Tiranozauru kanjons

16.nodaļa

Kādu brīdi Sallija gulēja seklā ūdens peļķē, apstulbusi no kri­tiena. Galu galā izrādījās, ka tas nebija augsts kritiens, un viņa bija vairāk pārbijusies nekā ievainota. Bet viņa nebija ne tuvu projām no briesmām. Pat tad, kad viņa atkal sako­poja domas, no augšas viņu meklēja kabatas baterijas stari. Pēc brīža tie uztvēra Salliju, un viņa salēcās sāņus, kad at­skanēja šāvieni, lodēm džinkstot ūdenī apkārt viņai. Sallija metās pāri peļķei uz turieni, kur lukturis bija parādījis tune­li, kas veda tumsā. Pēc brīža viņa jau bija ap stūri, kur šā­vieni nespēja viņai trāpīt.

Viņa atbalstījās pret sienu, dziļi ieelpojot. Viss ķermenis sāpēja, bet šķita, ka nekas nav lauzts. Blūzes kabatā viņa sa­taustīja sērkociņu kastīti. Brīnumainā kārtā, lai gan kastītes ārpuse bija kļuvusi mitra, iekšā tā joprojām bija sausa. Sēr­kociņi bija garie, koka, pret jebkuru vietu aizdedzināmie. Vi­ņa uzšķīla vienu pret akmens sienu, viena švīkstoņa, divas. Tas iedegās ar trešo mēģinājumu un blāvi izgaismoja tuneli viņai priekšā, garu gaiteni ar trūdošiem ozola baļķiem gar malām. Sekla ūdens plūsma tecēja pa zemi, veidojot peļķi aiz peļķes. Tunelis bija aizlaists postā baļķi sapuvuši un no­krituši zemē, bet mazās alas sienas un griesti iebrukuši. Tas, kas vēl nebija nogāzies, šķita, tūlīt pat to izdarīs, akmens griesti bija vienās plaisās, baļķi ieliekušies zem akmeņu sma­guma.

Sallija skrēja pa tuneli, turot sērkociņu, līdz tas nodega pie pašiem viņas pirkstiem, un viņai nācās to nomest. Viņa turpināja ceļu tumsā, cik vien ilgi uzdrīkstējās, cenzdamās atcerēties, ko bija priekšā redzējusi. Kad kļuva bail doties tālāk, viņa apstājās un ieklausījās. Vai viņš sekoja? Šķita ne­ticami, ka viņš riskētu rāpties lejā pa kāpnēm, kuras Sallija bija izmantojusi, neviens cilvēks pie pilna saprāta to neda­rītu, un viņa jau bija salauzusi pārāk daudz pakāpienu. Vi­ņam nāktos atrast virvi, tādējādi Sallijai būtu vismaz neilgs brīdis, lai atvilktu elpu. Bet ne vairāk kā īss brīdis: viņa at­cerējās, ka cellē bija redzējusi pie gultas malas saritinātu virvi.

Sallija centās koncentrēties un domāt racionāli. Viņa at­cerējās kaut kur lasījusi, ka visas alas elpo un ka labākais veids, kā atrast pareizo ceļu, bija sekot alas "elpai", tas nozīmēja to, ka jāseko gaisa plūsmai. Sallija aizdedzināja sēr­kociņu. Liesma saliecās atpakaļ, tajā virzienā, no kura viņa bija nākusi. Viņa devās pretējā virzienā, dziļāk šahtā, brienot pa ūdeni, kustoties pēc iespējas tā, lai nenodzistu sēr­kociņš. Tunelis pagriezās pa labi un izgāja uz platu štreku ar akmens kolonnām, kas balstīja griestus. Sērkociņa gais­mā bija redzams, ka no štreka atzarojas divi tuneļi. Ūdens plūsma veda otrā tunelī. Sallija apstājās vēl bija tieši tik daudz liesmas, lai redzētu, no kurienes pūš vējš, un nolē­ma doties pa tuneli, kas veda augšup.

Sērkociņš izdega, un viņa to nometa. Kādu bridi viņa stā­vēja, lai izskaitītu atlikušos sērkociņus. Piecpadsmit.

Viņa centās kustēties uz priekšu ar taustes palīdzību, bet drīz vien saprata, ka viņas gaita ir pārāk lēna. Viņai bija jā­panāk starp sevi un vajātāju pēc iespējas lielāks attālums. Tagad bija pienācis laiks izmantot sērkociņus, nevis vēlāk.

