Tiranozauru kanjons

12.nodaļa

Sallija līda pa tumšo tuneli un pēc brīža apstājās, lai paklau­sītos. Viņa dzirdēja, kā ļaundaris trokšņo un lamājas, laikam jau meklēdams savu lukturi.

Viņa lūkojās uz priekšu tumsā. Uz kurieni veda tunelis? Sallija sataustīja sērkociņus, bet neuzdrošinājās kādu aizde­dzināt, sapratusi, ka tas tikai pārvērtīs viņas siluetu par mēr­ķi. Viņa turpināja līst uz priekšu, pēc iespējas klusāk. Atska­nēja vēl pāris šāvienu, bet viņš šāva kur pagadās, lodēm nejauši aizklīstot tumsā. Sallija līda, cik vien ātri varēja, sa­vainojot ceļus pret raktuves akmeņaino pamatu, ar tausti meklējot ceļu. Pēc īsa brīža viņa satvēra kaut ko aukstu slidena, sapuvuša baļķa gals šūpojās zem viņas rokas. Viņa saoda auksto mitrās raktuves gaisu plūstam no apakšas. Vi­ņa gulēja uz vēdera un taustījās, līdz roka uzgrūdās asai ak­mens šķautnei. Viņa lēnām pavirzījās uz priekšu, tur bija sli­dena un slapja siena, laikam šahta.

Cerēdama, ka būs kāds apkārtceļš, Sallija pieplaka pie ze­mes un turpināja kustēties.

Atskanēja balss:

Tu netiksi projām, maita! Restes ir ciet, un atslēga ir pie manis! Uz brīdi iestājās klusums, tad viņš atkal ierunājās, cenzdamies izklausīties mierīgs. Klausies, ei, es tev neda­rīšu pāri. Aizmirsti to visu! Būsim prātīgi. Parunāsimies.

Sallija sasniedza tuneļa sienu. Šķita, ka priekša plešas šah­ta, bloķējot ceļu. Viņa apstājās, sirdij dauzoties neprātīgā āt­rumā.

Klau, piedod, es aizrāvos!

Sallija dzirdēja, kā viņš rakņājas apkārt, meklējot nokri­tušo lukturi, kas vēl varēja darboties. Viņai bija jāatrod veids, kā nokļūt lejā pa šahtu, un tas bija jāizdara ātri.

Viņa sataustīja margas, līdz nonāca pie bedres. Vai lejā ve­da kāpnes? Viņa atkal pieplaka pie zemes uz vēdera un pār­liecās pār bedri, juzdama slapjo akmens sienu, kas veda lejup

kāpnes! Augšējais pakāpiens šķita mīksts un sūkļveidīgs no puvuma.

Viņai kāpnes bija jāredz, pirms viņa kāpa lejā. Viņai bija jāriskē un jāuzrauj sērkociņš.

Ei, es zinu, ka tu tur esi! Tāpēc esi prātīga. Es apsolu, ka ļaušu tev iet.

Sallija izņēma sērkociņu kastīti, atslidināja to vaļā un iz­vilka sērkociņu. Tad aizdedzināja to, noliekusies pār bedri un turot liesmu zem šahtas malas. Kāpjošais gaiss lika lies­mai raustīties un ņirbēt, bet gaismas bija pietiekami, lai viņa redzētu, ka satrūdējušās kāpnes ved lejā melnā, šķietamā bezdibenīgā caurumā. Daudzi pakāpieni bija salauzti vai arī pārklāti ar puvi un pretīgu baltu piepi. Tā būtu pašnāvība, ja viņa izdomātu kāpt pa tām lejā.

Bladāc! Atskanēja šāviens, skarot akmeni tieši no viņas pa labi un noklājot viņas plecu ar akmens šķembām.

Sallija nometa sērkociņu, netīši ievaidējusies, un tas iekrita tumsā, kādu brīdi pamirgojot, pirms izdzisa.

Maita! Es tevi nogalināšu!

Viņa metās melnajā caurumā un sataustīja ar kāju apakšā sapuvušu pakāpienu, pārbaudīja to ar savu svaru un tad lē­nām, izmēģinot nākamo pakāpienu, kāpa lejup.

Sallija izdzirdēja apslāpētu triumfa kliedzienu, tad klikšķi

un pēkšņi pār viņas galvu garām palidoja luktura gaisma.

Viņa pietupās un taustījās lejup pa kāpnēm. Gandrīz tajā pašā brīdī viens no pakāpieniem salūza, un Sallijas kāja pār­karājās pāri bezdibenim, pirms viņa paspēja atkal atbalstī­ties. Kāpnes iečīkstējās un sašūpojās.

Viņa sāka krist lejup, slīdot pakāpienu pēc pakāpiena, el­sojot no pūlēm, kāpnēm trīsot, ūdenim pilot ap viņu. Vēl viens pakāpiens salūza zem kājas, tad divi reizē, nometot viņu, tā ka viņa turējās tikai rokās, atkal jau šūpojoties tum­sā. Sallija ieelsās, taustoties lejup, līdz no jauna varēja sajust stingru pakāpienu.

Pēkšņi pie šahtas malas parādījās gaismas strēle, un spožs luktura stars pievērsās viņai. Sallija metās sāņus, kad iero­cis izšāva, lodei izraujot caurumu pakāpienā, un kāpnes ne­valdāmi sašūpojās.

Lejā atbalsojās smiekli.

Tā bija tikai patrenēšanās. Tagad ķersimies klāt nopietni.

Sallija palūkojās augšup un ievaidējās. Viņš bija pārliecies

pāri malai, divdesmit pēdas virs viņas, ar lukturi vienā rokā, otrā notēmējis ieroci. Šim šāvienam bija jātrāpa. Viņš zināja, ka notvēris Salliju, un tagad spēlējās ar viņu. Viņa sasprin­dzināja visus spēkus, lai tiktu lejā pa čīkstošajām kāpnēm. Vēl īss brīdis, un viņš nospiedīs mēlīti. Sallija atkal pavērās augšup un ieraudzīja viņa sejas kontūras, vaibstus apspīdēja luktura gaisma. Viņa apstājās un nemēģināja vairs kāpt lejā tam nebija jēgas.

Nē! Sallija ievaidējās. Lūdzu, nevajag!

Viņš pastiepa roku, ieroča tērauda stobrs atmirdzēja gais­mā. Sallija redzēja, kā viņa rokas muskuļi saspringst, kad viņš sāka spiest mēlīti.

Vari atvadīties no dzīves, maita!

Viņa izdarīja vienīgo, ko varēja: atrāvās no kāpnēm un ļāva sev krist tumšajā bezdibenī.