Tiranozauru kanjons

Vienpadsmitā nodaļa

Melodija Krukšanka noregulēja dimanta asmeni un palieli­nāja apgriezienus minūtē. Tā bija skaista iekārta varēja sa­dzirdēt tīro, dziedošo skaņu, ko tā izdeva. Viņa ielika pa­raugu ligzdā, nostiprinādama to, un ieslēdza lamināra plūsmu. Asmens dziedāšanu pārmāca burbuļojošs troksnis, paraugam peldot ūdenī un krasāk atklājoties tā krāsu to­ņiem dzeltenajam, sarkanajam, tumši violetajam. Viņa iz­darīja pāris beigu iestatījumus, ieslēdza automātisko virzī­tāju un ļāva tam traukties.

Kad paraugs saskārās ar dimanta asmeni, atskanēja gluži kā mūzika. Pēc īsa brīža paraugs jau bija pārgriezts, un skatie­nam pavērās tā iekšpuses dārgumi. Ar izveicīgu, gadu gaitā iegūtu pieredzi viņa to nomazgāja un nosusinājusi apgrieza, iestiprinot otru pusi epoksīdsveķos uz manipulatora.

Gaidīdama, līdz epoksīdsveķi sacietēs, viņa pievērsās sa­vai safīra rokassprādzei. Viņa bija pateikusi draugiem, ka tas ir lēts dārglietu atdarinājums, un viņi noticēja. Un kāpēc ne? Kurš gan varētu iedomāties, ka viņa, Melodija Krukšanka, kura pelnīja tikai divdesmit vienu tūkstoti dolāru gadā, mi­ta nožēlojamā dzīvoklī Amsterdamas avēnijā, kurai nebija ne drauga, ne naudas, staigātu apkārt ar Šrilankas desmit ka­rātu zilo zvaigžņu safīru uz rokas? Viņa ļoti labi apzinājās, ka Korvuss viņu izmanto tāds vīrietis nekad nebūtu nopietni ieinteresēts viņā. No otras puses, tā nebija sagadī­šanās, ka viņš bija izvēlējies tieši Melodiju šim darbam. Vi­ņa bija laba sasodīti laba. Rokassprādze bija daļa no stin­gri noteikta bezpersoniska darījuma: kompensācija par vi­ņas ekspertīzi un piesardzību. Tajā nebija nekā necienīga.

Paraugs bija sacietējis. Viņa to ielika atpakaļ ligzdā un at­kal apgrieza otrādi. Pēc brīža viņai jau bija gluds, ar zīmoglaku noklāts akmens, apmēram pusi milimetra biezs, ideāli sagriezts, bez niecīgākās plaisas vai lauskas. Viņa ātri izšķī­dināja sveķus, atbrīvoja zīmoglaku un sagrieza to ducī ma­zāku gabaliņu, katrs no tiem bija lemts cita veida pārbau­dei. Paņēmusi vienu no gabaliņiem, viņa to nostiprināja epoksīdsveķos uz cita manipulatora un izmantoja pulētāju un spodrinātāju, līdz tas bija skaisti caurredzams un apmēram uz pusi tik biezs kā cilvēka mats. Viņa to uzlika uz mikro­skopa priekšmetgaldiņa un ieskatījās okulārā.

Pēc ātras slēdžu noregulēšanas viņas skatienam pavērās krāsu varavīksne, vesela pasaule ar kristālisku skaistumu. No krāšņuma, ko atklāja polarizācijas mikroskops, viņai vienmēr aizrāvās elpa. Pat neinteresantākais akmens atklāja savu iek­šējo pasauli. Viņa ieslēdza palielināšanu par trīsdesmit rei­zēm un uzsāka polarizēšanas procesu, un katra pārmaiņa ra­dīja jaunu parauga krāsu vilni. Pirmais piegājiens bija gluži estētisks baudījums; tas bija kā skatīties vitrāžā, kas ir vēl skaistāka par Šartras Dievmātes katedrāles vitrāžas rozeti.

Melodija juta, kā ar katru brīdi paātrinās viņas sirdsdarbī­ba. Tas bija patiešām neatkārtojams paraugs. Pēc pilnīgām sē­rijām viņa pagrieza palielinājumu uz simt divdesmit reizēm. Struktūra bija tik smalka, tik ideāla apbrīnojama. Tagad viņa varēja saprast Korvusa noslēpumainību. Ja ir vēl tādi paraugi un droši vien bija -, to nevienam nedrīkstēja izpaust. Tas būs satriecošs gājiens pat tik ievērojamam vīram kā Korvusam.

Melodija atzvēlās krēslā, un viņai prātā ienāca vēl kāda do­ma. Šis paraugs varēja būt tieši tas, kas viņai vajadzīgs, lai no­drošinātu štata vietu, ja vien viņa pareizi izspēlēs savas kārtis.