Tiranozauru kanjons

Deviņpadsmitā nodaļa

Džimsons Madokss pasraedza mašīnas atslēgas un piecu do­lāru banknoti apkalpotājam ar piņņainu seju un iegāja vies­nīcas Eldorado vestibilā, saviem jaunajiem Lucchesi čūskādas zābakiem izdodot patīkami čīkstošas skaņas. Viņš apstājās, lai paskatītos apkārt un nedaudz piekārtotu jaku. Vienā mil­zīgās telpas pusē bija svelmojošs kamīns un otrā pusē kāds vecs pediņš sēdēja pie lielām klavierēm, spēlējot Mist/. Tel­pas dziļumā atradās bārs, kas bija veidots no gaiša koka.

Viņš aizslāja līdz bāram, nolika klēpjdatoru uz krēsla un iekārtojās.

Kafiju. Melnu.

Bārmenis pamāja ar galvu un atgriezās ar tasīti un pikan­tu zemesriekstu bļodiņu.

Madokss iemalkoja kafiju.

Klau, tā ir nedaudz sastāvējusies, vai nebūtu iespējams uzvārīt svaigu?

Protams, ser. Es atvainojos. Bārmenis aši paņēma ta­sīti un nozuda aiz letes.

Madokss ieslidināja pirkstus zemesriekstos, iemeta pāris mutē un vēroja, kā iet un atgriežas cilvēki. Visi līdzinājās vi­ņam, tērpušies polo kreklos un sporta jakās, un jaukās velveta vai vilnas auduma biksēs. Tie bija cilvēki, kuri pārtika no korporatīvajiem čekiem, pavadīja savu dzīvi uz pareizā un šaurā ceļa divas mašīnas garāžā, divi komats četri bērni.

Viņš atgāzās, iemeta mutē vēl pāris riekstu un iekodās tajos. Dīvaini, kā tik daudzām pievilcīgām pusmūža vecuma sievie­tēm kā tai, kas šķērsoja vestibilu, tērpusies brūnās biksēs un svīterī, ar pērlēm un mazu rokassomiņu, sāka grīļoties kājas, kad viņas iedomājās par džeku ar tetovējumiem un uz­pumpētiem muskuļiem, kurš sēdēja cietumā uz ilgu laiku par izvarošanu, slepkavību vai uzbrukumu. Viņam šonakt bija daudz darba, ko paveikt, vismaz divdesmit jauni ieslodzītie, kurus vajadzēs "uzlabot" un ielikt internetā. Dažas vēstules bija tik analfabētiskas, ka viņam bija jāizdomā pilnīgi viss. Tik un tā pasūtījumi turpināja ienākt, pieprasījums pēc ieslodzīta­jiem pamazām pieauga. Tā bija vieglākā nauda, ko viņš jeb­kad dzīvē bija nopelnījis, un visvairāk viņš brīnījās par to, ka tas bija likumīgi, tas viss tika nokārtots ar kredītkarti caur in­ternetā norēķinu kompāniju; viņi paņēma savu daļu, un pā­rējais tika pārskaitīts uz viņa bankas kontu.

Ja viņš būtu zinājis, cik viegli ir godīgi nopelnīt naudu, viņš būtu pataupījis sev sāpju pilnu periodu dzīvē.

Pagrābis vēl pāris zemesriekstu, Madokss aizgrūda trau­ciņu, domādams par savu vidukli, un tajā brīdi bārmenis at­griezās ar jaunu kafiju.

Atvainojiet, ka tik ilgi, un ļaujiet man vēlreiz atvaino­ties, ka tā sanāca.

Nekādu problēmu. Viņš iemalkoja kafiju tā bija ļoti svaiga. Paldies!

Ņemiet par labu, ser.

Madoksa domas pievērsās svarīgajai problēmai. Piezīm­ju grāmatiņas mājā nebija. Tas nozīmēja to, ka tā vai nu bija pie Brodbenta, vai viņš to kaut kur bija noslēpis ārpus mā­jas, iespējams, ka seifā. Lai arī kur tā bija, Madokss zināja, ka nolaupīt to vairs nebūs iespējams. Viņš izjuta aizkaitinā­jumu. Brodbents bija ar visu šo gadījumu cieši saistīts. Var­būt viņš bija sāncensis varbūt pat Vezersa partneris.

Madokss gandrīz vai dzirdēja brita Korvusa balsi ducinām sev galvā piezīmju grāmatiņa. Bija tikai viens risinājums: viņam jāpiespiež Brodbents to atdot. Taču mērķa sasniegšanai viņam bija kaut kas vajadzīgs.

Madoksam bija vajadzīga viņa.

Pirmo reizi Santafē? pajautāja bārmenis, pārtraucot viņa domas.

-Jā.

Biznesa darīšanas?

Kas tad vēl cits. Madokss pasmīnēja.

Vai esat šeit uz ķirurgu konferenci?

Jēziņ, viņš droši vien arī izskatījās pēc ārsta. Konektikutas mediķi izklaidējās, jo par visiem izdevumiem maksā kāds farmācijas gigants. Ja vien bārmenis redzētu tetovējumu, kas klāja viņa muguru no pakauša līdz pēcpusei, viņš pielaistu bikses…

Nē, Madokss pieklājīgi atbildēja. Strādāju ar perso­nālu.