Tiranozauru kanjons

Astotā nodaļa

Kad nomira Toma tēvs un viņš mantoja veselu jūru naudas, vienīgais, ar ko viņš sevi palutināja, bija šī automašīna. Tas bija 1957. gada izlaiduma Chevy 3100 pikaps tirkīza krāsā ar hroma diskiem, trīs ātrumiem. Reiz tas bija piederējis kla­sisko mašīnu kolekcionāram Albukerkē, kādam patiesam fanātiķim, kas ar mīlestību bija sarūpējis pilnīgi jaunu dzi­nēju un zobpārvadus, mehāniski apstrādājis detaļas, kuras nebija varējis atrast, un ar hromu sakausējis visu līdz pat rokturiem un radioiekārtai. Un pašās beigās par apdares ma­teriālu viņš bija izvēlējies iekšpusei smalku, baltu ādu krēmkrāsas tonī. Nabaga vīrs bija miris no sirdstriekas, pirms viņam izdevās nobaudīt sava darba augļus, un Toms bija at­radis mašīnu, izlasīdams sludinājumu avīzē Thrifty Nickel. Viņš bija samaksājis atraitnei katru peniju, ko mašīna bija vēr­ta, piecdesmit piecus tūkstošus, un viņam tik un tā šķita, ka tas bijis labs darījums. Mašīna bija braucoša skulptūra.

Bija klāt jau pusdienlaiks. Toms bija visur izbraukājies, ap­jautājies Sansetā un izstaigājis visus meža ceļus, kurus vien augstajos pakalnos pārzināja, taču bez rezultātiem. Vienīgais, ko viņš uzzināja, bija tas, ka viņš tikai seko pa Santafē poli­cijas pēdām, jo arī tā mēģināja uzzināt, vai kāds ir ticies ar noslepkavoto vīrieti pirms viņa nāves.

Šķita, ka šis cilvēks ir bijis ļoti noslēpumains.

Toms nolēma apciemot Benu Pīku, kurš dzīvoja unikālā Serriljosas ciematiņā Ņūmeksikā. Vecās ķieģeļu un koka mājas, agrākais zeltraču ciems, kas reiz bija pieredzējis la­bākas dienas, atradās klajumā pie galvenā ceļa, netālu no iz­žuvušā Galistejas līča. Raktuves vairs netika lietotas nu jau vairākus gadu desmitus, bet Serriljosa bija izvairījusies no pamestas vietas statusa, jo to atdzīvināja sešdesmito gadu hipiji, kuri sapirka atstātās kalnraču būdiņas un ierīkoja ta­jās podnieku un mezglošanas darbnīcas un ādas izstrādāju­mu veikalus. Tagad ciemu apdzīvoja interesants sajaukums senas spāņu ģimenes, kuras reiz bija strādājušas raktuvēs, novecojuši dīvaiņi un savādi ekscentriķi.

Bens Pīks piederēja pie pēdējā tipa, un viņa dzīvesvieta to labi atspoguļoja. Vecās mājas apmetums, kas bija uzklāts uz skaliņu tikla, jau ilgus gadus nebija redzējis krāsu. Dub­ļainais pagalms, ko ieskāva liku mietu žogs, bija piekrauts ar sarūsējušām raktuves iekārtām. Vienā stūrī bija kaudze ar violetiem un zaļiem telefona stabu stikla izolatoriem. Pie mājas bija pienaglota zīme, uz kuras bija rakstīts:

ATRADUMU VEIKALS VISS PĀRDOŠANĀ

Arī pats atradējs Nevienam prātīgam piedāvājumam netiks atteikts

Toms izkāpa no mašīnas. Bens Pīks četrdesmit gadus bi­ja strādājis par profesionālu apslēptu mantu meklētāju, līdz domkrats salauza viņa gurnu. Viņš bija negribīgi iekārtojies uz dzīvi Serriljosa ar savu krāmu kolekciju un apšaubāmu stāstu krājumu. Par spīti dīvainajam izskatam, viņam bija zinātņu maģistra grāds ģeoloģijā. Viņš labi pārzināja to, par ko runāja.

Toms iegāja pa greizajiem vārtiem un pieklauvēja pie dur­vīm. Pēc brīža ēkas pustumsā iedegās gaisma, pie durvīm parādījās seja, kuru izkropļoja vecais, viļņainais stikls, un tad tās zvana šķindoņas pavadībā atvērās.

