Tiranozauru kanjons

Piecpadsmita nodaļa

Madokss jau slējās augšā no savas slēptuves, kad izdzir­dēja mājā kādu skaņu telefona zvanīšanu.

Viņš aši atkal pietupās un pielika pie acīm binokli. Sieviete bija piecēlusies kājās no galda un devās pie telefona dzīvo­jamā istabā, nozuzdama aiz stūra. Madokss gaidīja. Viņa lai­kam bija paņēmusi klausuli un runāja ar kādu.

Pie mājas stūra viņš varēja redzēt, kur ved telefona va­di. Viņš bija noraidījis domu par to pārgriešanu, jo daudzām mājām mūsdienās bija privātās signalizācijas sistēmas, kas pa­ziņoja firmai ārpusē, ka telefona līnija nestrādā. Madokss klusām nolamājās; viņš nevarēja uzbrukt, pirms viņa nebija beigusi sarunu. Viņš nogaidīja piecas minūtes… Desmit. Gal­va, uz kuras bija zeķe, niezēja, lateksa cimdos rokas bija kar­stas un lipīgas. Viņa atkal parādījās dzīvojamā istabā, nes­dama kafijas tasi vienā rokā un otrā turēdama bezvadu klausuli, mādama ar galvu un joprojām runādama pa telefo­nu. Madokss juta, ka sāk kļūt nepacietīgs, un centās to no­vērst, aizvērdams acis un atkārtodams savu mantru, taču bez rezultātiem. Viņš jau tā bija sasprindzis.

Viņš satvēra savu Glock. Nāsis saoda nepatīkamo lateksa smaku. Viņš vēroja, kā sieviete divas reizes apiet apkārt dzī­vojamai istabai, vēl aizvien turpinādama runāt un smieties, blondajiem matiem plīvojot. Viņa paņēma ķemmi un sāka su­kāt savus garos matus, pieliekusi galvu uz sāniem. Lūk, tas bija labs skats, garie, blondie mati bija sacēlušies statikas dēļ, viņai ejot garām logam, tie atspīdēja saulē. Viņa pielika klau­suli pie otras auss, saķemmēja otru pusi, gurniem kustībā šū­pojoties. Madokss sajuta tirpas, kad viņa iegāja virtuvē. No savas slēptuves viņš vairs nevarēja sievieti redzēt, bet cerē­ja, ka viņa beidz sarunu. Viņam bija taisnība; viņa atgriezās dzīvojamā istabā bez telefona, devās uz priekšistabas pusi un atkal nozuda vannas istabā, kā likās.

Tagad.

Madokss piecēlās, pārskrēja pāri zālienam uz pagalma pu­ses durvīm un piespiedās pie mājas sienas. Viņš izņēma no kabatas garu, lokanu ķīli un sāka to virzīt starp durvīm un rāmi. Tagad viņš nevarēja saskatīt, kas notiek mājas iekšpu­sē, bet nepaies ne vairāk kā minūte, un viņš jau tiks iekšā, pirms Sallija vēl paspēs iziet no vannas istabas. Kad viņa pa­rādīsies, Madokss viņu sagrābs.

Ķīlis tika cauri, un viņš to sāka virzīt lejup, sasniedza slē­dzeni un asi to pagrūda. Atskanēja klikšķis, un viņš satvēra rokturi, gatavodamies vērt durvis vaļā.

Pēkšņi viņš apstājās. Bija aizcirtušās durvis. Virtuves dur­vis uz pagalmu. Viņš izdzirdēja soļus uz grants ceļa, kādam ejot ap stūri. Madokss noliecās, paslēpdamies aiz krūma pie verandas durvīm, un cauri lapām redzēja, kā Sallija aiziet uz garāžu, atslēgām šūpojoties viņai rokās. Viņa nozuda garā­žā. Pēc brīža viņa izbrauca ar International Scout, dzinējam skaļi rūcot, devās lejā pa ceļu un ārā pa vārtiem, atstājot aiz sevis smilšu mākoni.

Madokss juta, kā viņu pārņem bezspēcīgas dusmas, kuras mijās ar niknumu un vilšanos. Maita, viņa pat nenojauta, kā viņai veicies. Un tagad viņam nāksies pārmeklēt māju bez viņas palīdzības.

Madokss nogaidīja piecas minūtes, kamēr nosēdās smilšu mākonis, piecēlās un, iegājis pa verandas durvīm, aizvēra tās aiz sevis. Māja bija vēsa un smaržoja pēc rozēm. Viņš no­mierinājās, koncentrējoties uz meklēšanu.

Madokss sāka ar virtuvi, strādājot ātri un metodiski. Pirms jebkam pieskārās, ievēroja, kur tas atradās, un tad at­lika sākuma stāvoklī. Ja piezīmju grāmatiņas mājā nebija, tad būtu kļūda viņus satraukt. Bet, ja grāmatiņa te bija, tad Ma­dokss to atradīs.