Tiranozauru kanjons

Devītā nodaļa

Sallijai Sāpēja kājas no stāvēšanas vienā pozā, viņa nespē­ja pakustēties, potītes un plaukstas bija nobrāztas jēlas zem aukstā tērauda. Ledaina gaisa plūsma no raktuves pārņēma viņu līdz pašiem kauliem. Vārgā blāzma no petrolejas lam­pas lēkāja un raustījās, izraisot Sallijā bailes, ka tā vispār iz­gaisīs. Taču tas, kas viņu visvairāk biedēja, bija klusums, ku­ru pārtrauca tikai monotona ūdens pilēšanas skaņa. Nebija iespējams pateikt, cik daudz laika pagājis, vai bija nakts vai diena.

Pēkšņi viņa sastinga, izdzirdot, ka tiek atslēgts metāla režģis pie raktuves ieejas. Viņš ienāca iekšā. Sallija dzirdēja, kā režģis aizveras un kā nožvadz ķēde, kad viņš to atkal aizslēdz. Un tagad varēja dzirdēt tuvojamies viņa soļus, kas kļuva arvien skaļāki un skaļāki. Caur restēm pamirgoja luk­tura gaisma, un pēc brīža viņš jau bija klāt. Ar uzgriežņu at­slēgu dabūjis vaļā uzmavu un atbultējis durvju rāmi, viņš iebāza lukturi aizmugurējā kabatā un iegāja mazajā akmens cietumā.

Sallija saļima važās, acis daļēji aizvērusi. Viņa klusu ievai­dējās.

Sveika, Sallija!

Viņa atkal ievaidējās. Ar puspievērtajām acīm viņa redzēja, ka vīrietis atpogā kreklu, un viņa seja bija sašķiebta smīnā.

Turies, viņš sacīja. Mēs tūlīt labi pavadīsim laiku. -

Sallija dzirdēja, kā krekls nokrīt uz grīdas, dzirdēja nošķindam sprādzi, kad viņš attaisīja bikšu jostu.

Nē, viņa vārgi ievaidējās.

Jā. Ak jā! Vairs nekādas gaidīšanas, mazulīt. Tagad vai nekad.

Sallija dzirdēja, kā noslīd bikses un nokrīt zemē. Vēl ne­daudz čaboņas un viegla skaņa, kad viņš nometa apakšbik­ses.

Viņa vārgi palūkojās augšup, acis piemiegusi. Tur viņš bija, stāvēja viņas priekšā kails, seksuāli uzbudināts, vienā rokā turot atslēgu, otrā ieroci. Sallija ievaidējās un atkal nolieca galvu.

Lūdzu, nē! Viņas ķermenis saļima bez dzīvības, vājš, pavisam bezpalīdzīgs.

Lūdzu, izdari to, tu gribēji teikt. Viņš tuvojās, sagrāba Sallijas kreiso plaukstu un ielika slēdzenē atslēgu. To darot, noliecās pār viņas galvu un iebāza degunu viņas matos. Sal­lija dzirdēja, kā viņš ievelk elpu. Viņš ar lūpām ložņāja pa viņas kaklu, nobrāžot viņas vaigu ar savu neskūto zodu. Sal­lija zināja, ka tūlīt tiks atslēgta viņas kreisā roka. Tad viņš atkāpsies un liks pašai atslēgt pārējo. Tā bija viņa sistēma.

Viņa nogaidīja, saglabājot savu slābanumu. Viņa izdzir­dēja mazo klikt, kad atslēga pagrieza reversmehānismu, un juta, kā tērauda sprādze nokrīt. Tajā brīdī ar visu spēku, cik vien bija, viņa spēji izstiepa kreiso roku, lai izsistu viņam ieroci. Šo kustību viņa bija izdomājusi prata jau simtiem reižu, un tā vīrieti pārsteidza. Ierocis aizlidoja. Tajā pašā mirklī Sallija pagrieza roku pret viņa seju un iecirta nagus tajā nagus, kurus veselu stundu bija asinājusi pret akmeni, nespēdama skart acis, bet dziļi iecirzdamās viņa miesā.

Neskaidri iekliedzoties, viņš sagrīļojās un atkrita atmu­guriski, paceļot rokas, lai aizsargātu seju, un lukturim no­veļoties uz raktuves grīdas.

Sallijas roka nekavējoties pastiepās pie neaizslēgtās važas. ]ā! Atslēga bija joprojām tur, pa pusei pagriezta. Viņa to iz­ņēma un atslēdza kāju, tieši laikā, lai stipri iesistu viņam pa vēderu, kad viņš slējās augšā. Viņa atslēdza otru kāju un at­brīvoja labo roku.

Brīva!

Viņš bija uz ceļiem un klepoja, ar roku taustoties pēc no­mestā ieroča.

Ar vēl vienu kustību, prātā pēdējo stundu laikā neskai­tāmas reizes to izmēģinājusi, Sallija metās pie galda, ar vienu roku satverot sērkociņu kastīti, ar otru notraucot petrolejas lampu uz grīdas. Tā saplīsa druskās, ieskaujot alu tumsā. Viņa pieliecās tieši tajā brīdī, kad viņš izšāva, šāvienam ap­dullinot ierobežoto telpu.

Atskanēja nikns kliedziens:

Maita!

Sallija pieliekusies aši aizlīda tumsā līdz vietai, kur, viņa atcerējās, bija durvis. Viņa jau zināja, ka netiks laukā no rak­tuvēm pa ārējo tuneli, jo bija dzirdējusi, kā viņš aizslēdz vār­tus. Vienīgā cerība bija ieiet dziļāk raktuvēs un atrast otru izeju vai arī vietu, kur paslēpties.

Es tevi nogalināšu! atskanēja gārdzošs kliedziens, kam sekoja šāviens tumsā. Stobra cauruma uzliesmojums viņas tīklenē iededzināja attēlu niknu, kailu vīrieti, kas cieši sa­tvēris ieroci un mežonīgi to vicina, viņa ķermeni, kuru iz­kropļojis grotesks dinozaura tetovējums.

Uzliesmojums bija parādījis viņai ceļu uz durvīm. Viņa akli izmetās pa tām un, cik vien ātri spēja, līda lejā pa tuneli, juz­dama, ka viņai ir priekšroka. Pēc brīža viņa uzdrošinājās aiz­dedzināt sērkociņu. Pretī savienojās divi tuneļi. Viņa neka­vējoties aizmeta sērkociņu un ielīda otrajā tunelī, lūgdama Dievu, lai tas viņu aizved drošībā dziļi raktuvēs.