Tiranozauru kanjons

Septiņpadsmitā nodaļa

Izbalsinātajā klostera telpā aiz sakristejas atradās tikai čet­ras lietas: ciets koka ķeblis, raupjš galds, krucifikss un Apple Poioerbook G4 klēpjdators kopā ar printeri, kas darbojās uz saules enerģijas pamata. Vaimens Fords apsēdās pie datora, aiz satraukuma trīcot. Viņš tikko bija beidzis lejupielādēt di­vas kriptoanalīzes programmas un gatavojās tās izmantot šifram, ko tik darbietilpīgi bija pārrakstījis no mirušā vīrie­ša piezīmju grāmatiņas. Fords jau bija sapratis, ka tas nav vienkāršs šifrs; pagaidām tas nebija pakļāvies nevienam no viņa ierastajiem trikiem.

Tas bija kaut kas patiešām īpašs.

Viņš pacēla pirkstu un ātri to nolaida; pirmā programma tika ieslēgta un sāka darboties.

Tā nebija gluži atšifrēšanas programma, bet vairāk gan modeļu analīzes programmatūra, kas izdarīja uz ciparu mo­deļiem balstītu lēmumu par to, pie kuras klases vai šrifta tie pieder.

Pagāja tikai piecas minūtes, līdz programma atbildēja, no­rādot, ka pirmā analīze pabeigta. Fords bija apmulsis, kad parādījās secinājums:

NESPĒJ NOTEIKT ŠIFRA TIPU.

Viņš pārlasīja modeļu rezultātus, skaitļu biežuma tabu­las, varbūtības uzdevumus. Tas nebija nejaušs ciparu gru­pējums programmatūra bija atradusi visādus modeļus un atkāpes no nejaušības. Tas pierādīja to, ka skaitļos ir infor­mācija. Taču kāda informācija un kāds bija šifrs?

Fords itin nemaz nejutās zaudējis drosmi, gluži otrādi, viņš izjuta satraukuma trīsas. Jo sarežģītāks bija šifrs, jo in­teresantāks bija vēstījums. Viņš uzsāka otru programmu, bie­žuma analīzi viena cipara skaitļiem, skaitļu pāriem un trijot­nēm, sapārojot tos ar populārāko valodu biežuma tabulām. Bet arī tā nenorādīja ne uz kādu saistību starp skaitļiem un angļu valodu vai jebkuru citu izplatītu valodu.

Fords paskatījās pulkstenī. Viņš bija nokavējis dievkalpo­jumu. Viņš bija te pavadījis jau piecas stundas.

Sasodīts!

Viņš atgriezās pie datora ekrāna. Fakts, ka katram skait­lim bija astoņi cipari, baits, norādīja, ka šifra pamatā izman­tots dators. Tomēr tas bija uzrakstīts ar zīmuli apbružātā pie­zīmju grāmatiņā, kā noprotams, kaut kur nekurienē, kur tuvumā nebija neviena datora.

Tas jau kļuva jautri.

Fords paņēma piezīmju grāmatiņu un pāršķirstīja lapas. Grāmatiņa bija veca, ādas vāks bija nobružāts, un starp la­pām bija smiltis. Tā mazliet smaržoja pēc deguma. Skaitļi bija uzrakstīti ar uzasinātu zīmuli tīri un skaidri, rūpīgās rindi­ņās un ailītēs, izveidojot ko līdzīgu tīklam, un lika viņam domāt, ka piezīmju grāmatiņa uzrakstīta visa vienā reizē. Sešdesmit lapās ar skaitļiem nekas nebija dzēsts, nebija ne­vienas kļūdas. Nebija šaubu, ka skaitļi bija nokopēti.

Fords aizvēra grāmatiņu un pagrieza to. Uz aizmugurējā vāka bija traips, joprojām vēl nedaudz lipīgs, un viņš sapra­ta, ka tās ir asinis. Fords nodrebinājās un ātri nolika grāma­tiņu. Asinis bija pēkšņs atgādinājums, ka tā nav spēle, ka vī­rietis patiešām ticis nogalināts un piezīmju grāmatiņā droši vien bija norādes uz kādām apslēptām bagātībām.

Vaimens Fords prātoja, kur gan viņš ir iesaistījies.

Pēkšņi viņš sajuta kāda klātbūtni un pagriezās. Tas bija abats, viņš stāvēja durvis, salicis rokas aiz muguras, ar vieglu smaidu sejā, možās acis pievērsis Fordam.

Mums jūsu pietrūka, brāli Vaimen.

Fords piecēlās kājās.

Atvainojos, tēvs.

Abata skatiens pievērsās skaitļiem uz ekrāna.

Tas, ko jūs darāt, laikam ir svarīgi.

Vaimens Fords neatbildēja. Viņš nebija pārliecināts, ka tas ir svarīgi tādā nozīmē, kā to bija domājis abats. Viņš jutās nokaunējies. Tieši tādi apsēsti darba ieradumi bija noveduši viņu nepatikšanās pagātnē, šī apsēstā koncentrēšanās vienai problēmai, svītrojot visu pārējo. Pēc Džūlijas nāves viņš ne­kad nebija spējis sev piedot visas tās reizes, kad bija vēlu strādājis, nevis runājies ar viņu, ēdis kopā ar viņu, mīlējies ar viņu.

Viņš izjuta laipno abata skatienu, bet viņš nevarēja pacelt savējo.

Ora et Labora. Lūgšanas un darbs, sacīja abats laipnā balsī, ar nelielu skarbuma pieskaņu. Tie abi ir pretēji. Lūg­šanas ir veids, kā klausīties Dievu, un darbs ir veids, kā runāties ar Dievu. Klostera dzīve meklē stingru līdzsvaru starp abiem.

Es saprotu, tēvs. Vaimens juta, ka nosarkst. Abats vienmēr pārsteidza viņu ar savu viedumu.

Abats uzlika roku viņam uz pleca.

Esmu priecīgs, ka tā, viņš noteica un devās projām.

Vaimens saglabāja darbu, saglabāja to vēlreiz uz diska un

izslēdza sistēmu. Ielicis disku un piezīmju grāmatiņu kaba­tā, viņš atgriezās cellē un ieslēdza to visu naktsskapīša at­vilktnē. Viņš prātoja: vai viņš tiešām bija ticis vaļā no spiega amata? Vai ar to tas bija saistīts?

Vaimens nolieca galvu un lūdza Dievu.