Toms Brodbents! Pīka raupjā plauksta sakampa Toma roku un tās kaulus spēcīgi paspieda. Pīks nebija garāks par piecām pēdām un piecām collām, bet viņš to atsvēra ar sa­vu enerģiju un dunošo balsi. Viņam bija piecas dienas ne­dzīta bārda un možas, melnas acis, un viņš tik ļoti mēdza saraukt uzacis, ka mūžīgi izskatījās pārsteigts.

Kā tev klājas, Ben?

Drausmīgi, vienkārši drausmīgi. Nāc iekšā!

Viņš izveda Tomu cauri savam veikalam, kura sienas bija noklātas ar plauktiem, kas vaidēja no vecu akmeņu, dzelzs piederumu un stikla pudeļu kaudzēm. Viss bija domāts pār­došanai, bet nekas, kā šķita, nekad netika pārdots. Cenu zī­mes pašas šķita dzeltējoši antīkie piederumi. Viņi nonāca di­benistabā, kas izpildīja gan virtuves, gan ēdamistabas funkciju. Pīka suņi gulēja uz grīdas, sapnī skaļi šņākājot. Ve­cais virs pakampa no plīts nobružātu kafijas kannu, ielēja šķidrumu divās krūzēs un aizkliboja līdz koka galdam, ap­sēžoties vienā pusē un aicinot Tomu apsēsties pretī.

Cukuru? Pienu?

Melnu.

Toms vēroja, kā Pīks savā krūzītē iemet trīs pilnas karo­tes cukura, vēl trīs karotes ar kafijas krējumu un sajauc to visu, veidojot tādas kā dūņas. Toms piesardzīgi iemalkoja savu kafiju. Tā bija pārsteidzoši laba karsta, stipra, gata­vota kovboju stilā, tieši tā, kā viņam patika.

Kā klājas Sallijai?

Fantastiski, kā vienmēr.

Pīks pamāja ar galvu.

Tev ir brīnišķīga sieviete, Tom.

Zinu jau, zinu.

Pīks uzsita pīpi pa kamīna dzegu un sāka to piepildīt ar Borkum Riff.

Vakar no rīta es lasīju New Mexican, ka tu augstajos pakalnos esot atradis noslepkavotu vīru. •

Notika vēl kas vairāk, nekā tikai tas, par ko rakstīts avīzē. Vai varu rēķināties, ka tu to paturēsi tikai pie sevis?

Protams.

Toms izstāstīja Pīkām, ko pieredzējis, taču nepieminēja piezīmju grāmatiņu.

Vai tev ir kāda nojausma, ko tas cilvēks atradis un kas viņš tāds ir? beidzis stāstu, viņš pajautāja Pīkām.

Pīks nošnācās.

Dārgumu meklētāji ir grupa lētticīgu muļķu. Visā Rietu­mu vēsturē neviens nav atradis patiesu, īstu apslēpto mantu.

Šis vīrs to atradis.

Es tam ticēšu, kad to ieraudzīšu. Taču es neesmu dzir­dējis neko par jebkādu dārgumu meklētāju šajā apkaimē, to­mēr tas neko nenozīmē viņi ir noslēpumaini radījumi.

Vai tev ir kādas idejas par to, kas varētu būt šie dārgu­mi? Pieņemot, ka tādi vispār eksistē.

Pīks novaidējās.

Es biju meklētājs, nevis džinos pēc apslēptās mantas. Ir liela starpība.

Taču tu to ilgi darīji.

Divdesmit piecus gadus.

Tu esi dzirdējis visādus stāstus.

Pīks aizdedzināja sērkociņu un pielika pie pīpes.

Protams.

Iepriecini mani ar kādu.

Kad šī vēl bija spāņu teritorija, stāsta, ka ziemeļos no Abikijas bijušas zelta raktuves, to vietu saukuši par Elkapitanu. Vai esi dzirdējis par šo gadījumu?

Nē, nekad.

Stāsta, ka viņi ieguvuši gandrīz vai desmit tūkstošus unču, sakausējuši to stieņos un uzspieduši zīmogu Lion and

Castle. Apkārt plosījās apaču cilts indiāņi, tāpēc viņi zeltu ne­vis izmantoja, bet gan paslēpa alā, gaidot, līdz viss norims. Tā nu gadījās, ka vienu dienu apači iebruka raktuvēs. Viņi nogalināja visus, un palika dzīvs tikai kāds puisis, vārdā Huans Kabriljo, kurš bija devies uz Abikiju pēc pārtikas krāju­miem. Kabriljo atgriezās un atrada visus savus biedrus mi­rušus. Viņš devās uz Santafē un atgriezās ar bruņotu grupu, lai savāktu zeltu. Bet bija pagājušas vairākas nedēļas, kuru laikā stipri lija un radās milzīgi plūdi. Ainava bija mainīju­sies. Viņi atrada raktuves, nometni un noslepkavoto drau­gu skeletus. Bet viņi tā arī nevarēja atrast to alu. Huans pa­vadīja garus gadus, to meklējot, līdz nozuda tajos pakalnos, un neviens viņu vairs ne reizi neredzēja. Tā vismaz stāsta.

