Tiranozauru kanjons

21.nodaļa

Toms mēģināja uzlauzt Vārtu Slēdzeni. Viņš sita pa to ar ak­meņiem, grūda ar koka gabalu, bet tas bija bezjēdzīgi. Vā­jās skaņas no raktuvēm bija noslāpušas, un viņam šķita, ka no klusuma zaudēs prātu. Ar Salliju šajā brīdī varēja notikt jebkas minūte varēja izšķirt dzīvību vai nāvi. Viņš bija klie­dzis, bļāvis režģos, mēģinājis pievērst sev nolaupītāja uzma­nību bet bez panākumiem.

Toms atkāpās, domādams, ko lai iesāk. Virs eglēm parā­dījās uzlēcošais mēness. Toms sāka elpot mierīgāk un cen­tās rast kādu risinājumu. Viņš bija izpētījis dažas šīs raktu­ves pirms daudziem gadiem un atcerējās, ka apkārtnē tādu ir vairākas. Iespējams, ka tās savienojās; zeltraktuvēm bieži vien bija vairākas ieejas.

Viņš uzkāpa korē un paskatījās lejā pa otru pusi. Bingo! Apmēram divus simtus jardus zemāk bija vēl viena celtne, no kuras veda ieeja šahtā.

Tās noteikti savienojās.

Toms noskrēja lejā pa kalnu, brīžiem slīdēdams un lēk­dams pāri akmeņiem, un pēc īsa brīža bija to jau sasniedzis. Izvelkot ieroci, viņš atspēra vaļā durvis un iegāja iekšā, paspīdinādams visapkārt lukturi. Tur bija vēl viena ieeja šah­tā, un šai nebija metāla režģa, kas to iežogotu. Viņš paspīdināja lukturi lejā pa garu, vienmuļu tuneli, tik tikko spēdams paelpot no steigas. Noskrējis lejā pa tuneli, pirmajā atzaro­jumā viņš apstājās, lai paklausītos. Pagāja viena minūte, tad vēl viena. Tomam šķita, ka viņš jūk prātā.

Pēkšņi viņš to sadzirdēja vāju kliedziena atbalsi. Abas raktuves savienojās.

Viņš metās uz priekšu pa tuneli, no kurienes bija atska­nējis kliedziens, viņa lukturis atklāja vairākas šahtas kreisa­jā pusē. Viņš pagriezās ap stūri, un lukturis apgaismoja vēl divus tuneļus, viens gāja uz augšu, otrs lejā. Toms apstājās, lai paklausītos, viņa nepacietība bija neizmērojama, un tad atskanēja vēl viens izkropļots kliedziens.

Tā atkal bija vīrieša balss. Nikna.

Toms sāka skriet pa eju, kas veda pa kreisi, ik pa brīdim saliekdamies zemo griestu dēļ. Priekšā no tuneļa bija dzir­damas skaņas, joprojām vājas, taču tās sāka kļūt skaidrākas.

Tunelis pāris vietās asi pagriezās un nonāca pie galvenās kameras, kur četri tuneļi katrs gāja savā virzienā. Toms strauji apstājās, smagi elpodams, un pazibināja apkārt luk­turi, atklājot dažas vecas dzelzceļa sliedes, sadragātu rūdas vagoneti, sarūsējušu ķēžu kaudzi un virves, kas bija žurku sagrauztas. Neatlika nekas cits kā pagaidīt, kad izdzirdēs vēl kādu skaņu, lai zinātu, uz kuru pusi jādodas.

Klusums. Tomam šķita, ka viņš tūlīt sajuks prātā. Sataisi kādu troksni, sasodīts, jebkādu troksni!

Un tad viņš kaut ko izdzirdēja: vārgas raudas.

Vienā mirklī Toms jau skrēja lejā pa tuneli, no kurienes bija atplūdušas skaņas. Tunelis ātri vien beidzās pie verti­kālas šahtas, kuru apjoza margas. Šahta bija pārāk dziļa, lai viņš varētu ar lukturi izgaismot apakšu. Ceļa lejā nebija nekādu kāpņu vai virvju.

Viņš apskatīja šahtas nelīdzenās malas un nolēma riskēt. Novilcis savas itāliešu kurpes un zeķes, viņš pārmeta tās pār malu, skaitīdams laiku, līdz tās sasniedz apakšu. Pusotras sekundes: trīsdesmit divas pēdas.

Iebāzis ieroci atpakaļ aiz jostas un turot Maglite starp zo­biem, Toms satvēra margas un pārmetās tām pāri, atbalstī­damies ar pēdām pret akmeņiem. Lēnām, sirdij neprātīgi dauzoties, viņš līda lejā pa šahtu.

Vēl viens pakāpiens ar kāju, kustība ar roku. Viņš zaudē­ja atbalstu, un kādu īsu drausmīgu brīdi viņam likās, ka tū­līt nokritīs. Asie ieži iegriezās pēdās, tomēr viņš turpināja kāpt lejā neciešami lēnām un visbeidzot ar atvieglojumu sa­juta cietu pamatu zem kājām. Paspīdinājis apkārt lukturi, viņš savāca kurpes un zeķes un tās atkal uzvilka. Te bija vēl viens raktuvju tunelis, kas veda tieši atpakaļ kalnā. Toms ieklau­sījās. Viss bija kluss.

Viņš sāka skriet lejā pa tuneli un apstājās pēc simts jar­diem, lai atkal paklausītos. Luktura gaisma kļuva arvien vār­gāka baterijas, kas jau sākumā nebija pārāk spēcīgas, sāka pavisam izlādēties. Toms turpināja ceļu, tad atkal apstājās un atkal paklausījās. Sev aiz muguras viņš sadzirdēja apslā­pētu kliedzienu. Viņš izslēdza gaismu un aizturēja elpu. Tā bija balss, kas bija skanējusi no tāluma, bet nu jau bija daudz skaidrāka. Viņš pat saprata vārdus.

Es zinu, ka tu tur esi. Nāc lejā vai es šaušu.

Toms, sirdij strauji dauzoties, klausījās.

Vai dzirdi?

Viņš izjuta atvieglojuma vilni un gandrīz vai sagrīļojās. Sallija bija dzīva un, kā noprotams, brīvībā. Viņš uzmanīgi klausījās, mēģinādams saprast, no kurienes skan balss.

Tev ir beigas, maita!

Šie vārdi Tomu pildīja ar tik pēkšņu niknumu, ka viņš uz brīdi aizelsās. Viņš pagāja vēl divdesmit pēdas, staigādams turp un atpakaļ, meklēdams īsto vietu, uz kurieni doties. Šķi­ta, ka skaņa nāk no lejas, it kā caur iežiem. Taču tas nebija iespējams. Kādas desmit pēdas pa kreisi varēja saredzēt plai­su mudžekli tuneļa akmens grīdā, kur tā bija ieliekusies un ielūzuši. Toms pietupās un pārvilka roku pār vienu no plai­sām. Pa to izplūda vēss gaiss. Viņš pielika ausi pie cauruma.

Pēkšņi atskanēja liela kalibra ieroča būkšķis, tam sekoja klie­dziens kliedziens tik tuvu pie Toma auss, ka viņš salēcās.