Tiranozauru kanjons

Otra nodaļa

Toms Brodbents pievilka zirga pavadu. No milzīgajiem, pauguru ieskautajiem kanjoniem austrumos Hoakina ielejā atskanēja četri šāvieni. Viņš prātoja, ko gan tas varētu nozī­mēt. Nebija medību sezona, un neviens, kas būtu pie pilna prāta, nebrauktu uz šiem kanjoniem, lai trenētos šaušanā.

Viņš paskatījās, cik rāda pulkstenis. Astoņi. Saule tikko bija noslīdējusi aiz apvāršņa. Šķita, ka atbalsis skanēja no ak­meņiem pie ieejas Labirintā. Tas prasītu piecpadsmit minū­tes, lai līdz turienei tiktu, ne vairāk. Viņam bija laiks, lai ātri apmestu līkumu. Drīz vien jau vajadzēja uzlēkt pilnmēnesim, un viņa sieva Sallija tik un tā gaidīja viņu pārrodamies ne agrāk par pusnakti.

Toms pagrieza zirgu Noku uz kanjonu pusi, sekodams svaigām cilvēka un ēzeļa pēdām. Aiz pagriezienā viņš ierau­dzīja tumšu figūru zemē gulēja vīrietis.

Piejājis Toms nolēca no zirga un, sirdij ātri dauzoties, pietupās. Vīrietis, kuram bija iešauts mugurā un plecā, jopro­jām asiņoja. Toms sataustīja artēriju, bet neko nejuta. Viņš pagrieza sašauto otrādi, un viss, kas bijis vīrieša iekšās, iz­gāzās smiltīs.

Rīkodamies ātri, Toms noslaucīja no viņa sejas smiltis un sāka izdarīt mākslīgo elpināšanu. Noliekdamies viņš masēja ievainotā sirdi, spēcīgi spiežot uz viņa ribām, gandrīz vai tās salauzdams, vienu reizi, otru reizi, tad atkal izdarot elpi­nāšanu. No brūces burbuļodams izplūda gaiss. Toms turpi­nāja izdarīt mākslīgo elpināšanu un atkal pārbaudīja vīrieša pulsu.

Brīnumainā kārtā sirds bija atsākusi darboties.

Pēkšņi pavērās ievainotā plakstiņi, atklājot pāri spoži zi­lu acu, kas blenza uz Tomu no smilšainas, saulē nobrūnējušas sejas. Viņš sekli ieelpoja, gaisam gārdzot kaklā. Tad pa­plēta muti.

Nē… Tu, maita… Acis pavērās platāk, lūpas bija ar asi­nīm.

Pag, pag, sacīja Toms. Es neesmu tas, kurš uz tevi šāva.

Vīrieša acis viņu nopētīja uzmanīgāk, un skatienā izzuda bailes bet tās aizstāja kaut kas cits. Cerība. Vīra skatiens noslīdēja zemāk uz savu roku, it kā uz kaut ko norādot.

Toms palūkojās uz to un ieraudzīja, ka viņš rokā sažņau­dzis mazu ādas piezīmju grāmatiņu.

Paņem… ievainotais nogārdzās.

Nevajag runāt.

Paņem to…

Toms paklausīja un paņēma grāmatiņu. Vāks bija lipīgs no asinīm.

Tas ir Robijai… vīrs elsodams pateica, un viņa lūpas drebēja no piepūles, kas radās runājot. Manai meitai… Ap­soli, ka atdosi to viņai… Viņa zinās, kā to atrast…

To?

…Dārgumu…

Nedomā par to tagad. Mēs tevi dabūsim no šejienes projām. Tikai turies…

Vīrietis ar trīcošo roku stingri satvēra Tomu aiz krekla.

Tas ir viņai… Robijai… Nevienam citam… Dieva dēļ, ti­kai ne policijai… Tev tas ir… jāapsola! Viņa roka ar pār­steidzošu spēku žņaudza Toma kreklu, pauzdama apbrīno­jamu spēku kā pēdējo mirstoša cilvēka pretestības izpaus­mi.

Es apsolu.

Pasaki Robijai… ka… es… es mīlu…

Viņa skatiens izplūda. Roka atbrīvojās un noslīdēja. Toms saprata, ka vīrs arī vairs neelpo.

Toms atsāka mākslīgo elpināšanu. Nekā. Pēc desmit mi­nūtēm veltīgas cenšanās Toms lēnām atsēja vīrieša lakatiņu un pārklāja to pār viņa seju.

Un tad viņš aptvēra: vīrieša slepkava noteikti joprojām atro­das tuvumā. Viņš nopētīja apkārtni. Klusums bija tik absolūts, ka šķita, pat akmeņi ir nomodā. Kur ir slepkava? Apkārt ne­bija redzamas nekādas pēdas, tikai tās, ko bija atstājis dār­gumu meklētājs un viņa ēzelis. Simts jardu attālumā bija arī pats ēzelis, ar seglu somām uz muguras tas gulēja, kājās stā­vot. Slepkavam bija ierocis, kā arī priekšrocība, ka atrodas augstāk. Iespējams, pat tagad viņš varēja labi saskatīt To­mu, kuram bija tikai nazis.

Tūlīt pat tiec no šejienes projām! Viņš piecēlās kājās, satvē­ra pavadu, uzlēca zirgam mugurā un iecirta papēžus tam sā­nos. Zirgs galopā devās lejā pa kanjonu, pagriežoties pie La­birinta ieejas. Tikai tad, kad Hoakina kanjonā bija pieveikts pusceļš, Toms ļāva zirgam auļot lēnāk. Milzīgs, sviestains mēness uzlēca austrumos, izgaismojot smilšaino ieleju.

Toms saprata, ja kārtīgi paskubinās savu zirgu, tad tiks līdz Abikijai divās stundās.