Interesanti.

Ir vēl kāds stāsts. Trīsdesmitajos gados kādam vīram, vārdā Ērnijs Kilpatriks, pazudis vērsis vienā no tiem kanjo­niem. Viņš bija apmeties netālu no Angļu akmeņiem, tieši dienvidos no Atbalšu kores. Viņš apgalvojis, ka tieši tad, kad rietējusi saule, viņš redzējis, kā svaigs nogruvums netālu no Tiranozauru kanjona atklājis kaut ko līdzīgu alai. Viņš tur uzrāpies un iekāpis tajā iekšā. Tas bijis īss, šaurs tunelis ar cirtienu pēdām sienās. Viņš turpinājis ceļu, līdz tunelis izgā­jis uz kambari. Viņu gandrīz vai ķērusi sirdstrieka, kad sve­ce apgaismojusi veselu sienu, kas bijusi aizkrauta ar neap­strādātiem zelta stieņiem ar zīmogu Lion and Castle. Viņš ielicis vienu kabatā un devies atpakaļ uz Abikiju. Tajā naktī viņš bārā piedzēries un kā nejēga sācis visiem rādīt zelta stieni. Kāds viņam sekojis ārā, nošāvis un aplaupījis viņu. Protams, noslēpums miris kopā ar viņu, un zelta stieni ne­viens vairs nekad neredzēja.

Pīks izspļāva tabakas gabaliņu.

Visi šie stāsti par apslēpto mantu ir tādi paši.

Tu tiem netici.

Nevienam sasodītam vārdam. Pīks atgāzās atpakaļ un, apbalvojis sevi ar jaunu pīpes iedegšanu, pāris dūmu ievilk­šanu, gaidīja komentārus.

Man jāsaka, Ben, es runāju ar to ievainoto vīru. Viņš atradis ko nozīmīgu.

Pīks paraustīja plecus.

Vai tur varētu būt kas vērtīgs, ko viņš varētu atrast, ne tikai Elkapitanas krājumi?

Bez šaubām. Tur, augšā, ir dažādas iespējas minerālu un dārgakmeņu ziņā. Ja viņš tos meklēja. Varbūt viņš mek­lēja keramiku, atraka senas indiāņu drupas. Vai aplūkoji viņa ierīces?

Viss bija iesaiņots seglu somā. Neredzēju neko nepa­rastu.

Pīks novaidējās.

Iespējams, ka viņš atradis urānu vai molibdēnu. Urā­nu dažreiz var atrast augšējā formācijas nodaļā, kas izstiep­jas Tiranozauru kanjonā un pa visu Hoakina kanjona lejgalu. Es piecdesmito gadu beigās meklēju urānu, bet pilnīgi neko neatradu. Taču man arī nebija pareizo instrumentu un ierīču.

Tu divas reizes pieminēji Tiranozauru kanjonu.

Milzīgs, sasodīts kanjons ar miljoniem pieteku, ved līdz pat Atbalšu korei un augšā plakankalnē. Mēdza būt labs urā­na un molibdēna ziņā.

Vai urāns mūsdienās ir ko vērts?

Tikai tad, ja tev melnajā tirgū ir pircējs. Federālie aģenti to, protams, nepērk, jo viņiem jau tā pietiek.

Vai to varētu izmantot teroristi?

Pīks noraidoši papurināja galvu.

Šaubos. Būtu nepieciešama miljons dolāru vērta bagā­tināšanas programma.

Varbūt lai izveidotu radioaktīvo bumbu?

Urāna rūdā, pat skaidrā urānā, gandrīz vispār nav ra­dioaktīvo elementu. Izplatītais pieņēmums, ka urāns bīsta­mi radioaktīvs, ir nepareizs.

Tu pieminēji molibdēnu. Kas tas tāds?

Augšā, Tiranozauru kanjona aizmugurējā daļā, ir nedaudz ar molibdēnu saistītu iežu. Es tur augšā atradu mazliet molibdēna, bet bija jau paaugstināta nogulu kvalitā­tes prasība, tāpēc mans atradums nebija vērts vairāk par die­nu vecām čurām. Tur varētu būt vēl kaut kur jau vienmēr ir vēl.

