Tiranozauru kanjons

Otra nodaļa

Madokss izgāja UZ savas noīrētās mājas lieveņa, iebāza īk­šķi aiz jostas un ieelpoja rīta saules sasildīto priežu skuju smaržu. Pielicis pie mutes krūzi ar kafiju, viņš skaļi to iemal­koja. Madokss bija pamodies vēlu, nāca jau gandrīz desmit. Aiz kuplo priežu galotnēm varēja saredzēt attālo Kanhilonu kalnu smailes, ko apstaroja sudrabota gaisma. Lēnām pār­gājis pār lieveni, kovboja zābakiem klaudzot uz koka grī­das, viņš apstājās zem smalkas zīmes, uz kuras bija rakstīts BĀRS, viegli pagrūda to ar pirkstu, un zīme čīkstot sāka šū­poties uz priekšu un atpakaļ.

Viņš pavērās lejup uz galveno ielu. No CAK nometnes ne­cik daudz nebija palicis pāri; vairums ēku bija sagruvušas sa­trūdējušu koku kaudzēs, pāraugušas ar krūmiem un maziem kociņiem. Madokss izdzēra kafiju, uzlika tasīti uz margas un nokāpa lejā pa koka kāpnēm vecās pilsētas galvenajā ielā. Vi­ņam bija jāatzīst, ka dziļi būtībā viņš ir lauku zēns. Viņam patika būt vienam, tālu no ceļiem, satiksmes, ēkām un ļau­žu pūļiem. Kad viss būs beidzies, viņš pat varētu sev no­pirkt šādu vietiņu. No šejienes viņš varētu vadīt Hard Time, pārmaiņas pēc dzīvot klusu un mierīgu dzīvi ar pāris lēdi­jām, kas sastādītu kompāniju, un tas arī būtu viss.

Sabāzis rokas kabatās, viņš sāka soļot pa smilšaino, biju­šo galveno ielu, svilpojot bez meldiņa. Pilsētas tālākajā galā iela pārgāja aizaugušā taciņā, kas virzījās augšup uz aizu.

Viņš turpināja ceļu, cilājot kājas garajā zālē. Pacēlis nūju, viņš ejot apcirta garās nezāles.

Pēc īsa brīža priekšā parādījās plāksne ar uzrakstu:

BĪSTAMI: NEATZĪMĒTAS RAKTUVES IEIET AIZLIEGTS ĪPAŠNIEKS NEATBILD PAR NEGADĪJUMIEM

Mežs bija kluss, kokos tik tikko manāmi un liegi šalca vējš. Madokss devās garām zīmei. Ceļš viegli sāka iet augšup, se­kojot sausai upes gultnei. Desmit minūšu pārgājiens izveda viņu klajumā. Labajā pusē parādījās atklāta kalna nogāze, kur ceļš sāka virzīties slīpi. Viņš devās pa to paralēli virsotnei apmēram ceturtdaļu jūdzes, līdz nonāca pie ļodzīgas ēkas, no kuras bija ieeja vecā raktuvju tuneli. Pie ēkas durvīm bija pielikta jauna piekaramā slēdzene un ķēde, un vēl viena no­rāde, ka ieiet aizliegts, tās abas Madokss bija iepriekšējā dienā piestiprinājis.

Viņš izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un iegā­ja vēsajā telpā. Pāris vecu dzelzceļa sliežu veda klintī izcir­stā tumšā caurumā, kuru norobežoja smagi dzelzs vārti, kas ari bija aizslēgti. Madokss atslēdza vārtus, un nesen ieeļļotās viras ļāva tos viegli atvērt. Ieelpojis mitrā akmens un pelē­juma dvaku, viņš pazibināja savu lukturi un devās uz priek­šu, uzmanīdamies, lai neuzkāptu uz veco dzelzceļa gulšņu rindām un nesamērcētu kājas ūdens peļķēs. Tunelis bija iecirsts klinti, un vietās, kur tā bija sadrupusi un ieplaisāju­si, griesti bija nostiprināti un aplikti ar masīviem baļķiem.

Apmēram pēc simts pēdām tunelis aizliecās pa kreisi. Madokss nogriezās ap stūri, un viņa lukturis izgaismoja tu­nelī atzarojumu, kas beidzās ar strupceļu, kuram priekšā Madokss bija uzbūvējis baļķu sienu, lai izveidotu nelielu cie­tuma celli. Viņš piegāja pie šīs sienas un lepni uzsita pa to.

