Tiranozauru kanjons

14.nodaļa

Toms Skrēja cauri mežam pretim dzeltenajai gaismai, kas spīdēja starp kokiem. Tuvāk pie mājas viņš palēnināja soli un uzmanīgāk virzījās uz priekšu, turoties tumsā. Lielas div­stāvu mājas lieveņa gaismā viņš ieraudzīja atstātu Range Ro­ver.

Pēkšņi Toms apjauta, ka reiz jau bijis šajā apkaimē, pirms vairākiem gadiem, kad gribēja izpētīt kalnos iedzīvotāju pa­mesto ciematu. Tad gan šeit vēl nebija uzcelta sēta un jaunā māja.

Toms piespiedās pie ēkas nelīdzenajiem baļķiem un, pie­lavījies pie loga, paglūnēja iekšā. Skatienam pavērās dzīvo­jamā istaba, kas bija apšūta ar koku, tajā bija akmens kamīns, navahu cilts paklāji uz grīdas un pie sienas piestiprināta aļ­ņa galva. Bija iedegta tikai viena spuldze, un Tomam bija in­tuitīvs iespaids, ka māja ir tukša. Viņš ieklausījās. Valdīja klu­sums, un otrā stāva logi bija tumši.

Sallijas šeit nebija. Toms pielīda pie durvīm un pavērās atpakaļ uz pamesto ciematu, kuru blāvi apspīdēja no lieve­ņa krītošā gaisma. Zemu pieliecies un vienmērīgi kustoties, šad tad apstādamies, lai ieklausītos, viņš pielavījās pie Ran­ge Rover un uzlika roku uz motora pārsega dzinējs vēl bija silts. Izņēmis Dodge cimdu nodalījumā atrasto lukturi, Toms noliecās pie pasažiera puses durvīm un ieslēdza gaismu. Vēr­šot luktura staru uz zemi, irdenajā augsnē viņš ieraudzīja kovboja zābaku pēdas. Toms metās uz priekšu. Tur, tieši aiz mašīnas, bija redzamas divas paralēlas līnijas, kādas rodas no zābaku papēžiem, ja kājas tiek vilktas pa zemi. Toms se­koja pēdām, spldinot lukturi, un redzēja, ka tās ved augšā pa lauku ceļu uz aizu ciemata tālākajā galā.

Viņa sirds mežonīgi dauzījās. Vai tā bija Sallija, kura tika tā vilkta? Vai viņa bija bezsamaņā? Aiza, ja viņš pareizi at­cerējās, veda uz kādām pamestām raktuvēm. Toms apstā­jās, mēģinādams atcerēties apvidu. Viņa roka neapzināti pa­stiepās pēc pistoles, kas bija iebāzta kabatā.

Viena lode.

Viņš sekoja vilkšanas pēdām pa lauku ceļu uz tālo vecās nometnes galu, kur pēdas nozuda mežā pie aizas malas. Lukturis apspīdēja svaigi nomīdītu zāli gar aizaugušo ceļu. Toms ieklausījās, bet dzirdēja tikai vēja šalkas priedēs. Viņš devās pa ceļu uz priekšu, un pēc ceturtdaļjūdzes tas izgāja klajā vietā, kur ieleja paplašinājās. Ceļš veda augšā kalnā, un Toms skriešus metās pa to. Ceļš turpinājās zem kalna kores starp priedēm un noveda pie vecas raktuvju koka ēkas.

Sallija bija ieslodzīta raktuvēs. Un tur viņa tagad atradās kopā ar nolaupītāju.

Toms pa taciņu piesteidzās pie ēkas. Tās durvis bija aiz­bultētas ar priekškaramo atslēgu. Viņš apstājās, pārvarēdams impulsu uzlauzt to, un ieklausījās. Viss bija kluss. Toms pār­baudīja slēdzeni un atklāja, ka tā palikusi neaizslēgta. Viņš nodzēsa lukturi, atvēra durvis un ieslīdēja iekšā.

Aptvēris ar abām rokām lukturi, viņš to ieslēdza tikai uz bridi, lai varētu izpētīt apkārtni. Ieeja raktuvēs bija tieši pretī, izcirsta klinšainajā kalnā, no turienes dvesa mitrs, drēgns gaiss. Ieejai priekšā bija smagi dzelzs vārti ar pamatīgu tē­rauda piekaramo slēdzeni.

Toms klausījās, aizturējis elpu. No raktuvju tuneļa nebija dzirdama neviena pati skaņa. Viņš pamēģināja dabūt vaļā slēdzeni, bet tā bija sarežģīta. Toms noliecās un, izņēmis Maglite, pārbaudīja zemi. Pēdas bija pavisam skaidri saska­tāmas pulverveidīgajās smiltīs, un tās piederēja vīrietim ar vienpadsmitā vai divpadsmitā izmēra zābakiem. Vienā pusē viņš redzēja to, kā Sallija bija vilkta pa zemi, un plakano vie­tu, kur bijis noguldīts ķermenis viņas ķermenis. Viņa lai­kam tur bija nolikta, kamēr atslēgti vārti. Viņa nav bijusi pie samaņas. Toms aizdzina baismīgākās domas.

Viņš mēģināja apsvērt iespējamos rīcības variantus. Lai arī ar kādiem līdzekļiem, bet viņam bija jātiek iekšā vai arī varbūt jāpiedabū vīrietis pie ieejas un tad jānošauj, kad viņš tuvosies.

Toms sastinga, izdzirdējis vārgu skaņu no raktuvēm. Klie­dziens? Viņš tik tikko uzdrošinājās elpot. Pēc kāda brīža viņš izdzirdēja vēl vienu skaņu, neskaidru kliedzienu, ko izkrop­ļoja ilgā atbalss akmens šahtā. Tā bija vīrieša balss.

Viņš sagrāba slēdzeni un pakratīja to, mēģinot atvērt, bet tā neklausīja. Vārti bija no smagas dzelzs un iecementēti klin­tī. Viņam nebija ne mazāko cerību tos atlauzt.

Tad viņš izdzirdēja vēl vienu dusmīgu kliedzienu, tas bi­ja daudz skaļāks un skaidrāks, un viņš saprata tikai vienu vārdu maita.

Sallija bija tur iekšā. Viņa bija dzīva. Un tad atskanēja ap­slāpēts šāviena troksnis.