Kāpēc to sauc par Tiranozauru kanjonu?

Tieši pie ieejas ir liela bazalta intrūzija, kas laika gaitā izveidojusies tā, ka virsotne līdzinās tiranozaura galvaskau­sam. Apaču cilts indiāņi tur, augšā, negāja, apgalvojot, ka vie­ta ir apsēsta. Tieši tur es salauzu savu gurnu. Trīs dienas vē­lāk mani ar helikopteru aizveda no turienes. Tā ka, ja arī tā vieta nav apsēsta, tai vajadzētu tādai būt. Es tur vairs neat­griežos.

Un kā ar zeltu? Dzirdēju, ka tu esot tur to atradis.

Bens iesmējās.

Protams, kā tad ne! Zelts ir lāsts visiem, kas to atrod. Astoņdesmit sestajā gadā Labirintā uzgāju kvarca akmeni, kas viscaur izraibināts ar zelta dzīslām. Pārdevu to minerā­lu uzpircējam par deviņiem tūkstošiem dolāru un tad es iztērēju desmit reizes lielāku summu, meklējot vietu, no ku­rienes tas radies. Tam sasodītajam akmenim taču bija no kaut kurienes jānāk, bet es tā arī neatradu tā iegulu. Kā man šķiet, tad tas noripojis visu ceļu no Kanhilonu kalniem, kur ir ve­sels lērums pamestu raktuvju un vecu raktuvju ciematu. Kā jau teicu, zelts ir lāsts. Pēc tā gadījuma es tam vairs nepieskāros. Viņš iesmējās un ievilka vēl vienu dūmu no savas pīpes.

Vai vēl kaut kas neienāk prātā?

Tā viņa "apslēptā manta" varētu būt kāds atradums in­diāņu drupās. Tur, Anasasi drupās, visādu mantu ir daudz. Pirms kļuvu gudrāks, es tur mēdzu parakņāties, pārdevu lo­ku bultas un keramikas podus, ko atradu. Mūsdienās par jau­ku melnbaltu Chaco bļodu var dabūt piecus, desmit tūksto­šus. Par to ir vērts papūlēties. Un tad jau ir vēl ari Padres zudusi pilsēta.

Kas tā tāda?

Tom, manu zēn, esmu tev par to jau stāstījis.

Neesi gan.

Pīks ievilka dūmu.

Gadsimta sākumā franču mācītājs, vārdā Eusevio Bernārs, apmaldījās kaut kur de 1os Vjehosā pa ceļam no Santafē uz Čamu. Klejodams apkārt un mēģinādams atrast ceļu, viņš pamanīja Anasasi klintīs milzīgu mītni. Tai bija četri tor­ņi, simtiem istabu, īsta zudusī pilsēta. Neviens to vēlāk vairs neatrada.

Patiess stāsts?

Pīks pasmaidīja.

Droši vien ne.

Un kā ar naftu vai gāzi? Vai viņš varētu meklēt kādu no tiem?

Šaubos. Tas ir tiesa, ka Čamas plašumi plešas tieši Sanhuanas līča malā, vienā no bagātākajiem dabiskās gāzes lau­kiem Dienvidrietumos. Problēma ir tā, ka vajadzīga vesela komanda ar seismiskām zondēm, lai piedalītos tajā spēlītē. Vientuļam meklētājam nav ne mazākās iespējas. Pīks sa­bikstīja pelnus pīpē ar irbuli, piebāza to vēlreiz un aizdedzi­nāja. Ja viņš meklēja spokus, nu, stāsta, ka tur to ne ma­zums. Apači apgalvo, ka dzirdējuši tiranozauru aurojam.

Mēs novirzāmies no temata, Ben,

Tu teici, ka vēlies dzirdēt stāstus.

Toms pacēla roku.

Es novelku robežu pie dinozauru rēgiem.

Kā varu pieņemt, ir iespējams, ka šis tavs nezināmais atradumu meklētājs uzgājis Elkapitanas krājumus. Desmit tūkstoši unču zelta būtu vērtas… Pīks savaikstījās. Gan­drīz četrus miljonus dolāru. Bet jāņem vērā, kāda ir numismātiskā vērtība šiem senajiem spāņu stieņiem ar Lioti and Cast­le zīmogu. Pie velna, tiem būtu vismaz divdesmit vai trīsdesmit reižu lielāka vērtība nekā parastiem zelta stieņiem. Lūk, nu jau mēs runājam par naudu… Labāk pastāsti man vairāk par to slepkavību. Un es tev izstāstīšu par Gaudojo­šās sievietes spoku.

Sarunāts.