija tas pats vīrs, kurš pirms divām nedēļām bija sekojis viņam no Santafē līdz pat Ča­mas mežonīgajiem apgabaliem. Tādi cilvēki zināja Vezersa neaprakstāmās spējas un, paši būdami pārāk slinki vai dumji, lai izdarītu savus pētījumus, cerēja piesavināties viņa sasnie­gumus. Viņš atminējās šo vīrieti: izdēdējis tips uz Harley, kāds, kas gribēja izlikties par baikeri. Vīrietis bija izsekojis viņu pa visu Espanjolu, garām Abikijai un Rēgu rančo, turē­damies pāris simtu jardu attālumā un paļjļepāte4ajnies slēp­ties. Vezerss bija ievērojis šo zelli jarfpa mežonīgo apgabalu. Vīrietis, kuram joprojām ap galvu bi­ja apsiets baikera lakatiņš, bija kājām viņam sekojis augšā pa Hoakina kanjonu no Čamas upes. Vezerss bija nozaudējis sa­vu sekotāju Labirintā un sasniedzis Senās plakankalnes vir­sotni, pirms baikeris viņu panāca.

Pēc divām nedēļām te nu viņš atkal bija neatlaidīgais kretīns.

Vezerss sākumā nopētīja Hoakina kanjonu un tad pievēr­sās akmens smailēm, kas iezīmēja ieeju Labirintā. Tur viņš tiks no sekotāja vaļā. Un, iespējams, šoreiz tas maita neat­radīs ceļu ārā.

Vezerss atsāka ceļu pa kanjonu, ik pa laikam pārbaudī­dams, kas notiek viņam aiz muguras. Tomēr vīrietis nevis sekoja viņam, bet bija nozudis. Varbūt vajātājam šķita, ka viņš zina citu ceļu, kā tikt ātrāk lejā.

Pasmaidījis Vezerss nodomāja, ka tāda ceļa lejā nav.

Pēc stundu ilgas soļošanas pa Hoakina kanjonu, Vezerss juta, ka dusmas un nemiers sāk izzust. Vīrs, kas viņam se­koja, bija amatieris. Nebija jau pirmā reize, kad viņu kāds muļķis bija nolēmis vajāt tuksnesī, līdz pats tur apmaldījās. Viņi visi vēlējās līdzināties Vezersam, taču tas nebija iespē­jams. Vezerss bija veltījis tam visu mūžu, un viņam bija iz­veidojusies sestā maņa, ko nevarēja izskaidrot. Viņš nebija to iemācījies no grāmatām vai studējis maģistrantūrā, un vi­si tie gudrie ar saviem doktora grādiem nespēja neko uzzi­nāt, lietojot ģeoloģiskās kartes un C-band radiolokatora mē­rījumus. Vezerss bija veiksmīgs tur, kur viņi cieta sakāvi, un viņš izmantoja tikai ēzeli un paša sameistarotu radiolokato­ru, ar kuru ieurbās zemē un kura izveidē bija izmantojis vecu IBM 286. Nebija jau nekāds brīnums, ka Vezersu ienīda.

Viņa līksmais noskaņojums atgriezās. Viņš neļaus, lai tas gnīda sabojā lieliskāko nedēļu viņa mūžā. Ēzelis saniķojās, un Vezerss apstājās, lai ielietu cepurē nedaudz ūdens un ļautu dzīvniekam padzerties, bet tad paskubināja viņu atkal do­ties uz priekšu. Tieši pretī sākās Labirints, un Vezerss gata­vojās tajā ieiet. Dziļi iekšā Labirintā, netālu no Diviem Ak­meņiem, atradās rets avots akmens rifs, kas bija noklāts ar papardēm, un tur senā rezervuārā, ko indiāņi izgrebuši smilšakmenī, pilēja ūdens. Vezerss nolēma apmesties pie tā, nevis pie Čamas, kur viņš būtu viegls mērķis. Labāk būt dro­šam, nevis pēc tam nožēlot.

Viņš apgāja apkārt milzīgajai akmens kolonnai, kur sākās ieeja kanjonā. Virs galvas slējās tūkstoš pēdu augstas eola smilšakmens sienas. Kanjonā bija vēsa, pieklusināta sajūta, gluži kā gotiskā katedrālē. Viņš dziļi ieelpoja aromātisko gai­su, kas smaržoja pēc sāls un ciedriem. Augšā gaisma drau­dīgajos akmens veidojumos bija mainījusies no sudrabainas uz zeltītu, saulei slīdot zemāk uz horizonta pusi.

Vezerss turpināja ceļu kanjonu labirintā, tuvojoties vietai, kur Gaisa kanjons savienojās ar Meksikāņu kanjonu pir­majam no daudziem tādiem atzarojumiem. Labirintā pat kar­te nespēja palīdzēt. Un kanjonu lielais dziļums padarīja GPS un satelītu telefonus nederīgus.

Vispirms Vezerss sajuta triecienu no aizmugures plecā, un tas vairāk šķita spēcīgs sitiens, nevis lodes trāpījums. Viņš nokrita uz rokām un ceļiem un no pārsteiguma apstulba. Ti­kai kad šāviens norībēja un atbalsojās kanjonos, Vezerss sa­prata, ka uz viņu šauts. Sāpes vēl nebija, tikai dūcošs nejutīgums, taču tad viņš ieraudzīja, ka sadragātais kauls izvirzījās no ieplēstā krekla, un uz smiltīm izšļakstījās asinis.

Jēziņ!

Sagriļojies viņš piecēlās atkal uz kājām, bet tieši tad smiltīs viņam blakus trāpīja otrais šāviens, šāvieni nāca no kalna malas viņam virs galvas pa labi. Viņam bija jāatgriežas kan­jonā divi simtu jardu attālumā akmens kolonnas patvēru­mā. Tas bija vienīgais glābiņš. Viņš metās skriet, cik vien ātri spēja.

Trešais šāviens trāpīja smiltīs viņam tieši priekšā. Vezerss turpināja skriet, redzēdams, ka viņam joprojām ir iespēja izglābties. Uzbrucējs bija šāvis no kalna malas augšā, un, iekams viņš tiktu lejā, paietu vairākas stundas. Ja Vezersam izdotos sasniegt kolonnu, viņš varētu izbēgt. Viņš pat varē­tu izdzīvot. Viņš līkumoja, bet plaušas no sāpēm gluži vai kliedza. Piecdesmit jardu, četrdesmit, trīsdesmit…

Viņš izdzirdēja šāvienu tikai pēc tam, kad juta lodi ieurb­jamies sev mugurā un ieraudzīja paša iekšu saturu iztukšo­jamies smiltīs sev acu priekšā. Inerce nogrūda viņu zemē ar seju smiltīs. Viņš mēģināja iztaisnoties, smagi elsodams un iecirzdams nagus zemē, nikns, ka viņa atradumu kāds no­zags. Viņš locījās un gaudoja, izvilkdams no kabatas piezīmju grāmatiņu un cerēdams to aizmest, tikt no tās vaļā, iznīci­nāt to, paglābt no slepkavas, bet nebija vietas, kur to nogla­bāt, un tad, gluži kā sapnī, viņš vairs nespēja neko pado­māt, nespēja pakustēties…