Tiranozauru kanjons

Treša nodaļa

Madokss gulēja uz vēdera aiz akmens, skatīdamies sava AR-15 periskopā, kā Brodbents noliecas un noskūpsta sievu. Madoksa deguns joprojām sāpēja no Sallijas sitiena, viņa vaigs kvēloja no niknā skrāpējuma, kājas šķita kā no gumijas, un viņš ar katru bridi izjuta arvien lielākas slāpes. Tie maitas bi­ja soļojuši gandrīz nežēlīgā ātrumā, pat neapstājoties, lai at­pūstos. Viņš prātoja, kā gan viņiem tas izdevās. Ja nebūtu uz­lēcis mēness un ja Madoksam nebūtu līdzi lukturis, viņš noteikti abus nozaudētu. Bet šī bija pateicīga apkārtne, lai kā­du izsekotu, un Madoksam bija tā priekšrocība, ka viņš zinā­ja abu galamērķi upi. Kur gan vēl abi lai ietu? Katrs ūdens avots, kam viņi bija pagājuši garām, bija izžuvis sauss.

Viņš sagrozījās, jo kāja bija notirpusi, un vēroja, kā viņi atsāk ceļu lejā pa kanjonu. No savas atrašanās vietas viņš varētu trāpīt Brodbentam, bet šāviens būtu riskants, un tā nekrietnele varētu izbēgt. Tagad, kad bija uzaususi diena, viņš varēs abus panākt ar strauju izrāvienu un pa aplinkus ceļu. Te bija pietiekami daudz vietas, kur noslēpties.

Galvenais, nevajag atklāt sevi. Ja viņi zinās, ka Madokss viņiem turpina sekot, nebūs pārsteiguma elementa.

Viņš pārskatīja priekšā apkārtni, uzmanīgi turēdams objek­tīvu projām no tiešās saules gaismas; nekas viņu nenodotu āt­rāk kā gaismas atspulgs no periskopa. Madokss labi pārzinā­ja plakankalnes gan no saviem ceļojumiem, gan arī no stundām ilgajiem Korvusa iedoto karšu pētījumiem. Pie velna, kā viņš vēlējās, kaut tagad viņam būtu viena no šīm kartēm. Dien­vidrietumos viņš atpazina milzīgo Navahas nogāzi, kas slējās astoņus simtus pēdu virs apkārtējā tuksneša. Viņš atcerējās, ka netālu vajadzēja būt vietai, kas tika saukta par Atbalšu kori un bija pilna ar dziļiem kanjoniem un dīvainām iežu formāci­jām, kuras iešķēla milzīga plaisa Tiranozauru kanjons. Ma­dokss tik tikko spēja saskatīt, bet iespējams, ka piecpadsmit jūdzes priekšā kā miglaina horizonta līnija bija tā saucamā Sirmgalvju plakankalne. Tās sānus pāršķēla vairāki kanjoni, no kuriem Hoakina kanjons bija pats lielākais. Tie veda uz La­birintu, kurā viņš bija nogalinājis dinozauru meklētāju, un no turienes gāja taisns ceļš uz upi.

Tieši pa šo ceļu abi devās.

Likās jau, ka pagājusi vesela mūžība, kopš viņš bija nožmiedzis to meklētāju bija grūti noticēt, ka pagājušas tikai cik? astoņas dienas. No tā laika daudz kas nebija noritējis kā ieplānots.

Viņam rokās bija piezīmju grāmatiņa, un viņš bija ļoti tu­vu pārējā atrisināšanai. Viņi dosies pa vienu ceļu pāri Na­vahas nogāzei, un tas nozīmēja to, ka viņi soļos dienvidrie­tumu virzienā pāri pakalniem, šķērsojot tos netālu no Tiranozauru kanjona. Tas veidoja tādu kā dabisku žņaugu, kur vairāki kanjoni sanāca kopā, un viņiem nāksies iet cauri šai vietai.

Madokss varēja apmest līkumu dienvidu virzienā, pa Na­vahas nogāzes lejpusi, un iznākt atpakaļ ziemeļos, lai uzbruk­tu viņiem no slēpņa tās ielejas sākumā. Viņam būs jākustas ātri, taču viss jau būs beidzies mazāk nekā stundas laikā.

Viņš nolīda no savas izdevīgās pozīcijas, pārliecinoties, ka nav pamanīts, un veiklā solī devās uz dienvidiem pāri pa­kalniem pretim Navahas nogāzes smilšakmens sienai.

Rītdien šajā laikā viņš kāps iekšā pirmajā lidmašīnā uz Ņujorku.