Tiranozauru kanjons

Trīspadsmitā nodaļa

Stāsta, ka šeit agrāk bijis bordelis, Bīzons sacīja To­mam, kad viņi apstājās ceļa likumā pie vecas, noplukušas Vik­torijas laikmeta mājas, kas šķita pavisam neiederīga tuksne­sīgajā vietā.

Izskatās vairāk pēc spoku apsēsta nama, nevis prieka mājas, atteica Toms.

Bīzons iesmējās.

Es tevi brīdinu Harijs Dīrborns ir diezgan ekscen­trisks. Viņa skarbums ir leģendārs. Viņš uzkāpa lievenī un pacēla lielā bronzas lauvas durvju roktura riņķi. Tas uzreiz atkrita, radot dobju dunoņu. Pēc brīža labskanīga balss iekš­pusē sacīja:

Nāciet iekšā, durvis ir vaļā.

Viņi iegāja. Māja bija tumša, lielākā daļa aizkaru bija aiz­vilkti, oda pēc pelējuma un kaķiem. Izskatījās, ka šeit bijis satiksmes sastrēgums, kurā iesprūdušas tumšas Viktorijas laikmeta mēbeles. Grīdas sedza persiešu paklāji, kas bija salikti dubulti, un pie sienām bija ozola vitrīnas un plaukti no viļņota stikla, kuru ēnainos dziļumus pildīja minerālu ek­semplāri. Šur un tur bija noliktas stāvlampas ar pušķīšiem, metot vājas dzeltenas gaismas laukumiņus.

Šeit, atskanēja dobja balss. Un neko neaiztieciet!

Bīzons rādīja ceļu uz dzīvojamo istabu. Tās vidū pretīgi

resns vīrs bija iespiedies milzigā klubkrēslā, kas bija apvilkts

ar puķainu kokvilnas audumu. Gaisma spīdēja no aizmugu­res, atstājot vira seju ēnā.

Sveiks, Harij! sacīja Bīzons mazliet nervozā balsī. Ilgs laiciņš pagājis, vai ne? Šis ir mans draugs, misters Tomass Brodbents.

Tumsā pastiepās liela roka un viegli pasita knipi, norā­dot uz pāris krēsliem ar augstu atzveltni. Viņi abi apsēdās.

Toms nopētīja viru mazliet ciešāk. Viņš izskatījās pārstei­dzoši līdzīgs Sidnijam Grīnstrītam baltā uzvalkā ar tumšu kreklu un dzeltenu kaklasaiti, plānie mati bija uzmanīgi atsukāti atpakaļ, viņš bija kārtīgs un tīrs, lai gan ļoti apaļīgs. Platā piere bija tik gluda un balta kā mazulim, un uz viņa pirkstiem mirdzēja smagi zelta gredzeni.

Nu, nu, sacīja Dīrborns, vai tikai tas nav Roberts Bīzons, amonitu vīrs. Kā veicas ar biznesu?

Cik vien labi var būt. Fosilijas kļuvušas par vispāratzī­tu biroja iekārtojuma piederumu.

Dīrborns, pacēlis roku, brīvi pamāja.

Ko tu no manis gribi?

Bīzons noklepojās.

Misters Brodbents…

Dīrborns viņu apklusināja un pievērsās Tomam.

Brodbents? Vai jūs neesat rados ar Maksvelu Brodbentu, kolekcionētāju?

Toms bija pārsteigts.

Viņš bija mans tēvs.

Maksvels Brodbents. Dīrborns noņurdēja. Intere­sants virs. Pāris reižu ar viņu saskrējos. Vai viņš vēl ir dzīvs?

Viņš jau kopš vairākiem gadiem ir miris.

Atskanēja paklusa ņurdēšana. Parādījās roka ar milzīgu kabatlakatiņu un noslaucīja gaļīgo seju.

Man žēl to dzirdēt. Pasaulē noderētu vēl pāris tādu vīru kā viņš, ar plašu vērienu. Visi ir kļuvuši tik… normāli.

Vai drīkstu pajautāt, kā viņš nomira? Viņam nevarēja būt vai­rāk par sešdesmit gadiem.

Toms vilcinājās.

Viņš… viņš nomira Hondurasā.

Dīrborna uzacis pacēlās augšup.

Vai ar to saistīts kāds noslēpums?

Tomu samulsināja viņa tiešums.

Viņš nomira, darot to, kas viņam patika, Toms atbil­dēja diezgan asi. Nekādu noslēpumu.

Esmu patiešām satriekts, to dzirdot. Uz brīdi iestājās klusums. Tātad ko varu darīt jūsu labā, Tomas?

Misters Brodbents ir ieinteresēts iegādāties dinozau­ru… iesāka Bīzons.

Dinozauru? Kāda velna pēc jūs iedomājaties, ka es pār­dodu dinozaurus?

Nu… Bīzons apklusa, un viņa sejā parādījās apjukums.

Dīrborns pastiepa viņam milzīgo roku.