Sallija aizdedzināja vēl vienu, turpināja ceļu pa tuneli, pa­griezās ap stūri un atklāja, ka tuneli bloķē iegruvums. Viņa pavērās augšup tumšajā caurumā griestos, no kurienes lejā bija novēlušies masīvi akmeņi nekārtīgā kaudzē. Vairāki ak­meņi automašīnu lielumā vēl joprojām nokarājās no gries­tiem neprātīgos leņķos, tos saturēja sagāzušies baļķi, un iz­skatījās, ka pietiktu ar mazāko grūdienu, lai tie visi nokristu.

Sallija devās atpakaļ un iegāja tunelī, kas bija pa kreisi, tajā, kas veda lejup kopā ar ūdens plūsmu. Viņas panika pie­auga; jebkurā brīdī nolaupītājs viņu šeit panāks. Lēkājot pa peļķēm, viņa sekoja tekošajam ūdenim, cerēdama, ka tas aiz­vedīs līdz izejai. Tunelis noliecās lejup un iztaisnojās. Ūdens kļuva dziļāks, un Sallija atklāja, ka drīz vien tas būs viņai līdz viduklim. Aiz nākamā pagrieziena viņa saprata iemes­lu: iegruvums bija pilnībā bloķējis tuneli un aizturējis ūdeni. Tam bija izdevies tikt cauri starp iežiem, bet nebija nevie­nas pietiekami lielas spraugas, pa kuru viņa varētu izlīst.

Sallija klusu nolamājās. Vai bija kāds tunelis, kuru viņa bija palaidusi garām? Dziļi sirdī viņa saprata, ka nebija gan. Pie­cās minūtēs viņa bija izpētījusi visas iespējamās ejas. Vārdu sakot, viņa bija slazdā.

Pirkstiem drebot, Sallija aizdedzināja vēl vienu sērkoci­ņu, izmisīgi lūkojoties apkārt un meklējot ceļu, tuneli vai at­vērumu, kuru varbūt nebija ievērojusi. Viņa apdedzināja pirkstus, vēlreiz klusībā nolamājās un aizdedzināja vēl vie­nu sērkociņu. Noteikti taču bija jābūt kādai izejai.

Viņa atkal devās atpakaļ, neapdomīgi dedzinādama sēr­kociņu pēc sērkociņa, līdz nonāca atkal pie pirmā iegruvuma. Tā bija kompakta masa, kas nepiedāvāja nevienu acīm redzamu atvērumu. Aizdedzinot vēl dažus sērkociņus, viņa tik un tā pārmeklēja sakritušos akmeņus, meklējot vietu, caur kuru varētu izspraukties. Bet tur nekā nebija.

Sallija pārskaitīja sērkociņus. Bija palikuši septiņi. Viņa aiz­dedzināja vēl vienu, paskatījās augšup un ieraudzīja gries­tos caurumu. Bija neprāts iedomāties, ka varētu tikt tur augšā. Sērkociņa liesma bija pārāk vāja, lai viņa varētu labi visu saredzēt, bet tik un tā izskatījās, ka tur viņa vismaz va­rētu paslēpties ja bija gatava riskēt un rāpties pa apšaubā­mo, slideno akmeņu kaudzi.

Tas bija neprātīgs risks. Kamēr viņa tur stāvēja, liesmai nedroši drebot un pamazām izdziestot, lejā nokrita mazs olis, palēkāja kā bumbiņa pār baļķu un akmeņu labirintu un nogūlās viņai pie kājām.

Tātad tas bija viss. Viņai bija divas iespējas: viņa varēja doties atpakaļ un sastapties ar savu nolaupītāju vai varēja riskēt un uzrāpties līdz caurumam, ko bija radījis iegruvums.

Sērkociņš izdega. Vēl bija palikuši seši. Sallija paņēma di­vus, reizē tos aizdedzināja, cerēdama tā radīt pietiekami daudz gaismas, lai redzētu dziļāk caurumā. Tie uzliesmoja, un viņa uzmanīgi skatījās, bet tik un tā ar to nebija pietieka­mi, lai viņa saredzētu kaut ko aiz akmeņu un baļķu kaudzes.

Sērkociņi izdega.

Laika vairs nebija. Sallija aizdedzināja vēl vienu, paņēma to starp zobiem, pieķērās pie akmens un sāka rāpties. Tajā pašā laikā viņa izdzirdēja skaņu attālu kliedzienu, kas nikni atbalsojās akmens tuneļos.

Maita, es nāku!