Stipra kā akmens. Viņš bija sācis darbu iepriekšējā dienā un strādājis līdz pat pusnaktij, divpadsmit stundas pēc kārtas, smagi un grūti.

Izspraucies cauri nepabeigtajai atverei uz mazu telpu, kas bija iebūvēta tuneļa strupceļā, viņš noņēma no āķa petrole­jas lukturi, pacēla stikla kupolu, aizdedzināja dakti un uz­karināja lukturi atpakaļ uz naglas. Vēlīgā dzeltenā blāzma izgaismoja telpu, kas bija apmēram astoņas reiz desmit pē­das liela. Madokss nodomāja, ka tā nemaz nav tik slikta vie­ta. Vienā stūrī viņš bija nolicis matraci, kas bija pārklāts ar tīru palagu, gatavs lietošanai. Tam blakus atradās veca tro­ses koka spole, kas kalpoja par galdu, pāris vecu krēslu, ku­rus viņš bija sameklējis sabrukušā mājā, zirgu dzirdināšanas spainis dzeramajam ūdenim, vēl viens spainis tualetes vaja­dzībām. Pretim, attālākās sienas akmenī, viņš bija iestipri­nājis četras puscollu lielas apaļas tērauda bultas, pie katras no tām bija ķēdes un roku dzelži divi rokām, divi kājām.

Kādu brīdi Madokss tā stāvēja, apbrīnodams savu dar­bu, un atkal pabrīnījās par veiksmi, ka atradis tik labu vie­tu. Tunelis bija ne tikai ideāls viņa mērķim, bet viņam bija izdevies arī atrast tepat baļķus; vecie baļķi un dēļi bija sa­likti raktuvju malā, kur tie bija pārdzīvojuši laika zobu.

Viņš pārtrauca patīkamo sapņošanu un paskatījās uz savu vienkāršo zīmējumu, kas gulēja uz spoles un bija no mitruma saritinājies. Viņš to nogludināja, nostiprinādams ar naglām, un vēlreiz pārskatīja. Vēl pāris baļķu, un darbiņš būs galā. Dur­vju vietā, kas būtu vārgas, virs atveres viņš piestiprinās trīs baļķus vienkāršāks, stiprāks un drošāks risinājums. Viņam vajadzētu ieiet un iziet ne vairāk kā pāris reižu.

Ala bija mitra un silta. Madokss novilka kreklu un uzmeta to uz matrača. Veicis savam labi muskuļotajam augumam stiepšanās vingrinājumus, viņš paņēma lielās noslodzes Makita bezvadu aparātu un ielika jaunu bateriju, tad piegāja pie vecās baļķu kaudzes, pārbaudīja pāris, līdz atrada vienu labu, nomērīja to, ar zīmuli ievilka vēlamo vietu un sāka urbt. Makita spiedzieni atbalsojās alā, nāsis saoda vecā, mit­rā koka smaržu, bet no izurbtā cauruma izlocījās brūnas ozo­la skaidas. Beidzis urbt, viņš satvēra baļķi un uzslēja to tais­ni, nostādot pareizajā pozīcijā. Nostiprinot to ar naglām, viņš izurba aiz tā novietotajā baļķī pieskaņotu caurumu, izslidināja caur to astoņpadsmit collu garu aizbīdni, pagrieza uz­mavu un pievilka to tik cieši, ka tā iegriezās kādu pusi col­las kokā.

Neviens, lai cik izmisis ari būtu, nedabūs vaļā šo uzmavu.

Stundas laikā Madokss bija visu pabeidzis, atstājot vaļā tikai durvju atveri. Tad iekliedzoties viņš satvēra ar savām milzīgajām rokām baļķi, atkāpās un, cik vien stipri varēja, grūda to uz priekšu un atpakaļ, atkāpās un spēra pa baļķiem, kliedza, bļāva, lamājās, ar pleciem cirtās pret sienām, vēl un vēlreiz. Viņš apgriezās, paņēma koka galdu un svieda to pret baļķu sienu, visu laiku kliedzot:

Maitas! Kretīni! Es jūs visus nogalināšu, es izvilkšu jūsu iekšas!

Pēkšņi viņš apstājās, smagi elpojot, izvilka no mugurso­mas roku dvieli, noslaucīja sviedrus no krūtīm un pleciem, viegli notīrīja seju, atglauda matus un saķemmēja tos ar pirk­stiem. Pacēlis kreklu, viņš uzvilka to un sasprindzināja mu­guras muskuļus.

Madokss atļāvās pasmīnēt. Neviens netiks laukā no šā cietuma. Neviens.