Robert, es vēlētos tev sirsnīgi pateikties, ka iepazīsti­nāji mani ar misteru Brodbentu. Atvainojiet, ka nepiecelšos. Man šķiet, ka mums ar misteru Brodbentu ir jāpārrunā da­rījums, un mēs to vēlētos darīt privāti.

Bīzons piecēlās un šaubīdamies pagriezās pret Brod­bentu, vēlēdamies ko teikt. Toms uzminēja, kas tas ir.

Mūsu noslēgtā vienošanās? Varat uz to paļauties.

Paldies, atbildēja Bīzons.

Toms izjuta nelielu vainas apziņu. Protams, nebūs nekā­das maksas.

Bīzons atvadījās, un pēc brīža viņi izdzirdēja durvju aizciršanos, ierūcās automašīnas dzinējs.

Dīrborns pagriezās pret Tomu, viņa seja savilkās smaidam līdzīgā izteiksmē.

Tātad vai es dzirdēju vārdu "dinozaurs"? Tas, ko teicu, ir patiesība. Es nepārdodu dinozaurus.

Ar ko īsti jūs nodarbojaties, Harij?

Esmu dinozauru brokeris. Dīrborns ar smaidu sejā at­gāzās krēslā nogaidot.

Toms saglabāja modrību.

Esmu ieguldījumu baņķieris ar klientiem Tālajos Aus­trumos, un viens no viņiem…

Tuklā roka atkal pacēlās, apstādinot Toma sagatavoto runu.

Tas varbūt nostrādāja ar Bīzonu, bet tas neiztur kritiku ar mani. Pastāstiet, kādas patiesībā ir jūsu intereses.

Toms kādu brīdi padomāja. Vērīgais, ciniskais mirdzums Dīrborna acīs pārliecināja viņu, ka būs labāk, ja viņš izstās­tīs taisnību.

Iespējams, ka esat lasījis par slepkavību Ņūmeksikā, pla­kankalnē ziemeļos no Abikijas?

Jā, lasīju.

Es biju tas, kurš atrada līķi. Es gadījos tuvumā tieši tad, kad viņš mira.

Turpiniet, sacīja Dīrborns neitrālā balss tonī.

Šis vīrs man iespieda rokās piezīmju grāmatiņu un lika man apsolīt, ka es to nodošu viņa meitai Robijai. Es mēģinu turēt savu solījumu. Problēma ir tā, ka policija nav viņu vēl identificējusi, un, cik man zināms, nav atrasts arī viņa ķerme­nis.

Vai tas vīrs vēl ko pateica, pirms nomira?

Viņš bija pie apziņas tikai īsu brīdi, Toms izvairīgi at­bildēja.

Un viņa grāmatiņa? Kas tajā rakstīts?

Tajā ir tikai cipari. Saraksts ar cipariem.

Kādiem?

GPR izpētes dati.

Jā, jā, protams, tā viņš arī to izdarīja. Vai varu jums pa­prasīt, kāda ir jūsu interese tajā visā, mister Brodbent?

Mister Dīrborn, es devu solījumu mirstošam vīram. Es turu savus solījumus. Tā arī ir visa mana interese ne ma­zāk, ne vairāk.

Šķita, ka Hariju Dīrbornu šī atbilde uzjautrina.

Es ticu, mister Brodbent. Jūs esat retums, godīgs vīrs. Vai arī jūs esat ideāls melis.

Mana sieva uzskata, ka esmu gluži vienkārši stūrgalvīgs.

Dīrborns vārgi nopūtās.

Es tiešām padomāju par to slepkavību Abikijā. Prātoju, vai tikai tas nebija kāds noteikts dinozauru meklētājs, kuru pazīstu. Man bija zināms, ka tas vīrs tur meklē, un klīda bau­mas, ka viņš atklājis ko ievērojamu. Šķiet, ka manas jaunā­kās bailes ir īstenojušās.

Vai zināt viņa vārdu?

Dīrborns sagrozījās, un krēsls nočīkstēja zem masīvā svara pārvietošanās.

Mārstons Vezerss.

Kas viņš tads ir?

Nekas cits kā pats labākais dinozauru meklētājs visā val­stī. Resnais vīrs salika kopā rokas un saspieda. Draugi sauca viņu par Maiksti, jo viņš bija garš un tāds kā lokans. Sakiet man vienu, mister Brodbent: vai vecais Maikste at­rada to, ko meklēja?

Toms svārstījās. Nezināma iemesla dē) viņam šķita, ka šim vīram var uzticēties.

-Jā.

Dīrborns vēlreiz gari, bēdīgi nopūtās.

Nabaga Maikste. Viņš nomira tieši tā, kā bija dzīvojis. Likteņa ironija.

Ko jūs varat man par viņu pastāstīt?

Daudz ko. Un apmaiņā, mister Brodbent, jūs man pa­stāstīsiet par to, ko viņš atrada. Sarunāts?

Sarunāts.